Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Ko jūs tur darāt, sir, uzgriezis man muguru? — bei­dzot hercogiene nepacietīgi ierunājās.

— Saceru vārsmas, kas veltītas jums, mana sirds, ceru, ka tās jau ieguvušas pilnību, — Fransuā Pirmais atbildēja.

— O, es lūdzu, nolasiet tās ātrāk, mans brīnišķais, kro­nētais dzejnieki

— Labprāt, — karalis atbildēja ar atzīta dzejdara paš­pārliecību. — Tad klausieties:

Aiz loga jautās rīta stunda, Pār kokiem lija gaišums maigs, Tur ausmas dieve mirdzot junda, Ka tūdaļ Fēbam atnākt laiks. Tak mirdzošāks bij mīļās vaigs, Tās kuplo matu zelta rota, Un bildu es, lai kas man tiek: Jums, dievi, liela vara dota, Bet mīļā nobālēt jums liek.

— O, cik brīnišķas vārsmasl — hercogiene iesaucās, sizdama plaukstas. — Apbrīnojiet Auroru, cik jums tīk, es vairs nebūšu greizsirdīga, jo, pateicoties viņai, man ir tik jaukas vārsmas. Nolasiet tās vēlreiz, es jūs ļoti lūdzu!

Fransuā Pirmais vēlreiz noskandēja favorītei veltītās vārsmas, lai sagādātu baudījumu gan viņai, gan pats sev, taču Anna vairs nebilda ne vārda.

— Kas jums noticis, mana daiļā? — Fransuā Pirmais jau­tāja, gaidīdams, ka viņu atkal uzslavēs.

— Ak, sir, es atkārtoju šorīt ar vēl lielāku pārliecību to pašu, ko teicu jau vakar vakarā: dzejniekam vēl mazāk nekā karalim bruņiniekam var piedot to, ka viņš pacieš, kad apvaino viņa dāmu, kas ir ne vien viņa mīļotā, bet arī viņa mūza.

— Jūs atkal dusmojaties! — karalis atteica, nervozi pa­raustīdams plecus. — Un kas tas par apvainojumu, žēlī­gais dievs! Cik jūs esat ļaunpieminīga, mana dievišķīgā nimfa, ja šādi nieki jums liek aizmirst manas vārsmas!

— Sir, mans naids ir tikpat spēcīgs kā mana mīlestība.

— Un tomēr es ļoti lūdzu jūs nedusmoties vairs uz Ben­venuto, uz dīvaini, kurš nezina, ko viņš runā, kurš runā tikpat neapdomīgi kā cīnās ar zobenu un kuram, es gal­voju jums, nav nācis ne prātā apvainot jūs. Turklāt jys taču zināt, ka žēlsirdība ir dievu tikums, mana dārgā die­viete. Piedodiet taču šim bezprātim, ja jūs mani mīlat!

— Bezprātim! — Anna pusbalsī iebilda.

— Jā, vislielākajam bezprātim, un tā ir tīra patiesība, — Fransuā Pirmais sacīja. — Es viņu vakar redzēju, un viņš apsolīja man brīnumus. Savā mākslas nozarē viņš ir tik­pat kā nepārspējams, viņš padarīs manu vārdu slavenu nākamajos gadsimtos kā Andrea del Sārto, Ticiāns un Leo- nardo da Vinči. Jūs taču zināt, ka es mīlu savus māksli­niekus, mana dārgā hercogiene, esiet taču labvēlīga un iecietīga pret viņu, es jūs lūdzu pie visa, kas man svēts! Nudien, man patīk un mani nemaz nedusmo cīruļputenis aprīlī, sievietes kaprīzes un mākslinieka dīvainības. Lai pie­dod tam, kurš man patīk, tā, ko es mīlu.

— Es esmu jūsu verdzene, un es paklausu jūsu gribai, sir.

— Pateicos. Un tagad, kad savā sievišķīgajā labsirdībā jūs esat bijusi tik vēlīga pret mani, jūs varat prasīt kā dāvanu visu, ko vien vēlaties, visu, kas ir karaļa varā. Bet, ak vai, laiks rit, un mums jāšķiras. Šodien sanāk pa­dome. Kāda garlaicība! Jā, mans svainis Kārlis Piektais ļoti apgrūtina karaļa amatu. Viņš rīkojas ar viltu, nevis cīnās kā bruņinieks, paļaujas uz spalvu, nevis uz zobenu; un tas ir apkaunojoši. Muižnieka goda vārds, manuprāt, būtu jāizgudro jauns nosaukums tik viltīgai un veiklai valsts lietu kārtošanai. Uz redzēšanos, mana nabaga mī­ļotā, es papūlēšos būt viltīgs un veikls. Cik jūs esat lai­mīga, jums nepieciešams tikai viens — būt skaistai, un debesis ir darījušas visu, lai tas tā būtu. Ardievu! Necelie- ties, mans pāžs mani gaida priekšistabā. Uz redzēšanos, un domājiet par mani!

— Es vienmēr domāju, sir.

