Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Ciet klusu, Kolomba! — prevo valdonīgi apsauca. — Es neesmu vēl tik vecs, un nekāda aprūpēšana man nav vajadzīga; bet tu jau esi tai vecumā, kad jāpadomā, kā iekārtot savu dzīvi.

— Ak dievs! — sarunā atkal iejaucās d'Orbeks. — Do­diet taču jāvārdu, kāpēc tādas ceremonijas! Kopā ar mani jūs būsiet laimīga, cik laimīgs cilvēks vien var būt, un zvēru, ka skauģu jums netrūks. Es esmu bagāts, velns pa­rāvis! Un es gribu, lai jūs parādītu man godu: jūs tiksiet ievesta galmā, un jūsu briljantus apskaudis ja nu ne kara­liene, tad pati hercogiene d' Etampa.

Grūti pateikt, kādas jūtas pēdējie vārdi izraisīja Ko­lombas sirdī, taču viņas vaidziņos pēkšņi iekvēlojās sār­tums, un viņa atbildēja grāfam par spīti tēva bargajam, draudīgajam skatienam:

— Es palūgšu tētiņu, monsenjor, ļaut man padomāt par jūsu priekšlikumu.

— Kas vēl nebūs?! — d' Esturvils pārskaities iesaucās. — Ne stundu, ne minūti! Kopš šī brīža tu esi grāfa līgava, ielāgo to labi, un jūs apprecētos jau šovakar pat, ja pēc stundas viņam nebūtu jādodas uz savu Normandijas grā­fisti; tu taču zini, ka mana griba ir pavēle. Tev nekas nav jāgudro! Ejam, d'Orbek, atstāsim gražīgo jaunkundzi. Tā­tad kopš šī brīža viņa ir tava, dārgais draugs, un tu va­rēsi izsludināt saderināšanos, kad vien gribēsi. Bet nu ejam apskatīt jūsu nākamo mājokli!

Grāfs d' Orbeks vilcinājās, grasīdamies vēl ko sacīt Ko­lombai, taču prevo paņēma viņu zem rokas un, īgni ņur­dēdams, aizvilka sev līdz; grāfs paguva tikai paklanīties un, ļauni nosmīknējis, izgāja no istabas kopā ar meseru Robēru.

Tiklīdz aiz viņiem aizvērās durvis, no pretējās puses is­tabā ieskrēja Perīnas kundze, jo bija dzirdējusi prevo aiz­kaitināto balsi, un tagad steidzās palīgā, nojauzdama, ka tēvs, kā parasti, rupji izturējies pret Kolombu. Dueņja ieradās tieši laikā, lai atbalstītu Kolombu, kas teju, teju turējās kājās.

— Ak dievs, ak dievs! — nabaga meitene iesaucās, aiz­klādama acis ar rokām, itin kā baidīdamās atkal ieraudzīt d' Orbeka atbaidošo seju. — Ak dievs, vai tiešām visam beigas! Ardievu, jaukie sapņi! Ardievu, liegās cerības! Viss ir pagalam, viss ir zudis! Man neatliek nekas cits kā nomirt!

Nemaz nav jāsaka, cik ļoti šie vārdi, kā arī Kolombas vārgais izskats un bālums pārbiedēja Perīnas kundzi un cik ļoti kāpināja viņas ziņkāri. Savukārt Kolombai gribē­jās izkratīt sirdi, un, liedama jo rūgtas asaras, kādas vēl nekad nebija lējusi, viņa izstāstīja savai krietnajai audzi­nātājai visu, kas bija noticis starp tēvu, grāfu d'Orbeku un viņu. Perīnas kundze bija vienis prātis, ka līgavainis nav nedz jauns, nedz izskatīgs, taču viņa domāja, ka nav lielākas nelaimes kā palikt vecmeitās, tāpēc sāka pierādīt Kolombai, ka daudzkārt labāk apprecēties ar vecu un neglītu, toties bagātu un varenu augstmani nekā palikt par vecmeitu. Dueņjas spriedelēšana līdz sirds dzi­ļumiem aizskāra Kolombu, un viņa atgriezās savā istabā, atstādama Perīnas kundzi, kas bija apveltīta ar visai dzīvu iztēli un jau sapņoja par to, ka viņa, Kolombas audzinātāja, kļūs par grāfienes d'Orbekas pavadoni/

Tikmēr prevo un grāfs apskatīja Lielo Nelas pili, tāpat kā pirms stundas to bija darījuši Perīnas kundze un As­kānio.

Būtu visai amizanti, ja sienām bez ausīm, kādas, kā runā, tām esot, būtu arī acis un mēle un ja šīs sienas visiem garāmgājējiem stāstītu par to, ko tās redzējušas un dzirdē­jušas.

Bet, tā kā sienas mēmi raudzījās uz prevo un karaļa mantzini, varbūt tikai paklusām savā nodabā smiedamās, tad ierunājās mums jau pazīstamais mantzinis.

