Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Kur — šeit?

— Šēt, iekš cietum.

— O, msjē Benvenuto! — iesaucās Kolomba, kuras balsi ieskanējās gan lūgums, gan pārmetums, un skriešus aizskrēja uz šķūnīti.

— Veriet vaļā, Hermani! — Čellīni pavēlēja.

Hermanis atvēra durvis, un uz sliekšņa iznāca prevo,

mazliet apmulsis par savu neveiksmi. Kolomba apskāva viņu.

— Tēt! Mīļo tēt! — meitene iesaucās. — Vai jūs neesat ievainots? Vai jums nav kas nodarīts?

Un, sacīdama to, viņa lūkojās uz Askānio.

— Nē, — prevo, kā vienmēr, skarbi atbildēja, — patei­coties dievam, ar mani nekas ļauns nav noticis.

— Un … un .. . — Kolomba stostīdamās jautāja, — vai tas ir tiesa, ka jūs izglāba šis jaunais cilvēks?

— Nevaru noliegt, viņš ieradās tieši laikā.

— Jā, jā, —-Čellīni sacīja, — lai saņemtu zobena cir­tienu, kas bija domāts jurns, prevo kungs. Jā, Kolombas jaunkundz, — Benvenuto turpināja, — par to, ka jūsu tēvs ir dzīvs, jāpateicas šim drosmīgajam jauneklim, un, ja prevo kungs to visiem skaļi nepavēstīs, tas nozīmēs, ka viņš ir melis un turklāt vēl nepateicīgs cilvēks.

— Ceru, ka glābējs nav pārāk dārgi samaksājis par savu rīcību, — Kolomba ieteicās un pietvīka, samulsusi par savu drosmi.

— O, jaunkundz, — Askānio iesaucās, — es būtu ar mieru samaksāt pat ar savu dzīvību!

— Redzat, meser prevo, cik ļoti cilvēki jūs mīl, — Čel­līni piebilda. — Taču baidos, ka Askānio ir stipri saguris. Brūce ir pārsieta, un, manuprāt, viņam tagad būtu jāat­pūšas.

Tas, ko Benvenuto sacīja meseram d'Esturvilam par pa­kalpojumu, kādu viņam izdarījis ievainotais, bija vistīrākā patiesība, un, tā kā patiesība runā pati par sevi, prevo sirds dziļumos apzinājās, ka Askānio izglābis viņam dzīvību, — viņš saņēmās, piegāja pie ievainotā un sacīja:

— Jaunais cilvēk, nododu jūsu rīcībā daļu no manas pils.

— Jūsu pils, meser Robēr? — Benvenuto Čellīni skaļi iesmējās, jo, mazliet nomierinājies par Askānio, bija atgu­vis labu garastāvokli. — Jūsu pils? Vai tiešām jūs vēlaties vēl turpināt cīniņu?

— Kā?! — prevo iesaucās. — Vai jūs domājat, ka jums izdosies izdzīt no mājām mani un manu meitu?

• — Jūs maldāties, mans kungs. Jūs apdzīvojat Mazo Ne­las pili, un manis dēļ arī palieciet tur. Dzīvosim kā labi kaimiņi. Jūsu zināšanai, meser prevo: Askānio tūdaļ pār­celsies uz Lielo pili, un mēs vakarā viņam pievienosimies. Bet ja nu karš jums patīk labāk …

— Mīļo tēt! — Kolomba iesaucās.

— Nē, lai ir miers, — prevo noteica.

— Miers bez miera līguma nevar būt, meser prevo, — Benvenuto piebilda. — Parādiet man godu un atnāciet man līdzi uz Lielo Nelas pili vai arī, apliecinot draudzību, pie­ņemiet mani Mazajā pilī, un mēs apspriedīsim miera līguma noteikumus.

— Es sekošu jums, msjē, — prevo atbildēja.

— Labi! — Čellīni noteica.

— Jaunkundz, — mesers d'Esturvils uzrunāja meitu, — esiet tik laipna, ejiet mājās un gaidiet manu atgriešanos.

Par spīti skarbajam tonim, kādā tas tika pateikts, Ko­lomba piekļāvās tēvam, sniegdama skūpstam pieri, un, uz­metusi klātesošajiem atvadu skatienu, lai Askānio varētu saprast, ka tas domāts viņam, aizsteidzās prom.

Askānio pavadīja meiteni ar skatienu, kamēr viņa no­zuda. Pēc tam viņš palūdza, lai viņu aiznes prom, jo tagad viņu pagalmā vairs nekas neaizkavēja. Hermanis paņēma Askānio uz rokām kā bērnu un pārnesa uz Lielo Nelas pili.