Un, nosūtījis atvadām hercogienei d'Etampai gaisa skūp­stu, Fransuā Pirmais pašķīra portjeras un izgāja no istabas, pamezdams vientulībā daiļo hercogieni, kura, palikdama uzticīga savam solījumam, tūdaļ sāka domāt gan nevis par karali, bet par gluži ko citu.

Hercogienei d'Etampai bija darbīga, dedzīga un patmī­līga daba. Viņa neatlaidīgi cīnījās par karaļa mīlestību un varonīgi to iekaroja, taču šī mīlestība -Cīņas dumpīgo prātu drīz pārsātināja un viņa sāka garlaikoties. Admirālis Brions un grāfs de Longvāls, kurus viņa kādu laiku mīlēja, un Diāna de Puatjē, kuru viņa ienīda uz mūžīgiem laikiem, vairs nenodarbināja viņas domas; jau pirms nedēļas her­cogienes iekšējais tukšums bija aizpildīts — un viņa itin kā atdzima, jo atkal ienīda un atkal mīlēja. Viņa ienīda Čellīni un mīlēja Askānio un arī tagad, kamēr kalpones viņu ģērba, domāja par viņiem.

Kad atlika vairs tikai sakārtot frizūru, hercogienei pa­ziņoja, ka ieradušies Parīzes prevo un vikonts de Marmaņs.

Viņi abi bija visdedzīgākie hercogienes piekritēji tais divās nometnēs, kas bija izveidojušās galmā ap dofina fa­vorīti Diānu de Puatjē un hercogieni d'Etampu. Un, tā kā draugs tiek jo laipnāk sagaidīts, kad domas kavējas pie ienaidnieka, hercogiene d'Etampa, ieraudzījusi drūmo prevo un smaidīgo vikontu, ar apburošu grāciju pastiepa roku skūpstam.

— Meser prevo, — viņa sacīja ar dusmām, kurās nebija nekā neīsta, un ar līdzjūtību, kurā nebija nekā aizvaino­joša, — mums kļuva zinātos, kā izrīkojās ar jums, mūsu labāko draugu, šis rupjais itālietis, un mēs joprojām esam par to sašutuši.

— Kundze, — atbildēja d'Esturvils, ietērpdams savu ne­veiksmi glaimīgos vārdos, — man būtu jākaunas, ja ne­lietis, kuru neatturēja nedz jūsu skaistums, nedz jūsu laip­nība, būtu mani pasaudzējis manu sirmo matu un mana stāvokļa dēļ.

— O, gluži tā es nedomāju, — Anna sacīja, — un kara­lis, kurš gan, iespējams, ir pārāk iecietīgs pret šiem nekau­nīgajiem svešzemniekiem, lūdza mani aizmirst aizvaino­jumu, un es esmu to aizmirsusi.

— Tādā gadījumā, kundze, mūsu lūgumam, bez šau­bām, nebūs nekādu panākumu, tālab atļaujiet mums doties prom, nemaz neizklāstot šo lūgumu.

— Kā, meser d'Esturvil, vai tad es neesmu vienmēr bi­jusi jūsu draugs, lai notiktu kas notikdams? Runājiet, ru­nājiet taču, vai arī es sadusmošos uz draugu, kas man tā neuzticas!

— Labi, kundze, es runāšu, jo man nekas cits neatliek. Lai pakalpotu vikontam de Marmaņam, esmu nolēmis iz­mantot ar jūsu laipno gādību iegūtās tiesības paņemt jeb­kuru no karaļa pilīm, un mēs, protams, izraudzījāmies Ne­las pili, kas nonākusi tik nekrietnās rokās.

— Tā, tā! — hercogiene noteica. — Es uzmanīgi klau­sos.

— Sākumā vikonts jutās gaužām iepriecināts, kundze; bet tagad, visu labi apsvēris, viņš svārstās, ar šausmām domādams par briesmīgo Benvenuto …

— Piedodiet, mans cienījamais draugs, —- vikonts de Marmaņs viņu pārtrauca, — piedodiet, jūs lāgā neizpro- tat lietas būtību. Nevis Benvenuto mani biedē, bet gan karaļa dusmas. Nudien, es nebaidos, ka mani nogalinās šis rupjais itālietis, kā hercogiene viņu dēvē. Bet, atklāti sakot, es baidos nogalināt viņu, baidos, ka manis dēļ no­tiktu nelaime un karalis zaudētu savu kalpu, kuru viņš, kā liekas, visai augstu vērtē.

— Un es, kundze, uzdrošinājos uzmundrināt vikontu, ka vajadzības gadījumā jūs neliegsiet viņam savu atbalstu.

— Draugus es vienmēr atbalstu, — hercogiene noteica, — un vai tad jūsu pusē nav taisnība, kas ir vēl uzticamāks draugs nekā es? Vai tad jūs nerīkojaties saskaņā ar karaļa gribu?

— Viņa majestāte, — Marmaņs atbildēja, — atvēlējis Nelas pili vienīgi Benvenuto, un mūsu izvēle — to nevar neredzēt — atgādinās visparastāko atriebību. Bet ja nu — galvoju, ka tā tas arī notiks, jo man līdzi būs divi uzticami cilvēki, — ja nu es nogalinu šo Čellīni?