Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Nav nekā nopietna, — atkārtoja ārsts Andrē, griez­damies pie hercogienes d'Etampas. — Jaunais cilvēks ir ievainots plecā; nogurums, dvēseles satraukums un, iespē­jams, arī izsalkums bija par iemeslu ģībonim, taču manas "zāles to kā ar roku noņēmušas. Tagad viņš pilnīgi atguvis

samaņu, un viņu var nogādāt uz nestuvēm mājās.

— Diezgan! — hercogiene sacīja, sniegdama naudas maku ārstam, kurš zemu palocījās un izgāja laukā.

— Kur es atrodos? — Askānio vaicāja, pūlēdamies sa­kopot domas.

— Jūs esat pie manis, Askānio, — hercogiene atbildēja.

— Pie jums, kundze? Ak jā, es pazīstu jūs. Jūs esat her­cogiene d'Etampa, tagad es visu atceros .. • Bet kur ir Ben­venuto? Kur ir mans skolotājs?

—' Nekustieties, Askānio, jūsu skolotājs ir drošībā, ne­raizējieties: viņš mierīgi sēž mājās un ietur pusdienas.

— Bet kā tad viņš pameta mani šeit?

-i— Jūs zaudējāt samaņu, un viņš uzticēja man parūpē­ties par jums.

— Vai jūs varat apliecināt, kundze, ka viņam nedraud nekādas briesmas, ka viņš atstāja pili sveiks un vesels?

— Atkārtoju un galvoju jums, Askānio, ka viņš atro­das pilnīgā drošībā, ka viņam itin nekas nedraud, saprotiet taču. Ak, nepateicīgais, es, hercogiene d'Etampa, sēžu pie viņa gultas, rūpējos par viņu kā mīloša māsa, bet viņš to vien dara kā runā par savu skolotāju!

— O, kundze, piedodiet man un pieņemiet manu patei­cību! — Askānio atbildēja.

— Jau sen tā vajadzēja, — hercogiene noteica, šūpo­dama savu daiļo galviņu un šķelmīgi smaidīdama.

Un tad hercogiene d'Etampa sāka runāt; viņa runāja bez­gala sirsnīgi, piešķirdama visparastākajiem vārdiem īpašu jēgu, uzdodama ikvienu jautājumu ar alkatīgu ziņkāri un tai pašā laikā uzklausīdama atbildes ar tādu uzmanību, itin kā no tām būtu atkarīgs viņas liktenis. Viņa kļuva bikla, maiga un piemīlīga gluži kā kaķene, uzmanīga un iejūtīga kā izcila aktrise uz skatuves, viņa nemanāmi uzvedināja Askānio uz sarunām, no kurām viņš vairījās, un piedēvēja viņam tās domas, kuras pati izsacīja; viņa, šķiet, bija zau­dējusi savu pašpārliecinātību un uzklausīja Askānio kā pravieti, likdama lietā visu savu izglītoto un valdzinošo prātu, kura dēļ, kā mēs jau sacījām, viņu dēvēja par vis­skaistākā starp izglītotām sievietēm un par visizglī­totāko starp skaistulēm. Vārdu sakot, viņa pārvērta sarunu par visizsmalcinātāko glaimošanu, cenzdamās visiem līdzekļiem jaunekli savaldzināt, un galu galā, kad Askānio jau trešo vai ceturto reizi dzīrās iet prom, viņa sacīja, lai aizkavētu viņu:

— Askānio, jūs stāstāt par savu brīnišķo zeltkaļa amatu tik daiļrunīgi un tik dedzīgi, ka man tas ir sava veida at­klājums, un kopš šī brīža es saskatīšu dziļu jēgu kalumos, kas agrāk man bija šķituši vienīgi rotaslietas. Tātad, jūsu­prāt, Benvenuto ir dižens meistars?

— Kundze, viņš pārspējis pat dievišķīgo Miķelandželo.

— Es esmu dusmīga uz viņu. Bet jūsu dēļ es, šķiet, vairs tā nedusmošos par viņa nepieklājību.

— O, nepievērsiet uzmanību mana skolotāja pārdrošī­bai, kundze! Aiz viņa raupjās ārienes slēpjas viskvēlākā un visuzticīgākā sirds; taču tai pašā laikā Benvenuto ir nepacietīgs un neapvaldīts. Viņam šķita, ka jūs liekat vi­ņam gaidīt, lai pasmietos par viņu, un šis apvainojums …

— Vai, pareizāk sakot, nelāgs joks, — hercogiene sa­cīja gluži kā izlutināta meitene, kas nokaunējusies par savu draiskulību. — Es nudien vēl nebiju apģērbusies, kad ieradās jūsu maestro, un pēc tam mazliet aizkavējos ar tualeti. Tas ir slikti, ļoti slikti. Redzat, es atzīstos jums savos grēkos. Turklāt es nezināju, ka atnācis esat arī jūs, — viņa dedzīgi piebilda.

