Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Viņa nezināja, ko lai iesāk ar mani, bet tad istabā ienāca vīrs putekļiem klātās drēbēs, paņēma mani rokās, raudādams skūpstīja un, iedevis krietnajai vecenītei naudu, aiznesa mani sev līdzi. Tas bija Benvenuto Čellīni, viņš bija atbraucis no Romas uz Florenci, lai uzmeklētu mani. Viņš iemīlēja mani, iemācīja savu amatu, un mēs nekad nešķī- rāmies, tāpēc es saku, ka vienīgi viņš apraudās manu nāvi…

Kolomba, nodūrusi galvu, ar smagu sirdi klausījās stāstu pār bāra bērna dzīvi, tikpat vientuļu, kāda bija viņas dzīve, un stāstu par nelaimīgās mātes likteni, kāds acīmredzot būs arī viņas liktenis, jo arī viņa pret savu gribu tiek izpre­cināta cilvēkam, kas viņu ienīdīs tāpēc, ka viņa to nekad nemīlēs.

.— Jūs esat netaisns pret dievu, — viņa sacīja Askānio.

— Jūs mīl, nu kaut vai jūsu labais skolotājs, un jūs atce­raties māmuļu, bet man nav lemts pat atminēties mātes glāstus; māmuļa nomira, kad es nācu pasaulē. Mani audzi­nāja tēvamāsa, ķildīga un īgna sieviete, un tomēr es gauži raudāju, kad viņa nomira pirms diviem gadiem, jo man nebija neviena cita, kam veltīt savu maigumu, un es biju pieķērusies šai sievietei kā efeja klintij. Jau divus gadus es dzīvoju šai pilī kopā ar Perīnas kundzi, un, ne­raugoties uz vientulību, jo tēvs mani apmeklē gaužām reti, šie divi gadi tomēr bija un būs vislaimīgākais laiks manā mūžā.

— Jūs patiesi esat daudz cietusi, — Askānio ierunājās,

— pagātne jums nav bijusi laimīga, bet kālab gan jāšau­bās par nākotni? Jūs gaida spoža nākotne. Jūs esat dižcil­tīga, jūs esat bagāta, jūs esat skaista, un jūsu skumjās jaunības atblāzma tikai izcels jūsu turpmākās dzīves mir­dzumu.

Kolomba bēdīgi pašūpoja galvu.

— Māmiņ, mīļo māmiņ! — viņa nočukstēja.

Reizēm, kad domas aizklīst tālu prom no sīkajām ikdie­nas rūpēm, pēkšņi itin kā zibens gaismā atplaiksnās visa dzīve, nākamība un pagājība un dvēseli pārņem drausms satraukums un dīvaina atsvešinātība, un, paredzot nebei­dzamas bēdas un ciešanas, sirds nodreb, pielīdama ar baisu jutoņu un nāves gurdumu. Un vajag būt ļoti stipram, lai nesaļimtu zem likteņa nastas, kas smagi uzgulst sirdij. Iespējams, ka abiem jauniešiem, kas bija izbaudījuši tik daudz ciešanu un bija tik vientuļi, vajadzēja izteikt tikai vienu vārdu, lai viņu skumjā pagātne veidotu kopīgu nā­kotni; taču Kolomba bija tik skaidra, bet Askānio tik ļoti dievināja savu mīļoto, ka šis vārds netika izteikts.

Askānio vienīgi raudzījās uz Kolombu ar bezgalīgu mai­gumu, bet Kolomba lūkojās uz Askānio ar uzticības pilnu biklumu. Un, salicis kopā rokas, Askānio ierunājās tādā balsī, kādā viņš droši vien lūdza dievu:

— Klausieties, Kolomba, ja jums ir kāda vēlēšanās, ja jums draud kāda nelaime, uzticiet man to kā brālim, sa­kiet kaut vārdu, Kolomba, un es darīšu visu, lai tikai izpil­dītu jūsu gribu, es ziedošu savu dzīvību, lai novērstu no jums nelaimi, un būšu laimīgs, ja to spēšu.

— Јs pateicos jums, — Kolomba atbildēja. — Man pie­tika bilst tikai vārdu, un jūs tūdaļ augstsirdīgi riskējāt ar savu dzīvību, es zinu to, taču šoreiz mani glābt var vie­nīgi dievs.

Viņa nepaguva neko vairāk pateikt, jo šai brīdī pie vi­ņiem pienāca Perīnas kundze un Rupertas kundze.

Abas valodīgās sievietes bija pavadījušas laiku tikpat lietderīgi kā mūsu mīlētāji un paguvušas nodibināt drau­dzību, kas pamatojās uz abpusējām simpātijām. Perīnas kundze ieteica Rupertas kundzei zāles pret apsaldējumiem, bet Rupertas kundze nepalika parādā un atklāja Perīnas kundzei plūmju uzglabāšanas noslēpumu. Nav grūti sa­prast, ka kopš šā brīža viņas vienoja draudzība līdz kapa malai, tāpēc cienījamās dāmas nosolījās satikties pēc iespē­jas biežāk, par spīti visiem aizliegumiem.

