Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Lieliski, — Askānio noteica, — ņemiet Pagolo zo­benu! Viņam tas vairs nav vajadzīgs, jo ar labo roku viņš turas pie papēža, bet ar kreiso met krustazīmi.

— Un piedevām es dodu jums savu dunci, — Čellīni sacīja. — Duriet droši, jaunais cilvēk, tikai neaizmirstiet dunci ienaidnieka krūtīs, jo tā būtu pārāk dārga dāvana ievainotajam, ņemot vērā to, ka es pats gravēju spalu un tas maksa simt zelta ekiju.

— Bet asmens? — 2aks Obrī pajautāja. — Spals, pro­tams, ir vērtīga manta, bet es, vai zināt, augstāk vērtēju asmeni.

— Asmens nemaz nav samaksājams, — Benvenuto at­bildēja, — es nodūru ar to sava brāļa slepkavu.

— Lai dzīvo duncis! — students iesaucās. — Aiziet, As­kānio!

— Tūlīt, — Askānio noteica, aptīdams ap vidukli piecas sešas jūras asis garu virvi un pārlikdams pār plecu kāp­nes. — Nu varam iet.

Un abi drosmīgie jaunie cilvēki, pagājuši kādus simt so­lus pa krastmalu, pagriezās pa kreisi un nozuda aiz Lielās Nelas pils mūriem viņpus pilsētas grāvja.

Lai Askānio dara, ko nodomājis, bet mēs palūkosimies, kā Čellīni tiks galā ar savu plānu.

Kā jau sacījām, Askānio bija skatījies pa labi, tas ir, uz lauku pusi, turpretī Benvenuto aizvien vēl skatījās pa kreisi, tas ir, uz pilsētas pusi, jo skatītāju pūlī, kas stāvēja kādu gabalu no notikuma vietas, bija pamanījis divas sie­vietes un, šķiet, sazīmējis, ka viena no tām ir prevo meita, bet otra viņas audzinātāja.

Patiešām — Kolomba un Perīnas kundze pēc dievkalpo­juma bija devušās uz mājām, uz Mazo Nelas pili, taču, pārbijušās no stāstiem par uzbrukumu pilij un pašas sa­vām acīm ieraudzījušas briesmīgo skatu, aiz šausmām apstājušās pūļa vidū.

Taču, pamanījusi, ka kauja ir pierimusi un iela ir brīva, par spīti Perīnas kundzes izmisīgajiem lūgumiem turēties tālāk no kaujas vietas, Kolomba, nobažījusies par tēva likteni, apņēmīgi devās uz pili, ļaudama Perīnas kundzei rīkoties pēc pašas ieskatiem; un dueņja, sirds dziļumos maigi mīlēdama Kolombu, tomēr nolēma pavadīt savu au­dzēkni, lai arī cik ļoti viņa baidījās.

Abas sievietes iznāca no pūļa tai brīdī, kad Askānio un. 2aks Obrī nogriezās aiz stūra.

Tagad mums kļūst saprotams Benvenuto Čellīni plāns.

Redzēdams, ka sievietes tuvojas pilij, viņš pagājās vi­ņām pretī un galanti piedāvāja Kolombai roku.

— Nebaidieties, jaunkundz, — viņš sacīja, — ja vēla­ties, varat atbalstīties uz manas rokas, es aizvedīšu jūs pie tēva.

Kolomba brīdi svārstījās, bet Perīnas kundze, iekrampē­jušies Čellīni otrajā rokā, lai gan viņš bija piemirsis to piedāvāt, sacīja:

Pieņemiet, dārgumiņ, pieņemiet šā cēlā kavaliera palīdzību! Rau, rau, arī mesers prevo, noliecies pār mūri, droši vien uztraucas par mums.

Kolomba atbalstījās uz Benvenuto rokas, un visi trīs „ piegāja pie vārtiem.

Te Čellīni apstājās kopā ar Kolombu un Perīnas kundzi.

— Msjē prevo, — viņš uzsauca, — jūsu meita vēlas at­griezties mājās; ceru, ka jūs atvērsiet durvis un ielaidīsiet viņu, ja neesat ar mieru atdot ienaidnieku rokās tik daiļu ķīlnieci.

Ne reizi vien šais divās stundās, cīnīdamies cietokšņa sienu aizsegā, prevo iedomāja meitu, kurai tik vieglprātīgi bija atļāvis atstāt mājas, un nevarēja vien izgudrot, kā viņa varētu atgriezties atpakaļ. Viņš cerēja, ka meiteni kāds laikus brīdinās, viņa aizies uz Šatlē un pat versies tur, un te pēkšņi, ieraudzījis, ka Čellīni pamet savu nodaļu un dodas pretī divām sievietēm, viņš pazina, ka šīs sievietes ir Kolomba un Perīnas kundze.

— Muļķa meitēns, — prevo norūca, — es nevaru viņu atstāt starp šiem neliešiem.