— Tā jau tas ir, kundze, bet Čellīni, protams, nebūdams nekāds gaišreģis, turklāt nevalodu maldināts, — es varu to jums pateikt, jo jūs esat tik apburoša un tik laba, — uz­skatīja jūs par briesmīgi ļaunu un cietsirdīgu, bet jūsu draiskulībā viņš saskatīja apvainojumu.

— Vai tiešām? — hercogiene iesaucās, nevarēdama ap­valdīt zobgalīgu smīnu.

— O, piedodiet viņam, kundze! Ticiet, ja skolotājs iepa­zītu jūs, viņš uz ceļiem izlūgtos no jums piedošanu par savu kļūdu, jo viņš ir cēls un augstsirdīgs.

— Klusējiet labāk! Jūs pūlaties piespiest mani viņu iemī­lēt? Atkārtoju, es izjūtu pret viņu netīksmi un gribu at­rast viņam sāncensi.

— Tas būs grūti, kundze.

— Nē, Askānio, tas nebūs grūti, jo šis sāncensis esat jūs, viņa skolnieks. Atļaujiet man kaut aplinkus parādīt pienācīgo cieņu dižajam ģēnijam, kas mani ienīst. Paklau­sieties, pats Čellīni taču slavēja jūs par izcilo meistarību. Vai tiešām jūs nevēlaties, lai jūsu māksla kalpotu man? Pierādiet, ka jums pret mani nav tādu aizspriedumu kā * jūsu skolotājam, un apsoliet darināt man rotas, — ko jūs par to sakāt?

— Kundze, visas manas spējas, visa mana mākslinieka degsme ir jūsu rīcībā. Jūs esat tik labvēlīga pret mani, jūs tik iejūtīgi izvaicājāt par manu pagātni, par manām iece­rēm, ka no šā brīža esmu uzticīgs jums ar sirdi un dvēseli.

— Mans bērns! Es vēl nekā neesmu izdarījusi jūsu labā, un lūdzu jums tikai vienu: veltiet man mazumiņu sava ta­lanta. Sakiet man — vai sapņos jūs neesat redzējis kādas brīnišķīgas dārgakmeņu rotas? Man ir lieliskas pērles. Vai jūs nevēlētos uzburt ko brīnišķīgu, mans mīļais burvi? Paklausieties, es pastāstīšu jums par savu ieceri, vai gri­bat? Nupat, kad jūs gulējāt šeit istabā bāls, ar atpakaļ at­mestu galvu, es iztēlojos brīnišķīgu liliju, kas noliekusies vēja. Tad pagatavojiet man no pērlēm un sudraba liliju, ko es nēsāšu pie krūtīm, — hercogiene teica, pielikdama roku pie sirds.

— Ak, kundze, cik jūs esat laba …

— Askānio, vai gribat sagādāt man prieku par to, ka es, kā jūs sakāt, esmu tik laba? Izraugieties mani par savu sirdsdraugu, neslēpiet no manis savas gaitas, savas vēlmes, savas bēdas, jo es redzu, ka jūs māc skumjas. Apsolieties atnākt, kad jums būs vajadzīga mana palīdzība un padoms!

— Jūs vēlreiz parādāt man savu labvēlību, nemaz ne­prasīdama manas pateicības pierādījumus.

— Vārdu sakot, jūs man to apsolāt?

— Ak vai! Vēl vakar es apsolītu to, kundze; vēl vakar es būtu varējis pieņemt jūsu karalisko dāvanu un tā man būtu bijusi vajadzīga; šodien vairs nekāda vara nespēj man palīdzēt.

— Kas zina …

— Es zinu, kundze.

— Ak, es redzu — jūs māc kādas bēdas, Askānio. .

Askānio grūtsirdīgi pamāja ar galvu.

— Jūs neesat atklāts pret savu draugu, Askānio. Tas nav labi, nav labi, — hercogiene turpināja, saņēmusi jau­nekļa roku, maigi to spiezdama.

— Mans skolotājs droši vien uztraucas par mani, kun­dze, turklāt baidos kļūt jums apnicīgs. Tagad es jūtos pil­nīgi vesels. Atļaujiet man atvadīties no jums.

— Cik ļoti jūs steidzaties mani atstāt! Pagaidiet vismaz tik ilgi, kamēr sagatavos nestuves. Nepretojieties, tā ir ārsta pavēle un manējā arī.

Anna pasauca sulaini un nodeva viņam vajadzīgos rīko­jumus, pēc tam lika Izabo atnest pērles un dažus dārgak­meņus un nodeva to visu Askānid.

— Tagad es atdodu jums brīvību, — hercogiene sacīja, — bet, kad atgūsiet veselību, mana lilija būs pirmais darbs, pie kura jūs stāsieties, vai ne? Bet pagaidām domājiet par to, es jūs lūdzu, un, tiklīdz būs gatavs zīmējums, atnesiet to parādīt.

— Jā, hercogien.