Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Skolotāj! — Askānio sacīja. — Es cienu jūs kā sko­lotāju un mīlu kā tēvu, varat uz mani paļauties.

— Jēzus Kristus! — Pagolo iesaucās, sasizdams rokas. — Lai dievs man žēlīgs pat domās pieļaut tādu neģēlību! Vai tad es neesmu jums pateicību parādā par itin visu? Es izdarīšu briesmīgu noziegumu, ja ļaunprātīgi izmantošu jūsu uzticību, kas man ir svēta, un atmaksāšu jums par jūsu labestību ar tik zemisku nodevību!

— Pateicos jums, draugi, — Benvenuto sacīja, spiez­dams viņiem rokas, — simtkārt pateicos. Es esmu ganda­rīts, es ticu jums. Bet tagad, Pagolo, ķeries pie darba un atceries, ka esmu apsolījis msjē de Vilruā uz rītdienu spiedogu, pie kura tu strādā; mēs ar Askānio iesim ap­skatīt pili, kuru mums atvēlējis visužēlīgais karalis un kuru nākamajā svētdienā ar labu vai ļaunu mēs pārņem­sim savā īpašumā.

Pēc tam, pagriezies pret Askānio, Čellīni piebilda:

— Tad ejam, Askānio, uz slaveno Nelas pili, kura tev tik ļoti patika no ārpuses, paraudzīsimies, vai arī iekšpusē tā ir tikpat krāšņa, kā ļaudis par to runā,

Un, iekāms Askānio paguva ko atbildēt, Benvenuto, pār­laidis skatienu darbnīcai, lai pārliecinātos, vai visi palīgi uz vietas; mīļi papliķēja pa Skocone? apaļo, sārto vaidziņu un, paņēmis savu skolnieku zem rokas, izgāja kopā ar viņu no mājas.

Viņi nebija nogājuši ne desmit soļu, kad sastapa gadus piecdesmit vecu neliela auguma vīru ar smalku, izteik­smīgu seju.

— Es nācu pie jums, Benvenuto, — sacīja nepazīsta­mais, kuram Askānio palocījās ar visdziļāko cieņu, bet Benvenuto sirsnīgi sniedza roku.

— Ja pie manis jūs atvedušas svarīgas darīšanas, dār­gais Frančesko, — zeltkalis sacīja, — es atgriezīšos kopā ar jums; ja turpretī jūs esat nācis tikai apraudzīt mani, tad ejam kopā ar mani.

— Esmu nācis dot jums padomu, Benvenuto.

— Labprāt jūs uzklausīšu. Drauga padoms vienmēr no­der.

— Mans padoms nav domāts svešām ausīm.

— Šis jauneklis ir mans otrais es, Frančesko. Runājiet!

— Labprāt runātu, ja uzskatītu to par iespējamu, — Ben­venuto draugs atbildēja.

— Atvainojiet, skolotāj, — Askānio sacīja un pieklā­jīgi pagāja malā.

— Neko darīt, tev vienam vajadzēs aiziet turp, kur mēs grasījāmies doties kopā, mans dēls, — Benvenuto sacīja. — Tu taču zini, ka es uzticos tev tāpat kā pats sev. Ap­skati visu sīki jo sīki: vai darbnīcai būs labs apgaismo­jums, vai pagalms piemērots skulptūru liešanai un vai iespējams mūsu darbnīcu atdalīt no telpas, kur strādās citi palīgi. Neaizmirsti arī par bumbotavu.

Un Benvenuto, paņēmis nepazīstamo zem rokas, pamāja savam skolniekam ar galvu un devās atpakaļ uz darbnīcu, bet jaunais cilvēks tā arī palika nekustīgi stāvam Senmar­tēna ielas vidū.

Patiešām, skolotāja uzdevums Askānio pagalam samul­sināja. Viņš jau tāpat jutās apjucis, kad Benvenuto aici­nāja viņu līdzi apskatīt Nelas pili. Un spriediet paši, kas notika ar jaunekli brīdī, kad skolotājs viņu sūtīja turp vienu pašu.

Tad nu Askānio, kas divas svētdienas pēc kārtas bija redzējis Kolombu un nebija uzdrīkstējies viņai sekot un trešajā svētdienā bija meitenei sekojis, bet nebija uzdrīk­stējies to uzrunāt, tagad bija spiests ierasties pie savas iemīļotās. Un kādā nolūkā? Lai apskatītu Nelas pili, kuru Benvenuto, gribēdams uzjautrināties, grasījās nākamajā svētdienā ar labu vai ļaunu atņemt Kolombas tēvam.

Šajā situācijā jebkurš justos nelāgi — un kur nu vēl mīlētājs, kuru pārņēma šausmas.

Par laimi, no Senmartēna ielās līdz Nelas pilij bija pa­tālu. Pretējā gadījumā Askānio nebūtu varējis paspert pat vienu soli; taču, tā kā bija jānoiet apmēram pusjūdze, jauneklis devās ceļā.