— Nudien, — viņš skaļi prātoja, iedams pāri pagalmam no Mazās uz Lielo Nelas pili, — nudien mūsu clrostaliņa ir ļoti jauka; tieši tāda sieva man vajadzīga, dārgais d'Estur- vil. Prātīga, tikla, labi audzināta. Ticiet man, pirmais ne­gaiss pāries, un iestāsies saulainas dienas. Lai nu kas, bet es viņas pazīstu. Visas meitenes sapņo par jaunu, skaistu, gudru un bagātu vīru. Paldies dievam, man piemīt vismaz puse no visām šīm īpašībām. Un, ja cilvēks var to sacīt, tas jau ir daudz.

Patērzējis par līgavu, viņš ierunājās par nākamajiem īpašumiem, turklāt gan par meiteni, gan par pūru runāja ar vecīgu alkatību.

— Te nu tā ir — senā Nelas pils! — mantzinis iesaucās. — Lielisks miteklis, sirsnīgi pateicos. Šeit mums būs brī­nišķīgi — manai sievai, man un maniem dārgumiem. Te būs mūsu istabas, tur es glabāšu valsts kasi, bet šeit izmiti­nāšu kalpotājus. Vecie mūri gan krietni noplukuši. Taču pēc pielabošanas, par ko samaksās viņa majestāte, mēs varēsim šeit dzīvot bez raizēm. Starp citu, d'Esturvil, vai tu esi cieši pārliecināts, ka šī pils paliks tev? Tev jārūpē­jas, lai tiktu apstiprinātas tavas īpašuma tiesības. Cik atce­ros, karalis tev nav piešķīris dāvinājuma aktu.

— Pili viņš man nav dāvinājis, tiesa kas tiesa, — prevo smiedamies sacīja, — toties viņš atļāva man tajā dzīvot, bet tas ir gandrīz viens un tas pats.

— Bet ja nu kāds izspēlē ar tevi ļaunu joku, iegūdams pili ar karaļa dāvinājuma aktu?

— O! Patvaļniekam tiks sarīkota pienācīga uzņemšana, par to es galvoju, lai tikai mēģina pieprasīt no manis kaut ko! Jūs ar hercogieni d'Etampu atbalstīsiet mani, un es piespiedīšu nekauņu nožēlot savus tīko jumus. Blēņas, es esmu pilnīgi mierīgs, Nelas pils pieder man, un tas ir tikpat droši, dārgais draugs, kā tas, ka mana meita Ko­lomba ir tava līgava; brauc mierīgi un atgriezies ātrāk atpakaļ!

Tiklīdz prevo pateica šos vārdus, kurus apšaubīt nebija pamata nedz viņam pašam, nedz viņa sarunu biedram, pa vārtiem, kas veda no četrstūrainā pagalma uz Lielās Nelas pils dārziem, dārznieka Rembo pavadībā ienāca vēl viena persona. Tas bija vikonts de Marmaņs.

Arī vikonts, kā runāja, pretendēja uz Kolombas roku, taču viņš bija neveiksmīgs pretendents. Šim nelgām bija sarkanīgi mati, bāli rožaina seja, viņš bija pašapmierināts, nekaunīgs, pļāpīgs un vaļīgs attiecībās ar sievietēm, ku­ras bieži viņu izmantoja kā aizsegu, lai slēptu savu pa­tieso mīlestību; vikonts dižojās ar to, ka ieņem karaļa sek­retāra amatu, kālab var brīvi piekļūt pie viņa majestātes kopā ar kurtiem, papagaiļiem un mērkaķiem. Taču d'Es- turvilu nevarēja maldināt nedz šķietamā labvēlība, nedz mānīgais draudzīgums, kādu viņa majestāte izrādīja de Marmaņam, jo šo labvēlību un draudzīgo attieksmi, kā runāja, viņš bija iemantojis vienīgi tāpēc, ka pakalpīgi uzņēmās pildīt dažnedažādus uzdevumus, pie reizes arī ne visai godprātīgus. Turklāt vikonts de Marmaņs bija jau sen nodzīvojis savus īpašumus un visa viņa labklājība bija atkarīga no Fransuā Pirmā devības. Taču šis avots kuru katru brīdi varēja izsīkt, un mesers Robērs d'Esturvils ne­bija tāds vieglprātis, lai tik svarīgās lietās paļautos uz karali, kuram piemita pagalam untumains raksturs. Viņš saudzīgi noraidīja vikonta de Marmaņa bildinājumu, kā noslēpumu pateikdams to, ka viņa meita, jau saderināta ar citu. Tā kā šī atklātā atzīšanās izskaidroja atteikuma iemeslu, vikonts de Marmaņs un Robērs d'Esturvils sabied­rības acīs palika labi draugi, lai gan kopš tās dienas vi­konts ienīda prevo, bet prevo piesargājās no vikonta, kas, par spīti savstarpējām laipnībām un glaimīgajiem smai­diem, nespēja noslēpt savu naidu no cilvēka, kuram galma tumšie noslēpumi un galminieku slepenākās domas bija kā atvērta grāmata. Tāpēc ikreiz, kad ieradās vikonts, tik laipns un uzmanīgs, prevo gatavojās saņemt ļaunas vēstis, kuras de Marmaņs parasti paziņoja ar asa­rām acīs, ar liekuļotu un uzspēlētu līdzjūtību, pilinādams indi svaigi uzplēstajā brūcē.