Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Tikmēr laiks ritēja, bet Čellīni joprojām mierīgi strā­dāja un pat nedomāja kādam uzbrukt. Tomēr prevo bija pārliecināts, ka šķietamais miers ir tikai viltība, ka viņa ienaidnieks gaida atslābstam modrību, lai tad negaidīti ieņemtu pili. Tāpēc mesers Robērs visu laiku vēroja un ausījās, dzīvodams pastāvīgā saspringumā un viska­reivīgākā noskaņojumā, un šāds itin kā miera, itin kā kara stāvoklis, drudžainās gaidas un dvēseles satraukums draudēja novest viņu līdz ārprātam tāpat kā Santandželas cietokšņa kastelānu; prevo nedz ēda, nedz gulēja un no­vājēja acīm redzami.

Reizēm viņš pēkšņi izrāva zobenu un aurodams gāja ar to virsū sienai:

— Lai tik parādās, lai tik parādās šis ļaundaris! Lai pa­rādās, es viņu gaidu!

Taču Benvenuto nerādījās.

Reizēm mesers Robērs d'Esturvils nomierinājās, cenz­damies sevi pārliecināt, ka tēlniekam labāk kalpo mēle nekā zobens un viņš nekad neuzdrošināsies izpildīt savu zemisko nodomu. Vienā no šādām reizēm Kolomba, nejauši izgājusi laukā no savas istabas un ieraudzījusi gatavošanos kaujai, pajautāja tēvam, ko tas nozīmē.

— Taisos sodīt kādu nekauņu, tas arī viss, — prevo atbildēja.

Tā kā sodīt prevo kungam pienācās pēc amata, Kolomba pat nepavaicāja, kas tad ir šis nekauņa, kura sodīšanai visi tā gatavojas, viņu tik ļoti nodarbināja viņas pašas domas, ka šāds paskaidrojums viņu pilnīgi apmierināja.

Patiešām, mesera Robēra nesenais lēmums bija ienesis viņa meitas dzīvē dziļas pārmaiņas: līdz šim viņa bija dzīvojusi bezrūpīgi, pieticīgi un vientulīgi, rāmi vadījusi dienas un mierīgi gulējusi naktīs, turpretī tagad viņas dzīvi varēja salīdzināt ar ezeru, kura ūdeņus sabangojusi vētra. Līdz šim Kolomba reizēm gan bija neskaidri jutusi, ka viņas dvēsele iegrimusi snaudā un sirdi apņēmis tuk­šums, taču viņa domāja, ka šīs skumjas radījusi vientu­lība, kādā viņa dzīvo, ka viņa, tāpat kā visas bārenītes, sēro pēc mirušās mātes; un te pēkšņi visu viņas dzīvi, visas viņas domas, tāpat arī viņas sirdi un dvēseli līdz malām piepildīja skaudras bēdas.

Ak vai, cik ļoti meitene ilgojās, lai atkal atgrieztos tas miera un skaidrības laiks, kad viņai pietika ar necilās, taču gādīgās Perīnas kundzes draudzību, lai viņa justos gandrīz vai laimīga, tas laiks, kad viņa cerēja un ticēja, kad viņa paļāvās uz nākotni, tāpat kā paļaujas uz draugu, kad viņa tik ļoti uzticējās tēva jūtām! Bet kas to deva! Viņas dzīvē ienāca grāfs d'Orbeks, kas viņai bija tik pretīgs; tēva mī­lestība izrādījās maskēta godkārība. Kāpēc gan viņa pie­dzimusi bagāta augstmaņa ģimenē un ir vienīgā manti­niece, kāpēc gan viņas vecāki nav vienkārši priekšpilsē­tas buržuā, kas rūpētos par viņu, lolotu viņu? Tad viņa varētu satikties ar jauno mākslinieku skaistuli Askānio, kura kvēlie vārdi viņu tā valdzināja, kura skatiens solīja tik daudz laimes, tik daudz mīlestības.

Taču, kad satrauktie sirds puksti un sārtums vaigos brī­dināja Kolombu, ka svešzemnieka tēls jau sen pārņēmis visas viņas domas, viņa ikreiz stingri apņēmās atvairīt tvīksmes pilnos sapņus, un tas izdevās, jo viņa saprata, cik bezcerīga ir īstenība; starp citu, kad tēvs paziņoja Kolom­bai par savu lēmumu izdot viņu pie vīra, viņa stingri jo stingri aizliedza Perīnas kundzei pieņemt Askānio, lai kāda iegansta pēc viņš ierastos, piedraudēdama izstāstīt visu tēvam, un dueņja, baidīdamās, ka viņu var apvainot sa­zvērestībā ar Askānio, noklusēja viņa skolotāja pārdrošos plānus; tālab nabaga Kolomba iedomājās, ka viņa ir pa­sargāta no jebkādām nejaušībām.

