ALEKSANDRS VOLKOVS - SEPTIŅI PAZEMES KARAĻI

Ap to laiku Burvju zemē karaļu vara bija saglabājusies tikai Alā; augšzemē tās vairs nekur nebija.

Tautām bija apnikuši karaļi, kas pastāvīgi naidojās un cēla karus. Tautas sacēlās un nogāza tirānus. Šķēpus pārkala par sirpjiem un izkaptīm, un tautas dzīvoja mierīgi.

Cilvēku cilts, kas agrāk apdzīvoja Zilo zemi, kaut kur aiz­klīda, un viņu vietā ieradās mazi cilvēciņi, kuriem piemita smieklīgs paradums nemitīgi kustināt žokļus, it kā viņi kaut ko gremotu.

Tāpēc viņus nosauca par Gremoņiem.

Tā bija Gremoņu nelaimes diena, kad viņu zemē ieradās burve Gingema. Uzrāpusies augstā klintī, viņa tik griezīgi iespiedzās, ka to izdzirda visu apkārtējo ciematu iedzīvotāji un sapulcējās uz saucienu. Un tad, noraudzīdamās uz bailēs dre­bošajiem cilvēciņiem, ļaunā vecene teica:

— Es, varenā burve Gingema, pasludinu sevi par jūsu ze­mes valdnieci. Mana vara ir neierobežota. Es varu izsaukt vēt­ras un viesuļus …

Gremoņu sejas pauda neticību.

— Ak jūs vēl šaubāties! — Gingema pārskaitās. — Es jums parādīšu! —Viņa izplēta savas melnās mantijas stūrus un sāka murmināt nesaprotamus vār­dus: — Pikapū, trikapū, loriki, joriki, turabo, furabo, skoriki, moriki . . .

Un tūdaļ sāka pūst stiprs vējš, pie debesīm uzradās melni mākoņi. Pārbiedētie Gremoņi nokrita ceļos un atzina Gingemas varu.

— Es nejaukšos jūsu darī­šanās, — teica burve. — Sē­jiet labību, audzējiet vistas un trušus, bet man jūs maksāsiet nodevas: savāksiet peles un vardes, dēles un zirnekļus — es mielojos ar šiem gardu­miem.

Gremoņi šausmīgi baidījās no vardēm un dēlēm, bet Gingema bija vēl briesmīgāka; viņi paraudāja un samierinājās.

Gingema par mitekli izvēlē­jās lielu alu, sakāra zem gries­tiem peļu un varžu saišķus, sasauca no meža ūpjus. Gre­moņi negāja ne tuvu burves alai.

Bet viņiem vajadzēja me­tālu izkaptīm, sirpjiem, ar­kliem un dārgakmeņus rotas­lietām. Tāpēc viņi turpināja tirgoties ar pazemes kalnra­čiem un noteiktās dienās pul­cējās pie Tirgus vārtiem, gai­dīdami pusnakts zvanu.

Pašus kalnračus Gremoņi nekad nedabūja redzēt. Gadsimtu gaitā viņi bija tā atradinājušies no dienas gaismas, ka augšā uzkāpa tikai pilnīgā tumsā, kad Gremoņi gulēja.

Tikpat viegli kā māsa, Bastinda sagrāba varu Violetajā zemē, kurā dzīvoja miermīlīgie, strādīgie Mirkšķoņi, kas tādu iesauku bija dabūjuši tāpēc, ka nemitīgi mirkšķinājās.

Burve pavēlēja uzcelt viņai pili, ieslēdzās tajā ar dažiem kalpiem un dzīvoja tur visu ienīsta.

Toties Dzeltenās un Rožainās zemes iedzīvotājiem laimējās: pār viņiem varu ieguva labās burves Stella un Villina. Sīs bur­ves neapspieda savas tautas, bet, tieši otrādi, visādi tām pa­līdzēja un centās atvieglot viņu dzīvi.

Tā tas Burvju zemē turpinājās gadu simteņiem, bet pēc tam atgadījās kāds notikums — pirmajā mirklī šķietami nenozī­mīgs, bet ar svarīgām sekām.

Amerikā, Kanzasas štatā, dzīvoja neveiksminieks, vārdā Džems Gudvins. Nebija jau tā, ka viņš būtu slinks vai muļ­ķis, bet viņam dzīvē vienkārši neveicās. Lai ko viņš uzsāka, nekas viņam neizdevās. Beidzot viņš nopirka gaisa balonu un tirgus dienās ar to pacēlās gaisā, uzjautrinādams dīkdieņus, no kuriem savāca naudu par izrādi. Bet kādreiz uznāca vie­sulis, pārtrūka virve, ar kuru bija piesiets balons, un vējš to kopā ar Gudvinu aiznesa uz Burvju zemi.

Par laimi Gudvinam, viesulis viņu nometa centrālajā zemes daļā, kur nevaldīja burves. Bet saskrējušie ļaudis, redzēdami, ka šis cilvēks nolaižas no debesīm, noturēja viņu par lielu brī­numdari. Gudvins nemēģināja viņu pārliecību izkliedēt.

