Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

pazudis: šī mīlestība apdedzinās tavu dvēseli, bet, kad tā atstās tevi, tu paliksi bez ilūzijām, bez ticības, bez cerībām un atradīsi aizmiršanos vienīgi tādā pašā mīlestībā, ar kādu pats tiki mīlēts, — saindētā un fatālā mīlestībā — un tāpat iztukšosi citas sirdis, kā iztukšoja tavējo.

— Skolotāj, — Askānio sacīja, — es nezinu, vai her­cogiene d'Etampa mani mīl vai nemīl, bet es hercogieni d'Etampu nemīlu, par to nav nekādu šaubu.

Lai gan Askānio to pateica atklāti un pārliecinoši, Ben­venuto noticēja tikai daļēji, jo domāja, ka jauneklis pats var kļūdīties. Pie šīs sarunas viņš vairs neatgriezās, taču visas nākamās dienas uzlūkoja savu skolnieku ar skum­jām.

Starp citu, jāteic, ka par Askānio viņš nemaz tik ļoti nebija noraizējies. Arī Benvenuto, liekas, tirdīja kādas rūpes. Viņš vairs nebija tik nepiespiesti jautrs, aizmirsa savas jokainās izdarības. Rīta cēlienu viņš pavadīja, ieslē­dzies savā istabā virs lietuves, iepriekš aizliedzis viņu trau­cēt. Atlikušo dienas daļu viņš strādāja pie milzīgās Marsa statujas — kā vienmēr ar degsmi, lai gan nerunāja par šo skulptūru vairs tik aizrautīgi kā parasti. īpaši, tiekoties ar Askānio, viņš šķita drūms, apmulsis un itin kā nokau­nējies. Likās, ka viņš vairās no sava mīļotā skolnieka, kā vairās no kreditora vai tiesneša. Un varēja viegli sama­nīt, ka viņā iemājojušas lielas skumjas un kāda kveldē­joša kaisle, kas pārvērš vareno dvēseli pelnos.

Arī Askānio nejutās laimīgāks: viņš bija pārliecināts, kā to arī bija teicis hercogienei d'Etampai, ka Kolomba viņu nemīl. Greizsirdības pārņemts, viņš iztēlojās grāfu d'Orbeku, kuru pazina vienīgi vārda pēc, kā jaunu un ele­gantu augstmani un mesera d'Esturvila meitu kā laimīgu skaista aristokrāta līgavu, kurai necilais mākslinieks vairs neienāk pat prātā. Un, lai gan Askānio loloja biklu un ne­skaidru cerību, kas nekad nepamet mīlas pārpilnu sirdi, viņš uz visiem laikiem bija nogriezis sev ceļu uz laimi, pa­teikdams hercogienei d'Etampai viņas sāncenses vārdu, ja vien hercogiene patiešām bija viņā iemīlējusies. Iespē­jams, ka hercogiene arī būtu varējusi izjaukt šīs laulības, turpretī tagad viņa centīsies tās visiem spēkiem paātrināt; viņas naids vajās nabaga Kolombu. Jā, Benvenuto bija taisnība: šīs sievietes mīlestība ir briesmīga un nāvējoša, toties Kolombas mīlestība droši vien bija tās cildenās, die­višķās jūtas, par kurām skolotājs bija runājis sākumā. Taču laime, ak vai, bija lemta citam! Askānio bija tuvu galīgam izmisumam, viņš bija noticējis hercogienes d'Etampas drau­dzībai, bet šī šķietamā draudzība bija pārvērtusies par vi­ņam bīstamu mīlestību; viņš bija cerējis uz Kolombas mīles­tību, bet šī iedomātā mīlestība izrādījās tikai vēsa draudzība. Viņš bija gatavs ienīst abas sievietes, jo viņas bija likušas viņam vilties; un cik ļoti viņš vēlējās, lai viņu jūtas būtu citādas!

Būdams nomākts un sadrūmis, Askānio pat nedomāja par hercogienes d'Etampas pasūtīto liliju un, greizsirdības mocīts, nolēma vairs nekad neiet uz Mazo Nelas pili, lai gan Ruperta centās viņu pierunāt un iekārdināt, lai gan bērtin apbēra viņu jautājumiem, uz kuriem viņš pat neat­bildēja. Brīžam viņš tomēr nožēloja, ka pārsteidzīgi pie­ņēmis šādu lēmumu, no kura, protams, pats nežēlīgi cieta. Viņš alka redzēt Kolombu, prasīt no viņas paskaidroju­mus. Bet par ko — par viņa paša muļķīgajām iedomām? Brīžam atmaigdams jauneklis prātoja, kā būtu, ja viņš sa­staptu Kolombu; viņš noteikti tad atzītos mīlestībā, atzītos gluži kā noziegumā, un viņa, būdama tik laba, varbūt mie­rinātu viņu, kā bija mierinājusi nelaimē. Bet kā lai iz­skaidro, kāpēc viņš nav tik ilgi nācis, kā attaisnoties mei­tenes priekšā?

