Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Nelas pils, kur vietas pietiek trim četrām ģimenēm. Ben­venuto uzklausa saprāta balsi. Bet ko jūs tur darāt?

— Ierakstu dokumentā savu vārdu un titulu. Vai re­dzat?

— Tomēr piesargieties, jo Benvenuto var izrādīties bīstamāks, nekā jūs domājat.

— Labi! Es paturēšu sev abus algotņus, un kādu svēt­dienu mēs viņu pārsteigsim.

— Kā, jūs ielaidīsieties ar klaidoni zemiskas mantkāres dēļ?

— Uzvarētājus netiesā, turklāt es atriebju draugu.

— Tādā gadījumā vēlu sekmes, es esmu jūs brīdinājis, Marmaņ.

— Tādā gadījumā izsaku divkāršu pateicību: pirmkārt, par dāvanu, otrkārt, par brīdinājumu.

Aiz prieka vai starodams, Marmaņs iebāza dāvinājuma aktu kabatā un ātrāk posās prom, lai aizturētu algotos slepkavas.

— Lieliski! — mesers d'Esturvils noteica, berzēdams rokas un pavadīdams viesi ar skatienu. — Rīkojies, vi­kont. Viens no diviem: vai nu tu atriebsi mani, uzvarē­dams Benvenuto, vai arī Benvenuto atriebsies tev par to, ka esi ņirgājies par mani; gan vienā, gan otrā gadījumā esmu vinnētājs. Es sarīdīšu savus ienaidniekus, lai plēšas, lai nogalina viens otru, bet pats ar baudu noskatīšos uz viņiem, priecāšos par katru zobena cirtienu.

Kamēr saērcinātais prevo gatavojas atriebties Lielās Ne­las pils iemītniekiem, pārcelsimies pāri Sēnai un palūko­simies, kā viņiem tur klājas. Būdams stipras gribas cilvēks, Benvenuto, kā jau mēs sacījām, bija nodevies darbam, ne par ko neuztraukdamies un nenojauzdams mesera d'Estur- vila ļaunos nodomus. Tēlnieks mierīgi vadīja savas dienas: piecēlies līdz ar gaismas svīdu, viņš devās uz nomaļo ista­biņu virs lietuves, kur pavērās pa logu skats uz Mazās Nelas pils dārzu. Tur viņš veidoja Hēbes statujas modeli. Stundu pēc pusdienām, tas ir, ap vieniem, viņš devās uz darbnīcu, kur strādāja pie Jupitera; vakarā, lai izklaidētos, viņš spēlēja bumbu vai devās pastaigā. Gluži citādi savas dienas vadīja Katrīna: viņa griezās kā vilciņš, izšuva, draiskojās, dziedāja, un Lielā Nelas pils viņai patika labāk nekā Ferrāras kardināla pils. Arī Askānio, kuram ievai­nojums vēl neļāva strādāt, par spīti darbīgajam rakstu­ram, negarlaikojās — viņš sapņoja.

Un tagad izmantosim zagļu priekšrocības un, pārrāpu- šies pāri mūrim, ielavīsimies Mazajā Nelas pilī. Tur vis­pirms mēs ieraudzīsim Kolombu, kas savā istabā sapņo tāpat kā Askānio; un lai mums ļauts līdz zināmam laikam pie tā neko vairāk nepiebilst. Pateiksim vienīgi to, ka As­kānio sapņi bija rožaini, turpretī nabaga Kolombas sapņi bija melni kā nakts. Tepat, lūk, arī Perīnas kundze, kura patlaban dodas uz pilsētu iepirkties, un arī mēs, ja jums labpatīk, paiesim kādu gabaliņu viņai līdzi.

Jau labu laiku cienījamā dueņja bija nozudusi no mūsu redzes loka, jo, atklāti sakot, drosme nav tā īpašība, ar ko šī dāma varētu lepoties; viņa tīšām turējās ēnā, tālāk no bīstamiem notikumiem, par kuriem mēs stāstījām, bet nu, kad bija iestājies miers, viņas vaigi atkal uzziedēja, un, kamēr Benvenuto atguva iedvesmu un aizgūtnēm nodevās darbam, viņa pamazām atguva gara možumu, runīgumu, sievišķīgo ziņkāri, vārdu sakot, visas mājkalpotājas labās īpašības.

Dodoties pēc produktiem, Perīnas kundzei bija jāiet pāri abu īpašumu kopējam pagalmam, jo jaunie vārti Mazās Nelas pils mūrī vēl nebija ierīkoti. Un sagadījās tā, ka Ru­perta, Benvenuto vecā kalpone, izgāja no mājas, lai no­pirktu kaut ko pusdienām, tieši tai pašā laikā. Abas šīs visādi cienījamās sievietes bija pārāk augstās domās viena par otru, lai naidotos savā starpā tāpat kā viņu saimnieki. Tāpēc viņas devās ceļā kopā un visjaukākajā saskaņā, un, tā kā ceļš šķiet uz pusi īsāks, kad var patērzēt, tad viņa' 1 arī tērzēja.

Perīnas kundze vispirms iepazīstināja Rupertu ar pro­duktu cenām un šejienes kvartāla veikalnieku uzvārdieņif pēc tam viņu sarunas kļuva aizvien sirsnīgākas un sais­tošākas.

