Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Šai sakarā" tad arī apspriedās padome tai brīdī, kad Ben­venuto ieradās Luvrā, un Fransuā Pirmais, kuram paziņoja par dižā meistara ierašanos, palikdams uzticīgs savam so­lījumam, pavēlēja mākslinieku ielaist. Tādējādi Benvenuto dzirdēja diskusijas beigas.

— Jā, kungi, — sacīja Fransuā Pirmais, — jā, es pie­krītu msjē de Monmoransī, es arī sapņoju noslēgt ilgstošu savienību ar imperatoru, es sapņoju par to, lai mēs abi val­dītu pār visu kristīgo pasauli un lai mūsu valdījumos iz­zustu visas šīs cunftes, komūnas un tautas sapulces, kas grib ierobežot karaļvaru un atsakās dot mums gan kara­vīrus, gan naudu. Es sapņoju atgriezt reliģijas klēpī un pā­vesta visaptverošā varā visus ķecerus, kuri nodara postu mūsu mātei baznīcai. Un visbeidzot es sapņoju apvienot visus mūsu spēkus pret Kristus ienaidniekiem, padzīt no Konstantinopoles turku sultānu — ar to, par spīti nevalo­dām, es parādīšu, ka viņš man nav nekāds sabiedrotais, — un padarīt Konstantinopoli par otrās impērijas galvaspil­sētu, kas sacenstos ar pirmo varenumā, spožumā un pla­šumā. Tāds ir mans sapnis, kungi, es saku «sapnis», lai nelolotu pārāk rožainas cerības uz panākumiem un pārlieku nepieviltos, ja nākotne pierādītu, ka tas viss nav iespē­jams. Bet, ja sapnis piepildīsies, ja sapnis piepildīsies, ko- netabl, ja manā varā būs Francija un Turcija, Parīze un Konstantinopole, Rietumi un Austrumi, tad jums jāpiekrīt, kungi, ka tas būs skaisti, lieliski un cildeni!

— Tātad, sir, — ierunājās hercogs de Gīzs, — jūs atsa­kāties no sizerēna tiesībām, kuras jums piedāvā Gentes iedzīvotāji, kā arī no Burgundijcis karaļnama senajiem īpa­šumiem?

— Jā, tas ir nolemts; imperators pārliecināsies, ka esmu godīgs gan kā sabiedrotais, gan kā ienaidnieks. Taču vis­pirms! saprotiet, es gribu, es prasu, lai man tiktu atdota Milānas hercogiste, tā pieder man saskaņā ar mantošanas tiesībām un saskaņā ar imperatoru investitūru. Dodu muiž­nieka goda vārdu, ka es dabūšu hercogisti, taču ceru, ka panākšu to, nesaraujot draudzības saites ar manu svaini Kārli.

— Un jūs piedāvāsit Kārlim Piektajam iziet cauri Fran­cijai, lai viņš sodītu Gentes nemierniekus? — Puajē pajau­tāja.

— Jā, kanclera kungs, — karalis atbildēja. — Šodien pat nosūtiet msjē Fredžisu pie imperatora, lai nodod viņam manā vārdā šo priekšlikumu. Parādīsim imperatoram, ka mēs esam gatavi uz visu, lai saglabātu mieru. Bet ja viņš alkst pēc kara …

Draudīga un majestātiska žesta pavadītie vārdi uz mirkli aprāvās, jo Fransuā Pirmais bija pamanījis mākslinieku, kas godbijīgi stāvēja pie durvīm.

— Bet, ja viņš alkst pēc kara, — karalis turpināja, — zvēru piē Jupitera, par kuru man pastāstīs Benvenuto, zvēru, zvēru, ka šis karš būs asiņains, briesmīgs un nežē­līgs … Nu, Benvenuto, kur ir mans Jupiters?

— Sir, — Benvenuto atbildēja, — es atnesu jums Jupi­tera modeli. Bet vai zināt, par ko es sapņoju, skatoties uz jums un klausoties jūs? Es sapņoju par strūklaku jūsu Fon­tenblo pils parkā; virs strūklakas paceļas gigantiska seš­desmit pēdas augsta statuja, labajā rokā tā tur pārlauztu šķēpu, bet ar kreiso atbalstās uz zobena roktura. Statuja attēlo Marsu vai, citiem vārdiem sakot, jūsu majestāti, jo jūs, sir, esat visīstākais drosmes iemiesojums un savu drosmi izmantojat taisnai lietai, aizstāvēdami savu nevīs­tošo slavu. Pagaidiet, sir, tas vēl nav viss: statujas pamat­nes stūros es redzu četras sēdošas figūras — poēziju, glez­niecību, skulptūru un dāsnumu. Lūk, par ko es sapņoju, raugoties uz jums un klausoties jūs, sir.

— Un jūs, Benvenuto, iemiesosiet šo sapni marmorā vai bronzā — tāda ir mana griba, — karalis pavēloši sacīja, taču ar laipnu un sirsnīgu smaidu.

