Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

savukārt Hermanis par palīgu izraudzījās mazo 2anu, piecpadsmit gadus vecu rakari, kas bija veikls kā vāvere, viltīgs kā mērkaķis un bezbailīgs kā pāžs; šis delveris bija pratis iemantot labsirdīgā Goliāta mīlestību droši vien tāpēc, ka visu laiku zobojās par viņu. Un mazais Žans, starodams aiz lepnuma, nostājās blakus savam pa­vēlniekam par lielām sirdssāpēm Pagolo, kas, ietērpies divos bruņukreklos, izskatījās tikpat stīvs un neveikls kā Komandora statuja.

Kad pienākumi bija sadalīti, Benvenuto, pēdējo reizi pārbaudījis ieročus, griezās ar īsu uzrunu pie saviem dros­mīgajiem karavīriem, kas viņa dēļ bezbailīgi devās pretī briesmām un, iespējams, pat pretī nāvei. Pēc tam viņš vi­siem paspieda roku, godbijīgi pārmeta krustu un iesau­cās:

— Uz priekšu!

Abas nodaļas tūdaļ devās ceļā un, nosoļojušas kādu ga­balu pa Augustīniešu krastmalu, kas šai stundā un šai vietā bija klusa un mierīga, drīz vien, turēdamās zināmā atstatumā viena no otras, nonāca pie Nelas pils sienām.

Benvenuto tomēr negribēja uzbrukt ienaidniekam, ne­ievērojis visus pieklājības likumus, kādi šādās reizēs pie­ņemti, tāpēc, uzspraudis baltu lakatiņu uz zobena gala, viņš piegāja pie pils mazajiem vārtiem, pie kuriem jau bija stāvējis iepriekšējā dienā, un pieklauvēja. Tāpat kā iepriekšējā dienā, caur režģoto lodziņu kāds pavaicāja, ko viņam vajagot. Benvenuto atkārtoja savu prasību, sacī­dams, ka gribot pārņemt savā īpašumā pili, ko viņam dā­vinājis karalis. Taču šoreiz viņu pat nepagodināja ar at­bildi.

Pagriezies pret vārtiem, viņš iesaucās valdonīgā balsī:

— Robēr d'Esturvil, Vilbonas senjor, Parīzes prevo! Es, Benvenuto Čellīni, zeltkalis, tēlnieks, gleznotājs, mehāniķis un inženieris, daru tev zināmu, ka viņa majestāte karalis Fransuā Pirmais labprātīgi un saskaņā ar savām tiesībām dāvinājis man pilnīgā īpašumā Lielo Nelas pili. Bet, tā kā tu nekaunīgi pretojies karaļa gribai un atsakies man to atdot, es paziņoju tev, Robēr d'Esturvil, Vilbonas senjor, Parīzes prevo, ka paņemšu pili ar varu. Aizstāvies, un, ja tavas vainas dēļ notiks nelaime, tu pats atbildēsi par to šai un viņā saulē, cilvēku un dieva priekšā.

Un Benvenuto apklusa, gaidīdams atbildi, taču aiz cie­tokšņa mūriem valdīja klusums. Tad Benvenuto pielādēja

savu arkebūzu un lika arī pārējiem sagatavot ieročus; pēc tam viņš sasauca kara padomi, kurā ietilpa viņš pats, Her­manis, Askānio un Žans.

— Mani dēli, — Benvenuto uzrunāja biedrus, — jūs paši redzat, ka izvairīties no kaujas nav iespējams. Ar ko lai sākam?

— Es lauž vaļā vārt, — Hermanis piedāvāja, — un jūs nāk aiz man, skaidr.

— Bet ar ko tu uzlauzīsi vārtus, mans Samson? — Ben­venuto Čellīni jautāja.

Hermanis aplaida skatienu apkārt un pamanīja krastmalā baļķi, kuru, šķiet, ar grūtībām varētu pacelt četri spēka­vīri.

— Ar šo baļķ, — viņš sacīja.

Un, mierīgi nogājis krastmalā, viņš pacēla baļķi un, nes­dams to kā mūra graujamās mašīnas tarānu, atgriezās pie karavadoņa.

Pa to laiku pie Nelas pils sapulcējās pūlis, un Benvenuto, skatītāju uzmundrināts, jau grasījās dot pavēli sākt uzbru­kumu, kad uz stūra, acīmredzot kāda kārtīga pilsētnieka brīdināts, parādījās karaļa strēlnieku kapteinis, kuru pa­vadīja pieci vai seši jātnieki. Būdams prevo draugs, kap­teinis lieliski zināja, kas šeit notiek; viņš piejāja pie Ben­venuto Čellīni, cieši pārliecināts, ka pārdrošnieks nobī­sies, tikmēr strēlnieki aizšķērsoja ceļu Hermanim.

— Kas jums vajadzīgs? — kapteinis vaicāja. — Kāpēc jūs traucējat pilsētnieku mieru?

— Traucē mieru tas, kas atsakās pakļauties karaļa gri­bai, nevis tas, kas to pilda, — Čellīni atbildēja.