Laiks ritēja, bet Askānio aizvien vēl nodevās savām naivajām un skumjajām pārdomām, nevarēdams pieņemt nekādu lēmumu.

Bet Kolomba ar bailēm un prieku gaidīja Askānio visu nākamo dienu pēc tās pievakares, kad Perīnas kundze bija iedzinusi mācekli izmisumā, izpauzdama viņam noslēpumu; veltīgi meitene skaitīja stundas un minūtes, veltīgi Perī­nas kundze ieklausījās: Askānio, kurš pēc nesenā ģīboņa būtu varējis izmantot Kolombas laipno atļauju, tā arī ne­ieradās Rupertas pavadībā, tā arī nepieklauvēja, kā bija norunāts, četras reizes pie Mazās Nelas pils durvīm. Ko tas varēja nozīmēt?

Tas varēja nozīmēt to, ka Askānio ir slims, katrā gadī­jumā viņam ir tik slikti, ka viņš nevar atnākt. Tā vismaz domāja Kolomba; visu vakaru, nometusies ceļos, meitene ar asarām acīs skaitīja lūgšanas un, kad bija beigusi lūgt dievu, pamanīja, ka asaras viņai vēl aizvien rit pār vai­giem. Tas viņu izbiedēja. Šis sirdi plosošais nemiers viņai bija atklāsme. Patiešām — bailēm bija pamats, jo nebija pagājis ne mēnesis, bet Askānio bija tā pārņēmis visas viņas domas, ka viņa aizmirsa dievu, aizmirsa tēvu un pati savas nelaimes.

Bet ko tas viss līdzēja! Askānio taču gulēja uz slimības gultas tepat pāris soļu attālumā no viņas, viņš var nomirt, un viņa to vairs neredzēs! Nevarēdama sakarīgi spriest, viņa ļāva asarām vaļu un raudāja vienā raudāšanā. Kad Askānio atveseļosies, gan jau viņa visu apsvērs.

Bet nākamā diena pienāca vēl ļaunāka. Perīnas kundze, sagaidījusi, kad Ruperta devās laukā pa vārtiem, piestei­dzās pie viņas, lai apgādātos ar jaifnām ziņām, kas bija vēl nepieciešamākas nekā pārtikas krājumi. Tātad Askānio nemaz nav bīstami slims; Askānio vienkārši negrib iet uz Mazo Nelas pili, viņš spītīgi klusē., kad Rupertas kundze viņu bērtin apber jautājumiem. Abas draudzenes nezina,' ko domāt. Patiešām viņu prāts to nespēja aptvert.

Toties Kolombai iemesls nebija ilgi jāmeklē, viņa tūdaļ nosprieda: «Viņš visu zina, viņš uzzinājis, ka pēc trim mē­nešiem es kļūšu grāfa d'Orbeka sieva, un nevēlas vairs mani redzēt.»

Sākumā viņa jutās pat iepriecināta par mīļotā dusmām un tikai pasmaidīja. Lai lasītājs pats spriež, kāds iemesls bija šādam priekam, jo mūsu vienīgais uzdevums ir ob­jektīvi par visu pastāstīt. Taču drīz vien, visu vēlreiz ap­svērusi, Kolomba noskaitās uz Askānio: kā gan viņam kas tamlīdzīgs varēja ienākt prātā, kad doma vien par šīm lau­lībām dzen viņu izmisumā. «Viņš mani nicina,» meitene nosprieda. Visas šīs pārejas no sašutuma.uz maigumu bija gaužām bīstamas: viņas skaidrā sirds iepazina sevi. Ko­lomba centās sev iestāstīt, ka viņa nevēlas Askānio pat redzēt, tomēr klusībā viņa gaidīja Askānio, cerēdama at­taisnot sevi.

Un viņu mocīja sirdsapziņas ēdas, mocīja apziņa, ka viņas mīla nerod pretmīlu.

Savukārt Askānio dzīvoja neziņā ne tikai par šo mīles­tību vien. Vēl viena sieviete viņu mīlēja, un šīs sievietes mīlestība bija vēl kaislīgāka, vēl prasīgāka, un, cīnīdamās par pretmīlestību, arī viņa klusībā sapņoja par laimi, tāpat kā naids sapņo par atriebību.

Hercogiene d'Etampa neticēja un negribēja ticēt Askānio jūtu dziļumam pret Kolombu.

«Viņš vēl ir tīrais bērns, kurš pats nezina, ko vēlas,» viņa centās iestāstīt pati sev, «iemīlējies pirmajā piemīlī­gajā meitenē, kas viņam gadījusies ceļā, un tagad jūtas sāpīgi aizskarts, jo augstprātīgā zostiņa viņu nevērīgi at­stūmusi. O, kadviņš izjutīs, kas ir īsta mīlestība, kvēla un neatlaidīga, kad viņš uzzinās, ka viņu mīlu es, hercogiene d'Etampa, kuras kaprīzes ir likums visai karaļvalstij… Lai viņš uzzina to!»