Un tomēr nevajag domāt, ka biklā meitene būtu nolē­musi upurēt savu jaunību un pakļauties tēva gribai. Ne­būt nē, visa viņas būtne sacēlās, kad viņa iedomājās vien par precībām ar cilvēku, kuru viņa ienīstu, ja būtu pazi­nusi naida jūtas. Kolombas daiļajā galviņā drūzmējās milzums domu, kuras agrāk viņai bija gluži svešas, — dumpīgas, sašutuma pilnas domas, kuras viņa uzskatīja gandrīz vai par noziedzīgām, un, ceļos nometusies, viņa lūdzās piedošanu dievam. Viņa jau gribēja doties pie Fransuā Pirmā, lai kristu viņam pie kājām, taču līdz viņai bija nonākušas valodas par to, ka vēl briesmīgākos ap­stākļos tāda doma bija ienākusi prātā Diānai de Puatjē un viņa par šādu soli samaksājusi ar savu godu. Herco­giene d'Etampa gan varētu palīdzēt Kolombai, glābt viņu, ja vien vēlētos. Bet vai viņa gribēs to darīt? Vai viņa tikai nepasmiesies par meitenes žēlabām? Šādu augstprātīgu un nicīgu smīnu viņa jau bija redzējusi sava tēva lūpās, kad viņa lūdza tēvu nešķirties no viņas, un šis smīns sagā­dāja meitenei daudz sirdssāpju.

Kolombai palika vienīgā cerība — dievs, un viņa vai simt reižu dienā metās ceļos, karsti lūgdama visuvareno debesu valdnieku palīdzēt viņai, sūtīt atpestīšanu šo trīs mēnešu laikā, kas bija palikuši līdz laulībām ar ienīsto līgavaini, un, ja tas nav iespējams, ļaut viņai satikties ar māti viņā saulē.

Arī Askānio dzīvē nebija mazāk satraukuma un ne­miera kā tās dzīvē, kuru viņš tik ļoti mīlēja. Daudzas rei­zes kopš tā brīža, kad Rembo bija paziņojis, ka Nelas pils vārti viņam ir slēgti, agri no rīta, kad neviens vēl nebija cēlies dienas gaitām, vai arī vēlu vakarā, kad visi jau bija devušies pie miera, viņš staigāja apkārt augstajiem mū­riem, kas viņu šķīra no viņa dzīves laimes. Taču ne rei­zes — nedz atklāti, nedz slepeni — viņš nemēģināja iekļūt aizliegtajā dārzā. Viņā vēl mājoja tā jauneklīgā jūtu skaidrība, kas mīļoto sievieti sargā pat no pašas mīlestības.

Taču tas netraucēja Askānio, gravējot zeltā ornamen­tus vai iedarinot ietvarā pērles un dimantus, ļauties neprā- 1 tīgiem sapņiem, nemaz jau nerunājot par tvīksmes pilna­jām domām *īta un vakara pastaigās, par nemierpilnajām nakts vīzijām. Domās viņš visbiežāk kavējās pie briesmīgās un tai pašā laikā ilgotās dienas, kad Benvenuto kļūs par Nelas pils saimnieku, jo Askānio labi pazina savu sko­lotāju un saprata, ka viņa ārējais miers nav nekas cits kā vulkāna miers pirms izvirduma. Un izvirdums sākās: Čel­līni paziņoja, ka nolēmis ieņemt pili nākamajā svētdienā; Askānio nešaubījās, ka tieši noliktajā dienā Čellīni savu nodomu izpildīs.

Taču šo nodomu nevarēja izpildīt, nepārvarot šķēršļus, jo uz cietokšņa mūriem dienu un nakti stāvēja sargi, par ko viņš pārliecinājās, apejot apkārt Nelas pilij; Askānio tūdaļ ievēroja, ka pēc visām pazīmēm prevo gatavojas pils aizstāvēšanai. Tātad, ja viņi dosies uzbrukumā, ielenktie aizstāvēsies, un, tā kā cietoksnis acīmredzot pat nedomā padoties, viņiem neatliks nekas cits kā ieņemt pili triecienā.

Šajā izšķirošajā stundā Askānio izturēsies kā bruņi­nieks, atradīs iespēju izcelties. Sāksies tuvcīņa, viņi iebruks pilī caur izlauzumu mūrī, varbūt izcelsies uguns­grēks. O, kaut notiktu kas tamlīdzīgs! Vislabāk uguns­grēks! Visapkārt plosās liesmas, Kolomba dzīvības bries­mās. Tad viņš, Askānio, uzskrien augšā pa ļodzīgām kāp­nēm, pārlec pāri degošiem baļķiem, pārrāpjas pāri liesmu apņemtiem mūriem. Viņš dzird viņas baisi, kas sauc pēc palīdzības, aizkļūst līdz viņai, paceļ mirstošo, gandrīz sa­maņu zaudējušo meiteni, iznes viņu cauri uguns jūrai, pie­spiedis mīļoto pie savām krūtīm, juzdams, kā viņas sirds pukst līdzās viņa sirdij, ieelpodams viņas dvašu. Pēc tam, uzveicis visas briesmas, pārvarējis visus šķēršļus, viņš no­liek Kolombu pie kājām viņas tēvam, kas aiz bēdām gan­drīz vai zaudējis prātu, un prevo, lai atalgotu drosmīgo glābēju, atdod viņam meitu. Vai arī, skriedams pāri ļodzī­gām tiltiņam, kas pārmests pāri liesmām, Askānio pēkšņi paklūp, viņi nogāžas un mirst, savienojuši savas sirdis pē­dējā elpas vilcienā, pirmā un pēdējā skūpstā. Un pat šādas briesmīgas beigas nevarēja iedvest šausmas Askānio, gluži kā cilvēkā, kurš zaudējis jebkuras cerības, jo pēc augstākās laimes — dzīvot vienam priekš otra — nākamā augstākā laime ir kopā mirt.