— Kā rādās, jūsu saimniekam ir barga daba? — Perīnas kundze ievaicājās.

— Kur nu! Ja viņam nedara pāri, viņš ir maigs kā Jēzus. Bet, ja nav tā, kā viņš grib, tad piesargies, dikti jau viņam patīk, lai viss būtu pēc viņa prāta. Tāda jau viņam daba, un, ja viņš ko ieņēmis galvā, tad visi pekles velni viņam neko nepadarīs, toties būs rātns kā bērns, ja viņam liksies, ka tu viņam klausi, un arī laipna būs viņa valoda. Paklau­sieties, kā viņš ar mani sarunājas: «Ruperti kundze (tā viņš mani sauc savā svešzemnieka vīzē, lai gan patiesībā mans vārds ir Ruperta, jūsu zināšanai), Ruperti kundze, jēra ciska ir lieliski izcepta, tieši pašā reizē; Ruperti kundze, pupas jums izdevušās uz goda; nudien, Ruperti kundze, jūs esat karaliska virēja!» Un tik mīli to visu pasaka, ka sirds man vai kūst laukā.

— Redz, kā! Bet stāsta, ka viņš galinot cilvēkus.

— Tiesa kas tiesa. Mēģini tik stāties viņam ceļā, uzreiz nogalinās. Tādas jau viņa zemē ir tās parašas; tomēr noga­linās viņš tikai aizstāvēdamies, ja viņam uzbruks. Bet vis­pārīgi viņš ir varen jautrs un varen pieklājīgs.

— Es viņu nekad neesmu redzējusi. Vai viņš ir sarkan- matis?

— Vai prāts! Melnmatis tāpat kā jūs un es, tas ir, kāda es agrāk biju. Tātad jūs neesat viņu nekad redzējusi? Labi. Ienāciet kādudien pie manis itin kā aizņemties kaut ko, un es jums viņu parādīšu. Skaists vīrietis, no viņa iznāktu lielisks karavīrs.

— Pie reizes par skaistuļiem. Kā jūtas mūsu piemīlīgais kavalieris? Zināt, tas ievainotais, tas jaunais, glītais mā­ceklis, kas saņēma briesmīgo zobena cirtienu, lai izglābtu prevo kunga dzīvību.

— Askānio? Jūs viņu pazīstat?

— Kā lai nepazītu! Viņš apsolīja manai kundzei Ko­lombai un man parādīt rotaslietas. Lūdzu atgādiniet viņam to, mīļā! Taču tas nav tik svarīgi, galvenais, kā viņš jūtas, Kolomba būs priecīga, uzzinādama, ka viņas tēva glābējs atveseļojas.

— O, jūs varat viņai pateikt, ka viss iet uz labo pusi. Tagad viņš jau ceļas no gultas. Ārsts vienīgi aizliedzis atstāt istabu, lai gan slimajam derētu mazliet paelpot svaigu gaisu. Bet tādā karstā saulē tas nemaz nav iespē­jams. Visapkārt Lielajai Nelas pilij nav vis dārzs, bet tuk­snesis. Neviena ēnaina stūrīša; nātres un dzelkšņi dār­zeņu vietā, un četri pieci bezlapaini koki birzes vietā. Pla­tība tā kā būtu, bet nav kur pastaigāties. Mūsu saimnieks izklaidējas ar bumbas spēli, bet manam nabaga Askānio, kas nejaudā pat atsist bumbu, jābeidzas vai nost aiz gar­laicības. Bet mīļais zēns ir tāds nerimtis, es nesaku to visu tāpēc, ka viņš ir mans mīlulis, jums vajadzētu redzēt, cik viņš ir pieklājīgs pret vecākiem cilvēkiem. Nevis tāds kā lempīgais Pagolo vai vējgrābsle Katrīna.

— Un jūs sakāt, ka nabaga jauneklis …

— Jā^viņš var vai prātā sajukt, kad viņam caurām die­nam jasež istabā ka piekaltam pie krēsla!

— Ak dievs, — līdzcietīgā Perīnas kundze iesaucās, — sakiet taču nabaga jauneklim, lai viņš atnāk uz Mazo Nelas pili, mūsu dārzā tik jauka paēna! Es ar prieku at­vēršu viņam durvis, lai gan mesers prevo to stingri aizlie­dzis. Kas par to! Tas būs tikpat kā svēts darbs, jo mēs palīdzēsim viņa glābējam. Jūs sakāt, ka jauneklis garlai­kojas. Arī mēs beidzamies vai nost aiz garlaicības. Laip­nais māceklis mūs izklaidēs, viņš pastāstīs mums par savu Itāliju, parādīs mums kaklarotas, aproces, patērzēs ar Ko­lombu. Jauniem cilvēkiem patīk sabiedrība, patīk paru­nāties, bet viņi nīkst vientulībā. Tātad nolemts: pasakiet pastarītim, ka viņš var nākt pastaigāties uz mūsu dārzu, kad vien vēlas, protams, kopā ar jums, Rupertas kundze, jo viņam būs vajadzīga palīdzība. Pieklauvējiet četras reizes, pirmās trīs reizes klusi, bet pēdējo stiprāk; es zi­nāšu, ko tas nozīmē, un pati atvēršu jums durvis.