— Nudien, meser Robēr, — Benvenuto sacīja, savukārt pavadīdams meiteni ar skatienu, kamēr vien viņa bija re­dzama, — nudien jūs labi darījāt, aizsūtīdams prom manu bijušo gūstekni, atklāti sakot, man jāpateicas jums par to, ka jūs bijāt tik tālredzīgs: Kolombas jaunkundzes klāt­būtne, šķiet, būtu nākusi par ļaunu manām interesēm, sirds man atmaigtu, un es aizmirstu to, ka esmu uzvarētājs, un atcerētos vienīgi to, ka esmu mākslinieks, tas ir, daiļu formu un dievišķīga skaistuma pielūdzējs.

Šos meitai domātos komplimentus mesers d'Esturvils uz­klausīja ar sāju grimasi; viņš sekoja tēlniekam, pūlēdamies noslēpt nelāgo garastāvokli, lai gan purpināja kaut kādus draudus; Čellīni, nolēmis mazliet atvēsināt savu pretinieku, palūdza d'Esturvilu izstaigāt kopā viņa jauno mītni. Šis priekšlikums tika izteikts tik galanti, ka prevo nevarēja atteikties. Gribot negribot viņam bija jāseko savam kaimi­ņam, kas lika iegriezties ikvienā dārza nostūrī, ikvienā pils istabā.

— Šeit ir bezgala jauki! — Benvenuto iesaucās, pabei­dzis pils apskati, kuras laikā abi kaimiņi atradās gluži pre­tēju izjūtu varā. — Tagad es jūs atvainoju un saprotu, kā­pēc jums tik grūti bija atstāt pili, meser prevo; taču varat ticēt, ka jūs vienmēr būsiet šeit gaidīts viesis, tiklīdz jums labpatiksies parādīt man godu un, tāpat kā tagad, apmek­lēt manu necilo mājokli.

— Jūs aizmirstat, msjē, ka šodien esmu ieradies šeit vie­nīgi tāpēc, lai uzzinātu jūsu noteikumus un izteiktu jums savējos. Es gaidu.

— Protams, protams, meser Robēr, esmu jūsu rīcībā. Ar jūsu atļauju es pirmais izteikšu savas vēlēšanās, bet pēc tam arī jūs varēsiet brīvi pavēstīt savu gribu.

— Runājiet.

— Vispirms vienosimies par galveno. <

— Un tas būtu?

— Tad klausieties: «Pirmais pants. Mesers Robērs d'Es­turvils, Parīzes prevo, atzīst Benvenuto Čellīni īpašuma tiesības uz Lielo Nelas pili, to labprātīgi atstāj un uz visiem laikiem atsakās no tās gan pats, gan viņa tuvinieki.»

— Piekrītu, — prevo atbildēja. — Ja nu vienīgi kara­lim ienāk prātā atņemt pili jums, tāpat kā viņš to atņēma man, un atdot kādam citam, tad, pats par sevi saprotams, par to ēs neatbildu.

— Paskat vien! — Čellīni ieteicās. — Te slēpjas kāda viltība, msjē prevo. Taču tik un tā es nosargāšu to, ko esmu iekarojis. Tālāk.

— Tagad mana kārta, — prevo sacīja.

— Protams, — Čellīni noteica.

— «Otrais pants. Benvenuto Čellīni apņemas neuzbrukt Mazajai Nelas pilij, kura ir un paliek Robēra d'Esturvila īpašums; vēl vairāk, viņš nemēģinās tajā iekļūt nedz kā kaimiņš, nedz izlikdamies par draugu.»

— Lai notiek, — Benvenuto noteica, — lai gan šī klau­zula neskan diez cik laipni; ja nu vienīgi man atvērs dur­vis, tad, protams, es aiz pieklājības pa tām ieiešu.

— Es došu pavēli durvis neatvērt, — prevo atbildēja.

— Tālāk-

— Es turpinu. «Trešais pants. Pirmais pagalms, kas at­rodas starp Lielo un Mazo Nelas pili, būs kopējs abiem īpašumiem.»

— Tā tam jābūt pēc taisnības, — Benvenuto sacīja,

— un, ja Kolombas jaunkundzei labpatiksies tajā ieiet r es neaizturēšu viņu kā gūstekni.

— O, neraizējieties! Mana meita ieies iekšā un izies laukā pa durvīm, kuras es,likšu izlauzt mūrī; es tikai gribu nodrošināt sev tiesības, lai pagalmam cauri varētu braukt karietes un rati.

— Vai tas ir viss? — Benvenuto noprasīja.

— Jā, — mesers Robērs atbildēja. — Starp citu, — viņš tūdaļ piemetināja, — es ceru, ka jūs atļausiet iznest no še­jienes manas mantas.

— Pilnīgi pareizi. Jūsu mantas pieder jums, tāpat kā Lielā Nelas pils pieder man … Un tagad, meser prevo, pē-, dējais papildinājums līgumam, kas liecinātu par jūsu labo gribu.

— Runājiet.

— «Ceturtais un pēdējais pants. Mesers Robērs d'Estur­vils un Benvenuto Čellīni netur ļaunu prātu viens uz otru un apņemas uzturēt godīgu un patiesu mieru.»