Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Askānio uzvilka kara tērpu klusēdams, nomaļus no ci­tiem. Jauneklis ar satraukumu domāja par pārdrošā uz­brukuma sekām: ja nu pēkšņi Kolomba viņam nepiedos to, ka viņš nostājas pret viņas tēvu, ja nu, apmeties viņas tuvumā, viņš kļūs tāls viņas sirdij?

Skoconi visa šī gatavošanās gan izklaidēja, gan satrauca: viņa brīžam raudāja, brīžam smējās. Viņai bija pa prātam jebkuras pārmaiņas un cīniņi, taču viņu biedēja asinis un ievainojumi. Vērodama, kā vīri gatavojas kaujai, Skocone, draiskule, lēkāja aiz prieka, turpretī, iedomājot kaujas se­kas, Skocone, sieviete, drebēja aiz bailēm.

Beidzot pamanījis, ka viņa smejas caur asarām, Benve­nuto piegāja pie viņas un sacīja:

— Skocone, tu paliksi mājās ar Rupertu. Sagatavo šar- piju ievainotajiem un sātīgas pusdienas veselajiem.

— Kas vēl nebūs! — Skocone iesaucās. — No jums es neatkāpšos ne soli! Kopā ar jums es nenobīšos pat no prevo un visiem viņa dienderiem, bet šeit divatā ar Ru­pertu nomiršu aiz nemiera un bailēm.

— Nemaz neprasi, es neparko neņemšu tevi līdzi, — Benvenuto attrauca. — Tad man visu laiku būs jāuztrau­

cas, ka tikai ar tevi kas nenotiek. Tu gaidīsi mūs un lūgsi dievu par mums, dārgumiņ.

— Paklausieties, Benvenuto, — meiča iebilda, viņai acīmredzot bija ienākusi prātā kāda laba doma. — Paši sa­protat, es nespēšu sēdēt šeit, rokas klēpī salikusi, kad jūs tur ievainos vai, nedod dievs, nogalinās. Taču visu var no­kārtot: es nelūgšu dievu darbnīcā, bet aiziešu uz baznīcu tuvāk pie kaujas vietas. Tur es atradīšos drošībā un tūdaļ uzzināšu par uzvaru vai sakāvi.

— Lai notiek pēc tava prāta, — Benvenuto atbildēja. — Arī mēs, protams, nedosimies kaujā uz dzīvību un nāvi, kamēr nebūsim, kā pieklājas, noklausījušies dievkalpo­jumu. Tātad norunāts: dodamies uz Augustīniešu baznīcu, tā atrodas netālu no Nelas pils, un tajā, dārgumiņ, tu arī paliksi.

Pieņēmuši šādu lēmumu un pabeiguši gatavošanos, visi izdzēra pa kausam burgundieša. Bez uzbrukuma un aiz­sardzības ieročiem viņi paņēma līdz arī āmurus, stangas, pieslienamās kāpnes, virves un atstāja darbnīcu nevis kau­jas ierindā, bet pa pāriem un labu gabalu cits no cita, lai nepievērstu uzmanību.

Tamlīdzīgi uzbrukumi tais laikos notika ne retāk kā mūsdienās dumpji vai valdības maiņas, taču, patiesību sa­kot, arī tais laikos parasti neviens nerīkoja tādas «izklai­dēšanās» svētdienās, turklāt vēl dienas vidū, un, lai izšķir­tos par tādu soli, vajadzēja būt drosmīgam kā Benvenuto Čellīni, kuru turklāt iedvesmoja apziņa, ka viņam ir tais­nība.

Un tā mūsu varoņi cits pēc cita iegāja Augustīniešu baz­nīcā un, nolikuši ieročus un darbarīkus pie ķestera — Si­mona Kreiļa drauga, svētsvinīgi noklausījās rīta dievkal­pojumu, lūgdami dievu dot viņiem spēkus, lai iznīcinātu iespējami vairāk pils apsardzes vīru.

Tomēr, kā par spīti tam, ka stāvoklis bija tik nopietns, par spīti savai dievbijībai un apziņai, cik svarīgi ir veltī- ties lūgšanai, ar kādu viņš bija nodomājis griezties pie debesu tēva, Benvenuto, iegājis baznīcā, pēkšņi konstatēja, ka viņš izturas gaužām vieglprātīgi. Tas notika tāpēc, ka turpat tuvumā dievnama pretējā jomā pār lūgšanu grā­matu bija noliekusies kāda meitene ar brīnumjauku sejiņu, kas varēja piesaistīt ne vien tēlnieka, bet pat svētā uzma­nību. Šādos apstākļos mākslinieks neviļus guva virsroku pār ticīgo. Mūsu krietnajam Čellīni gribējās dalīties ar

kādu sajūsmā, bet, tā kā Katrīna, kas stāvēja pa kreisi no viņa, diez vai sevišķi priecātos par maestro Benvenuto jūsmošanu, viņš pagriezās pa labi, kur stāvēja Askānio, lai norādītu viņam uz daiļo sejiņu.

Taču Askānio skatiens jau tāpat bija pievērsts meite­nei: jaunais cilvēks neatrāva no viņas acu kopš tā brīža, kad bija iegājis dievnamā.