— Kā ir, Kolomba, — Perīnas kundze jautāja, tuvoda­mās solam, — jūs vēl aizvien mani nosodāt? Vai tas nebūtu kauna darbs, ja mēs aizvērtu durvis šim jauneklim, bez kura palīdzības mūsu māja būtu palikusi bez saimnieka? Un galu galā vai nav jādomā par to, kā sadziedēt brūci, ko viņš saņēmis mūsu dēļ? Paraugieties, Rupertas kundze, viņš izskatās jau labāk, viņš vairs nav tik bāls, vai ne?

— Protams, — Rupertas kundze apstiprināja, — tik košs sārtums vaigos viņam nav bijis pat tad, kad viņš bija vesels.

— Padomājiet, Kolomba, — Perīnas kundze turpināja, — tā būtu liela apgrēcība, ja mēs kavētu tik sekmīgu at­veseļošanos. Mērķis attaisno līdzekļus. Jūs, protams, atļau­siet man ielūgt viņu pie mums arī rītvakar? Arī jums, dār­gumiņ, tā būs" izklaidēšanās, gluži nevainīga izklaidēšanās. Pie tam, pateicoties dievam, mēs ar Rupertas kundzi būsim turpat blakus. Nudien, Kolomba, ticiet man, jums nepie­ciešams mazliet izklaidēties. Un kurš gan nosūdzēs meseram prevo, ka mēs esam mazliet pārkāpušas viņa stingro aizliegumu? Turklāt jūs vēl pirms viņa rīkojuma atļāvāt Askānio parādīt mums rotaslietas, un, ja šodien viņš tās aizmirsa, lai tad atnes rīt.

Kolomba paraudzījās uz Askānio; viņš nobālēja un dre­bošu sircli gaidīja viņas atbildi.

Šāda padevība liktenim glaimoja nomāktajai un vientu­ļajai meitenei. Tātad pasaulē ir cilvēks, kas ir atkarīgs no viņas, un viens vienīgs viņas vārds var darīt viņu laimīgu vai dziļi apbēdināt! Kam gan nepatīk sajust savu varu! Grāfa d'Orbeka vaļība bija aizvāinojusi Kolombu. Un nu nabaga cietumniecei — piedosim viņai to — nepārvarami iegribējās redzēt, kā iemirdzēsies aiz prieka Askānio acis, un viņa smaidīdama un sarkdama pateica:

— Perīnas kundze, dariet pēc sava prāta.

Askānio gribēja ko sacīt, taču jaudāja vienīgi aiz patei­cības salikt rokas kā lūgšanā; kājas viņam saļodzījās.

— Paldies, skaistulīt, — Ruperta sacīja, pietupdamās dziļā reveransā. — Ejam, Askānio, jūs vēl esat tik vārgs, mums laikus jābūt mājās. Dodiet man roku!

Askānio tik tikko pietika spēka, lai atvadītos no Kolom­bas un pateiktu viņai paldies, taču vārdus viņš aizstāja ar skatienu, kurā ielika visu savu dvēseli, un tad paklausīgi sekoja vecajai kalpotājai ar prieka pārpilnu siidi.

Kolomba, iegrimusi domās, atkal apsēdās uz sola, viņa sajuta laimes skurbumu, par ko sev pārmeta, jo nebija pieradusi pie šādām jūtām.

— Līdz rītam! — ar uzvarošu smaidu sacīja Perīnas kun­dze, pavadījusi viesus līdz durvīm. — Un jūs, jaunais cil­vēk, ja vien jums labpatīk, nāciet tāpat kaut vai katru dienu šos trīs mēnešus.

— Bet kāpēc tikai trīs mēnešus? — Askānio vaicāja, sapņodams nākt šurp mūžīgi.

— Kā tad savādāk!'— Perīnas kundze atbildēja. — Pēc trim mēnešiem Kolomba precas ar grāfu d'Orbeku.

Askānio sakopoja visus savus spēkus, lai nenokristu.

— Kolomba precas ar grāfu d'Orbeku? — viņš čukstēja. — Ak dievs, ak dievs, tātad esmu maldījies! Kolomba mani nemīl!

Taču šai mirklī Perīnas kundze aizvēra aiz viņa durvis, bet Rupertas kundze gāja pa priekšu, tāpēc nedz viena, nedz otra viņa vārdus nedzirdēja.

Kā jau sacījām, ap pulksten vienpadsmitiem rītā Ben­venuto izgāja no darbnīcas, nebildis ne vārda, kurp viņš dodas. Šoreiz viņš devās uz Luvru pretvizītē pie Fransuā Pirmā, kas bija viņu apmeklējis Ferrāras kardināla pilī.

Karalis turēja doto vārdu. Par Benvenuto Čellīni bija zināms, un viņa priekšā atvērās visas karaļa pils durvis; tikai pēdējās viņam palika slēgtas: tās veda uz zāli, kur bija sapulcējusies padome. Fransuā Pirmais apspriedās par valsts lietām ar karalistes varenajiem, un, lai cik neapšau­bāma bija karaļa pavēle, Čellīni svarīgajā apspriedē tomēr neviens neuzdrošinājās ielaist bez īpašas viņa majestātes atļaujas.