Visi padomes locekļi uzņēma šos vārdus ar aplausiem, jo uzskatīja, ka karalis patiešām ir šādas statujas cienīgs un arī statuja būs karaļa cienīga.

— Bet šimbrīdim, — karalis sacīja, — palūkosimies uz jūsu Jupiteru.

Benvenuto izņēma zem apmetņa paslēpto modeli un no­lika to uz galda, pie kura nupat tika izšķirti pasaules lik­teņi.

Fransuā Pirmais raudzījās uz to ar sajūsmu, par ko skaidri liecināja viņa sejas izteiksme.

— Beidzot es esmu atradis mākslinieku, kas man ir pa prātam! — viņš iesaucās.

Pēc tam, uzsitis Benvenuto uz pleca, Fransuā Pirmais tur­pināja:

— Mans draugs, es nezinu, kas jūtas laimīgāks: karalis, kuram izdevies atrast mākslinieku, kas uzmin visas viņa ieceres, vārdu sakot, tādu mākslinieku kā jūs, vai arī māk­slinieks, kurš atradis karali, kas spējīgs viņu saprast. Pa-, tiesību sakot, man šķiet, ka mans prieks ir lielāks.

— O nē, atļaujiet, sir! — Benvenuto iesaucās. — Mans prieks, bez šaubām, ir lielāks!

— Nē, mans, Benvenuto!

— Es neuzdrošinos runāt pretī jūsu majestātei, taču …

— Tad teiksim, ka mūsu prieks ir vienlīdz liels, mans draugs.

— Sir, jūs nosaucāt mani par savu draugu, — Benve­nuto sacīja, šis vārds vien simtkārt atlīdzina visu to, ko esmu paveicis un vēl paveikšu jūsu majestātes labā.

— Tad dzirdi — es gribu pierādīt tev, ka tas nav tukšs, neviļus pateikts vārds un, ja esmu nosaucis tevi par savu draugu, tas nozīmē, ka tu patiesi esi mans draugs. Es gaidu Jupiteru, pabeidz darbu cik vien iespējams ātri, un tu saņemsi, dodu savu muižnieka goda vārdu, visu, ko vēlē­sies, ja vien tas būs manā varā. Jūs dzirdat, kungi? Un, ja es aizmirstu savu solījumu, tad atgādiniet man to.

— Sir! — Benvenuto iesaucās. — Jūs esat dižens un cēl­sirdīgs karalis, un man ir kauns, ka es tik maz varu darīt jūsu labā, salīdzinot ar to, ko jūs darāt manā labā.

Un, noskūpstījis karaļa pastiepto roku, Čellīni paslēpa Jupitera modeli zem apmetņa un izgāja no padomes zāles prieka un lepnuma pārpilns.

Netālu no Luvras viņš sastapa Primatičo, kas devās uz pili.

— Kurp jūs tā steidzaties un kas jūs tā iepriecinājis, mans dārgais Benvenuto? — Primatičo vaicāja Čellīni, kas pirmajā mirklī nebija viņu pamanījis.

— Ā, tas esat jūs, Frančesko! — Čellīni iesaucās. — Jā, jums taisnība, es priecājos, jo nupat redzēju mūsu dižerto, mūsu cildeno, mūsu dievišķīgo Fransuā Pirmo…

— Vai hercogieni d'Etampu jūs arī redzējāt? — Prima­tičo vaicāja.

— Es neuzdrošinos, atkārtot viņa vārdus, Frančesko, lai gan mēļo, ka tāds netikums kā kautrība man nepiemīt.

— Bet ko jums sacīja hercogiene d'Etampa?

— Viņš nosauca mani par savu draugu, saprotiet, Fran­česko, viņš uzrunāja mani uz «tu» tāpat kā savus marša­lus. Un beidzot viņš pateica, ka tai dienā, kad mans Jupi­ters būs gatavs, es varu izteikt viņam jebkuru savu vēlē­šanos un viņš jau iepriekš apsola to izpildīt.

— Bet ko jums apsolīja hercogiene d'Etampa?

— Cik jus esat jocīgs, Frančesko!

— Kāpēc?

— Jūs runājat par hercogieni d'Etampu, bet es stāstu jums par karali.

— Tas tāpēc, ka es pazīstu galmu labāk par jums, Ben­venuto, tāpēc, ka jūs esat mans tautietis un mans draugs, tāpēc, ka jūs esat atnesis šurp daļiņu no mūsu brīnumskais­tās Itālijas, un kā pateicību par to es gribu paglābt jūs no lielām briesmām. Paklausieties, Benvenuto, hercogiene d'Etampa ir jūsu ienaidniece, jūsu niknākā ienaidniece, es jau jūs brīdināju, lai gan sākumā man bija tikai aizdomas; turpretī tagad esmu par to cieši pārliecināts. Jūs aizvaino­jāt šo sievieti, un, ja jūs nenomierināsit viņu, viņa jūs pa­zudinās. Hercogiene d'Etampa, Benvenuto, uzklausiet mani uzmanīgi, hercogiene d'Etampa ir karaļa pavēlniece.