Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Žēlīgais dievs! — Perīnas kundze iesaucās. — Kā tad sauc jūsu skolotāju?

— Viņu sauc Benvenuto Čellīni.

— Savādi, bet tādu vārdu es neesmu dzirdējusi, — dueņja nomurmināja. — Kāds tad viņam tituls?

— Viņš ir zeltkalis.

Perīnas kundze uzlūkoja Askānio, aiz brīnumiem ieple­tusi acis.

— Zeltkalis! — viņa atkārtoja. — Ak zeltkalis! Uji jūs iedomājaties, ka prevo kungs atdos savu pili kaut kadam zeltkalim?

—: Ja neatdos, paņemsim ar varu.

— Ar varu?

— Tieši tā.

— Ceru, ka jūsu skolotājs neuzdrošināsies uzstāties pret prevo kungu.

— Viņam nācies uzstāties pret trim hercogiem un di­viem pāvestiem.

— Žēlīgais dievs! Pret diviem pāvestiem! Vai tik viņš nav ķeceris?

— Viņš ir tāds pats katolis kā mēs ar jums, Perīnas kundze, nomierinieties, un sātans nav mūsu sabiedrotais, toties mūs atbalsta pats karalis. _

— Ak tā! Bet prevo kungu arī kāds atbalsta.

— Kas tad?

— Hercogiene d' Etampa.

— Tādā gadījumā mūsu spēki ir līdzīgi, — Askānio pie­bilda.

— Un ja mesers d'Esturvils jums atsaka?

— Maestro Benvenuto ieņems pili ar varu.

— Un ja mesers Robērs ieslēgsies šeit kā cietoksni?

— Maestro Čellīni ieņems pili triecienā.

— Meseram prevo ir divdesmit četri apbruņoti sargi, padomājiet par to.

— Maestro Benvenuto Čellīni ir desmit mācekļi. Kā redzat, mūsu spēki joprojām ir līdzīgi, Perīnas kundze.

— Toties pats mesers d'Esturvils ir bīstams pretinieks; viņš notrieca zemē visus, kas uzdrīkstējās mēroties ar'viņu spēkiem turnīrā par godu Fransuā Pirmā kāzām.

— Brīnišķīgi! Tieši ar tādu drosminieku, Perīnas kundze, maestro Benvenuto grib pamēroties spēkiem. Viņš, tāpat kā mesers d'Esturvils, līdz šim ir notriecis zemē visus sa­vus ienaidniekus, atšķirība vienīgi tāda, ka tie, kurus uz­varēja jūsu prevo, pēc pāris nedēļām atkal bija sveiki un veseli, turpretī tie, kam bija darīšana ar manu skolotāju, tā arī nepiecēlās vairs un pēc trim dienām viņus aiznesa uz kapiem.

— Ak, būs nelaime, būs nelaime! — Perīnas kundze nomurmināja. — Stāsta, ka ielenktajās pilsētās, jaunais cilvēk, notiekot briesmu darbi.

— Nomierinieties, Perīnas kundze, — Askānio smie­damies atbildēja. — Jūsu uzvarētāji būs žēlsirdīgi.

— Es stāstu to visu tāpēc, dārgais draugs, ka baidos no asins izliešanas, — atbildēja Perīnas kundze, kurai acīm­redzot nebija nekādu iebildumu iegūt atbalstu uzbrucēju vidū. — Tas, ka jūs dzīvotu kaimiņos, būtu gluži patīkami, jo mums šai nolādētajā nostūrī trūkst jebkādas sabiedrības. Mesers d'Esturvils mūs abas, savu meitu un mani, nolēmis visīstākajam ieslodzījumam, mēs esam kā divas nabaga mūķenes, lai gan, paldies dievam, neesam devušas solī­jumu neprecēties. Cilvēks nedrīkst būt viens, teikts svē­tajos rakstos, bet, ja svētajos rakstos teikts «cilvēks», tas attiecas arī uz sievieti, vai nav tiesa, jaunais cilvēk?

— Pats par sevi saprotams.

— Bet mēs šais milzīgajās telpās esam gluži vienas un, protams, briesmīgi garlaikojamies.

— Vai tad jūs neviens neapmeklē? — Askānio pavai­cāja.

— Žēlīgais dievs! Kā jau es sacīju, mēs dzīvojam šeit sliktāk par mūķenēm. Mūķenēm vismaz atļauts satikties ar tuviniekiem un sarunāties ar draugiem caur režģi. Vi­ņām ir ēdamistaba, kur viņas pulcējas kopā, sarunājas un tērzē. Tā, protams, nav nekāda īstā jautrība, taču viņas to­mēr mazliet izklaidējas. Pie mums laiku pa laikam ierodas vienīgi mesers prevo, lai nostrostētu meitu — acīmredzot tālab," ka viņa kļūst aizvien skaistāka, jo, goda vārds, tā ir nabadzītes vienīgā vaina. Arī mani pie reizes izbar un piekodina stingrāk uzmanīt Kolombu. Žēlīgais dievs! Viņa taču neredz nevienas dzīvas dvēseles un, ja nepārmītu kādu vārdu ar mani, tik vien pavērtu lūpas, lai noskaitītu lūgšanu. Tāpēc, es lūdzu jūs, jaunais cilvēk, nevienam ne­sakiet, ka jūs esat šeit ielaists, ka pēc Lielās Nelas pils apskates esat iegriezies pie mums parunāties Mazajā pilī.