Nekas tā nesamierina ar briesmām kā laiks vai attālums, kas mūs atdala no šīm briesmām. Pārdomas ir varens pa­līgs apdāvinātiem un garā stipriem cilvēkiem. Pie šādiem cilvēkiem piederēja arī Askānio. Tolaik jaunekļiem, kas nupat kā ienāca dzīvē, vēl nebija pieņemts uzlikt sev vil­šanās masku. Patiesas bija visas jūtas, patiesas bija arī šo jūtu izpausmes, aiz prieka cilvēki smējās, aiz bēdām rau­dāja. Klīrība nebija vērojama nedz dzīvē, nedz mākslā, un tolaik divdesmitgadīgs jauneklis itin nemaz nejutās pazemots, atzīdamies, ka viņš ir laimīgs.

Tātad, par spīti mulsumam, Askānio jutās laimīgs. Viņš taču bija domājis, ka ieraudzīs Kolombu tikai nākamajā svētdienā, bet tagad tam bija jānotiek jau šodien. Tas no­zīmēja iegūt sešas dienas, bet sešas gaidpilnas dienas mīlē­tājam, kā zināms, ir tikpat kā seši gadsimti.

Jo mazāks attālums viņu šķīra no pils, jo vienkāršāks viņam viss šķita: tiesa, viņš pats bija ieteicis Benvenuto lūgt karalim atļauju apmesties Nelas pilī un iekārtot tur darbnīcu, bet vai tad Kolomba dusmosies uz viņu tāpēc, ka viņš cenšas būt tuvāk viņai? Florenciešu zeltkaļa ienāk­šana senajā d'Amori pilī gan nodarīs pāri Kolombas tē­vam, kas uzskata pili par savu īpašumu, — bet vai tiešām tas būtu tik liels noziegums, ja mesers Robērs d'Esturvils tur nedzīvo? Turklāt Benvenuto ir tik daudz iespēju sa­maksāt par telpām, piemēram, uzdāvināt prevo kādu bi­ķeri vai kaklarotu viņa meitai (un Askānio nolēma paga­tavot šādu kaklarotu), jo šai mākslas uzplaukuma laik­metā tas varēja novērst jebkurus sarežģījumus. Askānio bija redzējis lielhercogus, karaļus un pāvestus, kas bija gatavi pārdot kroni, scepteri vai tiāru, lai tikai varētu no­pirkt kādu brīnišķīgu rotaslietu, kuru pagatavojis viņa skolotājs. Un galu galā Robēra kungs sapratīs, ka visu var nokārtot miera ceļā, un viņš vēl paliks maestro Ben­venuto parādnieks, jo maestro Benvenuto ir tik augst­sirdīgs, un, ja vien mesers d'Esturvils parādīs pretimnāk­šanu, maestro Benvenuto būs karaliski devīgs, par ko As­kānio bija cieši pārliecināts.

Aizgājis pa Senmartēna ielu līdz galam, Askānio jau iz­tēlojās sevi par miera vēstnesi, ko sūtījis pats dievs, lai nodibinātu saticību starp divām karaļvalstīm.

Un tomēr, noticējis tam visam, Askānio gribēja — mīlē­tāji taču ir tik dīvaini — paildzināt savu ceļu vēl par kā­dām desmit minūtēm. Tāpēc viņš nepārcēlās pāri Sēnai laivā, bet devās tālāk pa krastmalu līdz Mulēnas tiltam. Iespējams, viņš izraudzījās šo ceļu tikai tāpēc, ka iepriek­šējā dienā bijis gājis pa to, sekodams Kolombai.

Starp citu, lai arī kāda iemesla dēļ viņš meta šo līkumu, pēc divdesmit minūtēm viņš tik un tā atradās Nelas pils priekšā.

Un, kad Askānio bija sasniedzis mērķi, kad viņš ierau­dzīja šaurās durvis, pār kuru slieksni viņam bija jāpār­kāpj, kad viņš aplūkoja skaisto gotiskā stila celtni, virs kuras mūriem pārdroši tiecās augšup smaili tornīši, kad iedomāja, ka aiz sleģiem, kas karstuma dēļ bija pievērti, dzīvo daiļā Kolomba, — lieliskā gaisa pils, ko viņš pa ceļam bija uzcēlis, pēkšņi sabruka līdzīgi tām pilīm, ku­ras parādās mākoņos un atkal izgaist, tiklīdz vējš savē­cina spārnus; jauneklis atradās vaigu vaigā ar īstenību, bet īstenībā nebija nekā mierinoša.

Tomēr, pavilcinājies kādu brīdi — lai gan vilcināšanās šķita visai dīvaina, jo krastmalā šai svelmainajā dienā ne­bija nevienas dzīvas dvēseles, — Askānio saprata, ka bei­dzot par kaut ko jāizšķiras. Un vienīgais pareizais lēmums bija doties pilī iekšā. Jauneklis piegāja pie durvīm un pa­cēla āmurīti, taču dievs vien zina, kad viņš būtu to nolaidis, ja tai pašā mirklī durvis pēkšņi neatvērtos un viņa priekšā nenostātos gadus trīsdesmit vecs vīrietis, pēc izskata vai nu kalpotājs, vai zemnieks, kas droši vien izpildīja pilī visādus darbus. Tas bija mesera d'Esturvila dārznieks.