— Ko jūs gribat ar to sacīt? — kapteinis noprasīja.

— Es gribu sacīt, ka šeit ir viņa majestātes dāvinājuma akts, kuru pēc visiem likumiem izsniedzis karaļa finansu sekretārs monsenjors de Nefvils un kurā stāv rakstīts, ka Lielā Nelas pils nodota manā īpašumā. Taču cilvēki, kas tajā ieslēgušies, atsakās pakļauties karaļa gribai un tātad apstrīd arī manas tiesības. Vārdu sakot, lai būtu kā bū­dams, esmu cieši pārliecināts, ka Benvenuto Čellīni ir tie­sības paņemt to, kas Benvenuto Čellīni pieder, jo arī svē­tajos rakstos sacīts: «Dodiet ķeizaram to, kas ķeizaram pienākas.»

— Ei, jūs tur, netraucējiet mūs, palīdziet labāk ieņemt pili! — Pagolo sauca.

^ — Ciet klusu, slīmest! — Benvenuto viņu pārtrauca, piecirzdams ar kāju.— Man nav vajadzīga svešu palīdzība.

— Lai arī likums ir jūsu pusē, tomēr jūs rīkojaties ap­lam, — kapteinis piebilda.

— Kā tad tā? — Benvenuto noprasīja, juzdams, ka asi­nis sakāpj galvā.

— Jums ir tiesības iegūt savu īpašumu, bet nav tiesību darīt to šādā veidā; jau iepriekš varu jums pateikt, ka, cī­noties pret cietokšņa mūriem, jūs neko nepanāksiet. Es gribu dot jums padomu, draudzīgu padomu, ticiet man: griezieties pie taisnās tiesas, iesniedziet sūdzību par Parī­zes prevo. Bet tagad palieciet sveiki, vēlu panākumus!

Un karaja strēlnieku kapteinis vīpsnādams aizjāja prom, un arī pūlis, redzēdams, ka varas pārstāvis smejas, sāka skaļi spurgt.

— Visgardāk smejas tas, kas smejas pēdējais! — Benve­nuto Čellīni iesaucās. — Uz priekšu! Hermani, uz priekšu!

Hermanis atkal satvēra baļķi, un, kamēr Benvenuto, Askānio un divi trīs prasmīgākie strēlnieki ar arkebūzām rokās gatavojās atklāt uguni pa pils mūriem, viņš kā dzīva katapulta devās uz mazajiem vārtiem, kurus, šķiet, bija vieglāk uzlauzt nekā lielos.

Bet, tiklīdz viņš bija piegājis pie pils, no augšas sāka gāzties akmeņu krusa, lai gan nekur neredzēja nevienas dzīvas dvēseles; tas notika tāpēc, ka prevo bija pavēlējis sakraut akmeņus uz cietokšņa mūra, tādējādi izveidojās itin kā otrs mūris, kas pacēlās pār pirmo, un, tiklīdz ak­meņiem viegli pieskārās, tie nogruva kā lavīna uz aplen­cēju galvām.

Redzēdami, ka viņus sagaida ar akmeņu krusu, uzbru­cēji mazliet atkāpās. Un, lai gan briesmīgais prettrieciens bija negaidīts, neviens nebija cietis, izņemot Pagolo, kas savā dubultajā bruņukreklā bija tik neveikls, ka nepaguva pabēgt sāņus, kā to darīja pārējie, un tika ievainots papēdī.

Turpretī Hermanis, nepievērsdams uzmanību sīko ak­meņu gāzmai, tāpat kā ozols nebaidās no krusas, neatlai­dīgi tuvojās vārtiem un, sasniedzis mērķi, trieca baļķi pret vārtiem ar tādu spēku, ka visiem kļuva skaidrs — lai vārti būtu, cik stipri būdami, tik un tā ilgi tie neizturēs.

SaVukārt Benvenuto un viņa palīgi bija sagatavojušies atklāt uguni no arkebūzām, tiklīdz ienaidnieks parādīsies uz cietokšņa mūriem, taču tur neviens nerādījās. Šķita, ka Lielo Nelas pili aizstāv neredzams garnizons. Benvenuto kļuva vai traks, ka nevar palīdzēt drosmīgajam vācietim.

Te pēkšņi viņš pamanīja seno Nelas torni, kurš, kā mēs jau sacījām, vientuļi stāvēja pašā krastmalā un kura pa­matus apskaloja Sēna.

— Pagaidi, Hermanil — Čellīni iesaucās. — Pagaidi, mans drošsirdīgais draugs, Nelas pils ir mūsu, tas ir tik­pat droši kā tas, ka mani sauc Benvenuto Čellīni un es esmu karaļa zeltkalis.

Un, pamājis Askānio un vēl diviem mācekļiem, lai tie viņam sekotu, viņš skrēja uz torni, kamēr Hermanis, pa­klausīdams sava skolotāja pavēlei, atkāpās soļus četrus no cietokšņa mūra, kur nekrita akmeņi, un, nolicis baļķi kā šveiciešu karavīrs alebardu, nolēma paskatīties, kādu la­bumu dos virspavēlnieka manevrs.