Pēc tam, atvēris lodziņu un pieplacis ar seju režģim, viņš skaļā balsī noprasīja:

— Kādas ir jūsu prasības?

— Lūk, mani noteikumi, — Benvenuto sacīja. — Es ļaušu Kolombas jaunkundzei un viņas audzinātājai atgriez­ties mājās, bet jums ar saviem ļaudīm jāiznāk laukā, un mēs pamērosimies spēkiem atklātā cīņā. Tas, kas paliks uzvarētājs kaujas laukā, būs pils īpašnieks, un — lai sargās uzvarētie — «Vae victis!» — kā teica jūsu tautietis Brens [15] .

— Esmu ar mieru, — prevo atbildēja, — tikai ar vienu noteikumu.

— Ar kādu?

— Jums un jūsu karavīriem jānostājas tālāk, lai mana meita varētu mierīgi ieiet pili, bet mani strēlnieki iziet laukā.

— Labi! — Čellīni piekrita. — Taču vispirms iznāciet laukā jūs; pēc tam pilī ieies Kolombas jaunkundze, un, lai nogrieztu sev atkāpšanās ceļu, jūs-pārmetīsiet atslēgu pāri mūrim.

— Esmu ar mieru, — prevo atteica.

— Dodiet godavārdu!

— Muižnieka godavārds! Un jūs?

— Benvenuto Čellīni godavārds.

Kad viņi bija devuši viens otram godavārdu, pils vārti

atvērās: sardzes vīri ar meseru d'Esturvilu priekšgalā iz­nāca laukā un nostājās vārtu priekšā divās rindās.

Tagad viņi bija pavisam deviņpadsmit cilvēki. Turpretī Benvenuto Čellīni nodaļā bez Askānio, Hermaņa un Žaka Obrī bija tikai astoņi vīri, turklāt Simons Kreilis bija ievai­nots, par laimi, gan labajā rokā; bet Benvenuto nebija no tiem,-kas skaita savus ienaidniekus, viņš taču savā laikā bija viens pats uzveicis Pompeo, ko apsargāja ducis al­gādžu. Viņš ar prieku deva godavārdu, jo patiesi vēlējās, lai notiktu izšķiroša ģenerālkauja.

— Tagad jūs varat iet, cienītā jaunkundz, — viņš sacīja savai dai]ajai gūsteknei.

Viegli kā dūja, kurai Kolomba [16] patiesi bija līdzīga, viņa ātri. pārspurdza no vienas nometnes uz otru un saviļņota metās tēvam ap kaklu.

— Tētiņ, tētiņ! Dieva dēļ, neriskējiet ar savu dzīvību! — viņa iesaucās ar asarām acīs.

— Ej iekšā! — prevo skarbi atbildēja un, paņēmis viņu aiz rokas, pieveda pie vārtiem. — Tavas muļķības pēc mēs tagad esam nonākuši grūtā stāvoklī.

Kolomba iegāja pilī kopā ar Perīnas kundzi, kas aiz bai­lēm ne jau nu laidās gluži kā spārnos — kā viņas daiļā audzēkne, tomēr joza, ko kājas nes, lai gan jau veselus desmit gadus bija iedomājusies, ka tās viņai vairs lāgā neklausa.

Prevo aizcirta aiz viņām vārtus.

— Atslēgu! Atslēgu! — Čellīni uzsauca.

Savukārt palikdams uzticīgs dotajam vārdam, prevo iz­ņēma no vārtiem atslēgu un pārsvieda to pāri mūrim pils pagalmā.

— Bet tagad, — Benvenuto uzsauca, nākdams virsū prevo un viņa nodaļai, — katrs par sevi, dievs par visiem!

Un tūdaļ sākās nežēlīga tuvcīņa, jo sardzes vīri nepa­guva nomērķēt un izšaut no arkebūzām, kad Benvenuto kopā ar septiņiem mācekļiem jau bija viņu vidū, cirzdams pa labi un pa kreisi ar savu drausmīgo zobenu, kuru viņš ne vien veikli vadīja, bet kuru pats bija arī rūdījis, kālab visā pasaulē nebija tāda bruņukrekla un tādu bruņu, kas izturētu tā cirtienus. Sardzes vīri nometa arkebūzas, kas bija kļuvušas liekas, izrāva zobenus un arī metās cīniņā. Un, lai gan ienaidniekam bija pārspēks, Benvenuto vienā mirklī izkliedēja pretiniekus pa laukumu, bet divi trīs drosmīgākie bija tik smagi ievainoti, ka vairs nejaudāja cīnīties un bija spiesti atiet atpakaļ.

Prevo saskatīja draudošās briesmas, taču, būdams dros­mīgs vīrs, kas savā laikā, kā jau teicām, varēja lepoties ar uzvarām kaujas laukā, metās pretī bīstamajam Benvenuto Čellīni, kura priekšā visi atkāpās.

— Pie manis! — viņš auroja. — Pie manis, nekrietnais laupītāj, un visu lai izšķir divkauja starp mums! Tad re­dzēsim!