Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Patiešām, kā Benvenuto bija paredzējis, prevo nebija padomājis par senā torņa aizsardzību: Čellīni ieņēma to bez kavēkļiem un, lēkdams uzreiz pāri vairākiem pakāpie­niem, vienā mirklī uzskrēja pa kāpnēm uz lēzenā jumta; šis jumts pacēlās pār Lielās Nelas pils mūriem kā zvanu tornis pār pilsētu, un ielenktie, kurus līdz šim aizsargāja cietokšņa sienas, negaidīti izrādījās apdraudēti.

Atskanēja arkebūzas šāviens, nosvilpa lode, ievainotais sardzes vīrs ar vaidu nogāzās zemē, un prevo saprata, ka stāvoklis mainījies viņam par sliktu.

Tikmēr Hermanis, redzēdams, ka darbības lauks ir brīvs, satvēra baļķi un atsāka dragāt vārtus, kurus ielenktie, iz­mantodami īslaicīgo atelpu, atkal bija nostiprinājuši.

Apkārt stāvošais pūlis, apbrīnojamā pašaizsardzības in­stinkta vadīts, acumirklī saprata, ka apšaudē arī tam var klāties ļauni, ka traģiskā skata aculieciniekiem tāpat draud briesmas, un manīgi aizlaidās prom gluži kā baložu bars, tiklīdz Benvenuto izšāva no arkebūzas un atskanēja ievai­notā sardzes vīra vaids.

Laukumā palika tikai viens skatītājs.

Šis skatītājs bija mūsu paziņa students 2aks Obrī, kurš, cerēdams izklaidēties bumbas spēlē, bija ieradies uz tik­šanos, ko viņam pagājušā svētdienā bija nolicis Askānio.

Uzmetis skatienu kaujas laukam, viņš tūdaļ saprata, kas šeit notiek.

Un, pazīstot 2aka Obrī raksturu, mums nemaz nav ilgi jāgudro, kādu lēmumu viņš pieņems. Vai nav vienalga, kādu spēli spēlēt — sist bumbu vai plīkšķināt arkebūzu; un, pamanījis, ka uzbrucēju vidū ir draugi, viņš tūdaļ no­stājās viņu pusē.

— Ak tā gan, mīļie! — viņš iesaucās, tuvodamies noda­ļai, kas gaidīja uzlaužam vārtus, lai varētu iebrukt pilī. — Taisāties sturmēt? Piķis un zēvele! Tas taču nav nekāds nieka namelis, un ko gan saujiņa vīru var padarīt kārtī­gam cietoksnim!

— Mēs neesam vieni, — saitēdams ievainoto papēdi, Pagolo norādīja uz Benvenuto un trim četriem viņa palī­giem, kas apšaudīja cietokšņa sienu tik sparīgi, ka ak­meņu krusa kļuva daudz retāka.

— Saprotu, saprotu, monsenjor Ahillej, — 2aks Obrī sa­cīja, — es nebūt nešaubos, ka jums ar Ahilleju daudz kas kopējs, turklāt jūs tāpat esat ievainots papēdī. Un, lūk, arī mans draugs Askānio, un kopā ar viņu, protams, ma­estro Čellīni tur augšā tornī.

— Pareizi, — Pagolo noteica.

— Bet kas tas par milzi, kas tik neganti belž pa durvīm, vai tas arī no jūsu pulka?

— Tas ir Hermanis, — mazais 2ans lepni paskaidroja..

— Piķis un zēvele, cik veikli viņš strādā! — students iesaucās. — Jāaiziet ar viņu sasveicināties.

Un 2aks Obrī, sabāzis rokas kabatās, nepievērsdams uz­manību lodēm, kas svilpa pār viņa galvu, piegāja pie drosmīgā vācieša, kurš turpināja darīt savu darbu gluži kā mašīna, ko darbina precīzs mehānisms.

— Vai nevaru jums ar kaut ko pakalpot, mans dārgais Goliāt? — 2aks Obrī apvaicājās. — Esmu jūsu rīcībā.

— Es grib dzert, — Hermanis atbildēja, turpinādams dragāt durvis.

— Es domāju gan, velns parāvis, tāds darbs var traku padarīt! Žēl, ka man pie rokas nav kāda alus vai miestiņa muca, ko jūs pacienāt.

— Dod ūden! — Hermanis iesaucās. — Uden!

— Vai jums šis dzēriens garšo? Tad viss kārtībā. Tepat blakus vesela upe. Mazliet pacietības, un es pacienāšu jūs ar ūdentiņu.

Un 2aks Obrī aizskrēja līdz Sēnai, piesmēla pilnu cepuri ūdens un atnesa to vācietim. Spēkavīrs pieslēja baļķi, iz­dzēra vienā paņēmienā cepuri sausu un atdeva to atpakaļ studentam.

— Paldēs, — viņš noteica un, satvēris baļķi, atkal stājās pie darba.

Pēc kāda brītiņa viņš ierunājās:

— Jūs iet pie skolotāj un sak viņam, ka šeitan viss caur, lai ir gatav.