— Kā! — Askānio iesaucās. — Pēc Lielās Nelas pils apskates es atgriezīšos ar jums Mazajā pilī? Tātad es…

Askānio aprāvās, apjautis, ka viņa prieks ir pārāk at­klāts.

— Diez vai būtu pieklājīgi, jaunais cilvēk, ja reiz esat stādīts priekšā Kolombas jaunkundzei, bet viņa — daru jums zināmu — šeit ir saimniece, kad viņas tēva nav mā­jās, — diez vai būtu pieklājīgi no jūsu puses atstāt Nelas pili pēc sarunas vienīgi ar mani, nepasakot viņai pat ar­dievas. Protams, ja jums tas nav pa prātam, varat būt brīvs un iziet uz ielas tieši no Lielās Nelas pils, kur ir savi vārti.

— Nekādā ziņā! — Askānio iesaucās. — Sasodīts! Ticiet man, Perīnas kundze, es esmu audzināts ne sliktāk par ci­tiem un pret dāmām vienmēr esmu pieklājīgs. Tikai, lūdzu, Perīnas kundze, dosimies uz Lielo pili tūlīt pat, es ļoti stei­dzos.

Patiešām, uzzinājis, ka būs vēl iespējams atgriezties Ma­zajā Nelas pilī, Askānio steidzās ātrāk apskatīt Lielo pili. Arī Perīnas kundze, baidīdamās, ka pēkšņi varētu ieras­ties pats prevo, nevēlējās Askānio ilgāk aizkavēt, un, paņē­musi atslēgu saišķi, kas karājās aizdurvē, viņa devās pa priekšu.

Ieskatīsimies tad arī mēs kopā ar Askānio Lielajā Nelas pilī, kur kopš šā brīža noritēs mūsu vēstījuma galvenie notikumi.

Pils jeb, pareizāk sakot, Nelas muiža, kā to parasti tais laikos sauca, atradās Sēnas kreisajā krastā, kas lasītājam jau zināms, tai pašā vietā, kur pēc tam uzcēla Nevērās pili, bet pēc tam naudas kaltuvi un institūtu. Pils pacēlās Parī­zes rietumu nomalē, un aiz tās mūriem bija redzams pil­sētas grāvis un Prēoklēras zaļās pļavas. Šo pili VIII gad­simta beigās uzcēla Nelas senjors Amori no Pikardijas. 1308. gadā Filips Skaistais nopirka pili un padarīja to par karaļa rezidenci. 1520. gadā Nelas torni, kas bija slavens ar savu asiņaino un trakulīgo pagātni, atdalīja no pils, gar Sēnu uzbūvēja krastmalu, bet pāri grāvim pārmeta tiltu, un tā drūmais tornis stāvēja upes krastā vientuļš un sku­mīgs gluži kā grēku nožēlnieks.

Nelas muiža bija tik plaša, ka torņa atdalīšana gandrīz nemaz nebija jūtama. Tas bija turpat vesels ciemats; augsts mūris ar platiem, smaili velvētiem lielajiem vārtiem un mazajiem dienesta vārtiņiem to nošķīra no krastmalas. Vis­pirms ienācējs nokļuva plašā četrstūrainā pagalmā, kuru ietvēra mūris ar divām durvīm: vienas atradās pa kreisi, otras — pagalma dziļumā. Ja apmeklētājs ienāktu, kā bija ienācis Askānio, pa durvīm kreisajā pusē, viņa skatienam pavērtos neliela brīnumjauka, gotiskā stilā celta XIV gad­simta ēka: tā bija Mazā Nelas pils, kuras dienvidu sienu ieskāva dārzs. Ja turpretī apmeklētājs ienāktu pa durvīm, kas atradās pagalma dziļumā, tad pa labi viņš ieraudzītu viscaur no akmeņiem mūrēto Lielo Nelas pili ar diviem smailiem sānu torņiem, kurus apņēma balustrādes, ar stū­rainu fasādi, augstiem logiem, krāsainām rūtīm un div­desmit vēj rādītājiem, kas čīkstēja vējā. Mūsu dienās tur . pietiktu vietas trim banku namiem.

Ja apmeklētājs ietu tālāk, viņš apmaldītos visāda veida un lieluma dārzos, un šais dārzos viņš ieraudzītu bumbo- tavu, laukumu serso spēlei, lietuvi, arsenālu un vēl tālāk — putnu mājas, staļļus, govju un aitu kūtis. Mūsu dienās tur pietiktu vietas trim fermām.

Tas viss gan bija gaužām nolaists un atstāts novārtā, jo dārznieks Rembo un divi viņa palīgi teju, teju jaudāja apkopt Mazās Nelas pils dārzu, kur Kolomba audzēja pu­ķes un Perīnas kundze — kāpostus. Taču vietas pilī ne­trūka, apgaismojums bija labs, viss bija pamatīgi celts, un, ieguldot mazliet darba un naudas, tur varēja ierīkot pasaulē vislabāko darbnīcu.