Dažos gados viņš uzcēla lielisku pilsētu un tās izdaiļošanai iemainīja daudz dārgakmeņu no Pazemes valstības. Savu pil­sētu Gudvins nosauca par Smaragda pilsētu, un, kad tās celt­niecība bija pabeigta, viņš noslēdzās no ļaudīm greznā pilī un palaida baumas, ka viņš ir visvarenākais burvis pasaulē un var darīt neparastus brīnumus.

Apmeklētājiem Gudvins parādījās dažādos dīvainos izska­tos, kas ļaudis biedēja. Arī balss, noslēpumaini atskanēdama no malas, visiem stāstīja:

— Es esmu Gudvins, Lielais un Šausmīgais! Kāpēc tu traucē manas gudrās pārdomas?

Visjocīgākais bija tas, ka ilgus gadus viņam izdevās apmā­nīt ne tikai Smaragda pilsētas iedzīvotājus, bet arī četras bur­ves. Pat tās ticēja, ka Gudvins tiešām ir liels burvis, un baidī­jās uzsākt ar viņu cīņu. Un tas viss tikai tāpēc, ka Gudvins bija nolaidies no debesīm ar gaisa balonu, bet burves bija neiz­glītotas un par gaisa baloniem nebija pat dzirdējušas . . .

Gudvinu atmaskoja maza meitenīte Ella, nejauši nokļuvusi Burvju zemē. Tas notika tā.

Ella ar vecākiem dzīvoja plašajā Kanzasas stepē. Mājiņas vietā viņiem bija viegla kulba, noņemta no riteņiem un nolikta uz zemes.

Reiz ļaunā Gingema bija nolēmusi iznīcināt visu cilvēku cilti un uzbūra tik spēcīgu viesuli, kas aizdrāzās pat līdz Kanzasai. Bet labā Villina padarīja viesuli nekaitīgu un atļāva tam sa­grābt tikai vienu kulbu Kanzasas stepē: burvību grāmata viņai pateica, ka vētru laikā tā arvien ir tukša.

Bet arī burvību grāmatas dažreiz kļūdās: kulbā atradās Ella, kas bija tur ieskrējusi pēc sava sunīša Totiņa. Mājiņa tika aiz­nesta uz Burvju zemi un uzkrita uz galvas ļaunajai Gingemai, kas patlaban tīksminājās par negaisu; burve aizgāja bojā.

Ella atradās svešā zemē viena, bez draugiem, ja neskaita Totiņu, kurš Burvju zemē pēkšņi sāka runāt, traki izbrīnīdams savu mazo saimnieci.

Bet Ellai palīgā nāca Villina, labā Dzeltenās zemes burve. Viņa ieteica meitenei doties uz Smaragda pilsētu pie lielā burvja Gudvina, kurš viņu aizgādās uz Kanzasu pie tēta un mammas, ja Ella palīdzēs trīs būtnēm panākt viņu viskarstāko vēlēšanos piepildījumu. Tā pateica burvību grāmata. Un pēc tam Villina nozuda — viņa aizlidoja uz savu zemi.

Bet, kamēr Ella runājās ar Villinu, Totiņš izšņukurēdams ap­kārtni, bija nokļuvis Gingemas alā un iznesa no tās zobos skais­tas sudraba kurpītes, vislielāko burves dārgumu. Gremoņi, kas bija sapulcējušies Gingemas bojā ejas vietā, iegalvoja meite­nei, ka šīm kurpītēm piemīt burvju spēks, bet kāds — to viņi nezināja.

Gremoņi apgādāja Ellu ar pārtiku, viņa uzāva sudraba kur­pītes, kas viņai bija pašā laikā, un devās ar Totiņu uz Sma­ragda pilsētu pa dzeltenajiem ķieģeļiem bruģēto ceļu.

Pa ceļam pie Gudvina Ella atrada jaunus draugus. Kviešu druvā viņa nocēla no mieta Biedēkli — izbāzni, kurš varēja stai­gāt un runāt un kuram bija karsta vēlēšanās iegūt gudras sma­dzenes savai salmu galvai. Biedēklis kopā ar Ellu gāja uz Sma­ragda pilsētu pie Gudvina.

Dziļā mežā Ella un Biedēklis izglāba no bojā ejas Dzelzs Malkas Cirtēju. Veselu gadu tas bija nostāvējis pie koka ar paceltu smago cirvi, jo viņu bija pārsteidzis lietus tādā dienā, kad aizmirsusies mājās eļļas kanniņa, un viņa dzelzs locītavas bija sarūsējušas. Ella atnesa eļļas kanniņu, iezieda Malkas Cir­tēju, un viņš kļuva kā jauns. Viņš arī gāja Ellai un Biedēklim līdzi uz Smaragda pilsētu cerībā, ka Gudvins iedos mīlošu sirdi viņa dzelzs krūtīm, bet iegūt mīlošu sirdi bija Malkas Cirtēja karstākā vēlēšanās.

Nākamais šajā dīvainajā kompānijā izrādījās Gļēvais Lauva, kura karstākā vēlēšanās bija iegūt drosmi. Arī viņš kopā ar Ellu devās pie Gudvina.