Redzēdams, ka jauneklis, tāpat kā viņš pats, aizrautīgi vēro meiteni, Benvenuto piegrūda viņam ar elkoni.

— Jā, — Askānio noteica, — jā, tā ir Kolomba. Cik viņa daiļa, skolotāj, vai ne!

Tā patiešām bija Kolomba, kurai tēvs, negaidīdams uz­brukumu gaišā dienas laikā, bija atļāvis, lai arī nelabprāt, aiziet uz dievkalpojumu Augustīniešu baznīcā. Kolomba ļoti centās pierunāt tēvu, jo lūgšanas bija viņas vienīgais mierinājums. Un Perīnas kundze viņu atbalstīja.

— Bet kas tā Kolomba tāda ir? — Benvenuto paintere­sējās.

— Ak jā, jūs taču viņu nepazīstatl Kolomba ir paša prevo mesera Robēra d'Esturvila meita. Cik viņa daiļa, vai ne! — Askānio atkal iesaucās.

— Nevar būt, — Benvenuto iebilda, — nē, tā nav Ko­lomba. Apskaties labāk, Askānio, tā ir Hēbe, jaunības die­viete Hēbe, kuru man pasūtīja dižais karalis Fransuā Pir­mais, Hēbe, par kuru es sapņoju, kuru es lūdzu dievam man atsūtīt no debesīm, un nu viņa nokāpusi šeit, uzklau­sot manu lūgšanu.

Un, pats to neapjauzdams, cik aplam ir iztēloties Hēbi ar lūgšanu grāmatu rokās tiecoties ar sirdi un dvēseli uz Jēzu, Benvenuto turpināja jūsmot par viņas skaistumu, vienlaikus skaitīdams lūgšanu un apdomādams pils ieņem­šanas plānu: viņā cīnījās tēlnieks, katolis un stratēģis.

«Mūsu tēvs debesīs…» Paskaties taču, Askānio, cik piemīlīgs un smalks profils! «Svētīts lai top tavs vārds, lai nāk tava valstība kā debesīs, tā virs zemes…» Cik brī­nišķīgas auguma «līnijas! «Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien…» Tātad tu apgalvo, ka šīs brīnumjaukās būtnes tēvs ir prevo, nelietis, kuru es gatavojos nogalināt pats sa­vām rokām? «Un atlaid mums mūsu parādus, kā mēs atlai­žam saviem parādniekiem …» Es esmu gatavs nodedzināt pili, lai panāktu savu! «Amen.»

Un Benvenuto pārmeta krustu, nemaz nešaubīdamies, ka

viņš ar pienācīgu dievbijību noskaitījis svētdienas lūg­šanu.

Dievkalpojums beidzās, un dievlūdzēja apziņā mijās daž­nedažādas domas, kuras cita rakstura cilvēkam, kas dzīvo citā laikmetā, varētu likties dieva zaimošana, taču šāda izturēšanās bija gluži dabiska tādam patiesam mākslinie­kam, kāds bija Čellīni, tāpat kā tam laikmetam, kad Kle- māns Maro pārveidoja mīlas vārsmās septiņus grēku no­žēlošanas psalmus.

Pēc vārdiem «Ite missa es/» [14] Benvenuto un Katrīna pa­spieda viens otram roku, Kamēr meiča slaucīja asaras, pa­likdama baznīcā, kur viņai bija jāgaida kaujas iznākums, Čellīni un Askānio, nenovērsdami skatienus no Kolombas, kas tā arī nepacēla acis no lūgšanu grāmatas, devās kopā ar saviem biedriem apslacīties ar svētīto ūdeni; pēc tam visi izgāja no baznīcas pa vienam un atkal sapulcējās kopā klusā šķērsieliņā apmēram pusceļā starp baznīcu un Nelas pili.

Katrīna, kā bija norunāts, palika uz pusdienas diev­kalpojumu, tāpat arī Kolomba ar Perīnas kundzi, kuras bija atnākušas agri no rīta un, noklausījušās rīta dievkal­pojumu, gaidīja svinīgo dievkalpojumu; nedz vienai, nedz otrai nenāca ne prātā, ka Benvenuto un viņa mācekli gra­sās nogriezt atpakaļceļu uz mājām, ko viņas bija tik ne­apdomīgi atstājušas.

Pienāca izšķirošais brīdis. Benvenuto Čellīni sadalīja sa­vus desmit vīrus divās nodaļās: vienai vajadzēja par katru cenu ielauzties pa vārtiem pilī, otrai segt pirmo nodaļu, apšaudot no arkebūzām cietokšņa mūrus vai atvairot ar zobeniem ielenktos, ja tie parādītos uz cietokšņa mūra vai mēģinātu doties uzbrukumā. Benvenuto pats uzņēmās ko­mandēt otro nodaļu un iecēla par savu palīgu mūsu draugu Askānio, vadīt pirmo nodaļu viņš uzticēja mūsu vecajam paziņam Hermanim, krietnajam un drosmīgajam vācietim, kas ar vienu vesera sitienu spēja saplacināt dzelzs stieni, bet ar dūres sitienu — uz vietas noguldīt cilvēku;