2aks Obrī skriešus metās uz torni un pēc mirkļa jau atradās blakus Askānio un Benvenuto Čellīni, kuri no ar­kebūzām gāza virsū ielenktajiem tik negantu uguni, ka divi vai trīs strēlnieki jau bija izsisti no ierindas. Mesera prevo sardzes vīri divreiz pārlika, iekāms uzdrošinājās kāpt uz cietokšņa sienas.

Tai brīdī, kad Hermanis bija licis pateikt Benvenuto, ka vārti teju, teju izgāzīsies, prevo nolēma vēl pēdējo reizi pamēģināt, viņam izdevās uzmundrināt savus vīrus, un no cietokšņa mūra atkal gāzās vesela akmeņu lavīna; taču gandrīz vai tai pašā mirklī divi šāvieni no arkebūzas atvē­sināja aplenkto cīņas degsmi, ko bija uzkurinājuši mesera Robēra draudi un solījumi; aplenktie pierima un paslēpās; to redzēdams, mesers Robērs pats devās uz priekšu un, pa­ņēmis rokās milzīgu akmeni, grasījās nomest to uz Hermaņa galvas.

Bet Benvenuto nebija no tiem, kurus var pārsteigt ne­sagatavotus. Pamanījis, ka nepiesardzīgais ienaidnieks de­vies turp, kurp neviens vairs neuzdrošinās iet, viņš pie­meta arkebūzu pie pleca un nomērķēja uz meseru Robēru; taču, tiklīdz Čellīni dzīrās nospiest gaili, Askānio ieklie­dzās un pasita arkebūzas stobru sānis; ierocis izšāva gaisā. Askānio bija pazinis Kolombas tēvu.

Saērcinātais Benvenuto jau gribēja prasīt paskaidroju­mus no Askānio, bet tai pašā mirklī prevo sviestais akmens nokrita tieši uz Hermaņa bruņucepures. Lai arī cik spēcīgs bija mūsdienu Titāns, šis Pēlions viņam tomēr bija par smagu; viņš nometa baļķi, pastiepa rokas, itin kā meklē­dams atbalstu, un, neatradis to, ar briesmīgu troksni nogā­zās zemē.

Gan aplencēji, gan ielenktie iekliedzās reizē; mazais Zans un vairāki mācekļi, kas stāvēja tuvumā, piesteidzās pie spēkavīra, lai atvilktu viņu tālāk no cietokšņa mūra un sniegtu palīdzību; taču šai mirklī Nelas pils vārti un durvis atvērās un prevo kopā ar piecpadsmit sardzes vī­riem metās pie ievainotā, turklāt viņi tik veikli dūra un cirta ar zobeniem, ka Zanam un trim viņa biedriem neat­lika nekas cits kā atkāpties, lai gan Benvenuto ar saucie­niem mudināja turēties pretī un solījās nākt palīgā. Un prevo izmantoja šo atkāpšanos: astoņi vīri satvēra aiz ro­kām un kājām Hermani, kurš tā arī nenāca pie samaņas, septiņi nostājās aizsardzībā, lai segtu operāciju, un, kamēr Čellīni, Askānio, Zaks Obrī un pārējie viņu biedri, kas atradās tornī, nokāpa zemē no četru piecu stāvu augstuma, Hermanis jau bija ienests Lielajā Nelas pilī un pils vārti aizvērās aiz pēdējā strēlnieka no prevo apsardzes, un tikai tad Čellīni ar savu arkebūzu parādījās torņa durvīs.

Atklāti sakot, tā bija sakāve, turklāt smaga sakāve. Čel­līni, Askānio un viņu biedri, šaudami no arkebūzām, bija izsituši no ierindas trīs vai četrus aplenktos, taču šo strēl­nieku zaudējums d'Esturvilam ne tuvu nebija tik sāpīgs kā Hermaņa zaudējums otrai pusei.

Aplencēji uz mirkli apjuka.

Te pēkšņi Askānio un Čellīni saskatījās.

— Man ir kāds plāns, — Čellīni sacīja, raudzīdamies pa kreisi, uz pilsētas pusi.

— Man arī, — atbildēja Askānio, raudzīdamies pa labi, uz lauku pusi.

— Es izgudroju, kā izvilināt apsardzi laukā no pils.

— Bet es, ja vien jums izdosies izvilināt laukā apsardzi, pacentīšos atvērt vaļā vārtus-

— Cik cilvēku tev vajag?

— Pietiks ar vienu.

— Tad izvēlies.

— Žak Obrī, — Askānio noprasīja, — vai gribat nākt man līdzi?

— Kaut vai uz pasaules malu, dārgais draugs, kaut vai uz pasaules malu! Tikai nenāktu par ļaunu, ja man būtu kāds ierocis, kaut vai kāds zobena gals vai dunča atlieka, dažas collas dzelzs iesma, lai vajadzības gadījumā to va­rētu kādam ietriekt.