Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Tu būsi apmierināta ar atriebību, Skocone, jo šī atriebība nāks tev par labu.

— Kā to saprast?

— Jā, šī atriebība piepildīs tavu kvēlāko vēlēšanos.

— Ko jūs gribat ar to sacīt, Benvenuto?

— Tas ir mans noslēpums.

— O, ja jūs zinātu, cik smieklīgs viņš izskatās, kad saka maigus vārdus! — draiskulīgā Skocone turpināja, nebūdama spējīga pat piecas minūtes nodoties skumjām.

— Tātad jums, viltniek, tomēr nav vienalga, vai kāds pa­rāda vai neparāda uzmanību jūsu niekkalbei. Vai jūs kaut mazlietiņ mīlat savu nabaga Skoconi?

— Jā. Tikai izturies pret Pagolo, kā es lieku, un pre­cīzi izpildi manus rīkojumus.

— O, neraizējieties, es protu izlikties ne sliktāk par citām. Drīz viņš sacīs man: «Vai jūs, Katrīna, aizvien vēl tikpat cietsirdīga?» Es atbildēšu: «Jūs atkal runājat sav r u runājamo, msjē Pagolo?» Taču, saprotiet, es teikšu to ne­vis pikti, bet mīlīgi. Redzēdams, ka neesmu va-irs barga, viņš iedomāsies, ka ir pasaules uzvarētājs. Bet ko jūs ar viņu darīsiet, Benvenuto? Kā atriebsieties viņam? Cik ilgi tas vilksies? Droši vien būs ļoti smieklīgi! Tad gan izsmiesimies!

— Jā, izsmiesimies, — Benvenuto noteica.

— Un jūs nepārstāsiet mani mīlēt?

Neko neatbildējis, Čellīni noskūpstīja Skoconi uz pie­res, un tā bija visdaiļrunīgākā atbilde, jo itin neko ne­izteica un reizē izteica visu.

Nabaga Skocone bija pārliecināta, ka Čellīni skūpsts ir viņa atriebības sākums.

Arī vikonts de Marmaņs, kā viņš bija vēlējies, sastapa Benvenuto vienu pašu. Lūk, kā tas notika.

Saērcināts par prevo dusmām, hercogienes d'Etampas nicinājuma aizvainots un, galvenais, savas negantās alka­tības trenkts, vikonts nolēma uzbrukt lauvam viņa midzenī kopā ar diviem algotņiem un izraudzījās šim uzbrukumam svētā Eluā dienu, zeltkaļu cunftes svētkus, kad darbnīcai bija jābūt tukšai. Viņš soļoja pa krastmalu augstu paceltu galvu, nemierīgi pukstošu sirdi, abi miesassargi sekoja desmit soļu aiz viņa.

— Cik krāšņs skats! — blakus atskanēja kāda balss.

— Skaists, jauns senjors dodas tikties ar savu mīļoto, drosmes pilnā stāja domāta dāmai, bet abi algotņi — viņas vīram.

Marmaņs atskatījās, domādams, ka pajokojis kāds no viņa draugiem, bet ieraudzīja nepazīstamu jaunekli, kurš soļoja tai pašā virzienā un kuru vikonts, iegrimis savās domās, nebija pamanījis.

— Varu derēt, ka man ir taisnība, dižciltīgais kava- lier, — nepazīstamais turpināja, pāriedams no monologa uz dialogu. — Varu derēt, liekot savu naudasmaku ķīlā pret jūsējo, pat nezinādams, cik tajā monētu, jo man tas ir gluži vienalga, ka jūs dodaties meklēt laimi. O, nesa­kiet man neko, par mīlas lietām labāk klusēt, tas ir mūsu pienākums. Ja vēlaties zināt, mani sauc 2aks Obrī, esmu students un pašreiz eju uz tikšanos ar savu mīļoto 2er- vēzu Filipo, jauku meiteni; starp mums runājot, viņa ir briesmīgi nepieejama, lai gan nespēja pretoties kārdinā­jumam saņemt no manis gredzentiņu; tiesa, šis gredzen­tiņš ir īsts brīnums, to darinājis pats Benvenuto Čellīni, un tas visu izsaka!

Līdz šim vikonts de Marmaņs gandrīz neklausījās ne­kaunīgā pļāpas vārdu straumē un vairījās viņam atbildēt. Taču, izdzirdējis Benvenuto Čellīni vārdu, viņš saausījās.

— Darinājis Benvenuto Čellīni? Velns parāvis! Pārāk grezna dāvana studentam.

— O, saprotiet, dārgais baron… starp citu, kas jūs esat — barons, grāfs vai vikonts?

— Vikonts, — Marmaņs atbildēja, kodīdams lūpas; viņu darīja vai traku familiārais runas veids, bet viņš gribēja pārliecināties, vai nevarēs izvilināt no studenta kādas noderīgas ziņas.

— Saprotiet pats, dārgais vikont, gredzenu es neesmu pircis. Kur nu, lai arī sirds dziļumos esmu mākslinieks, par šādiem niekiem naudu neizdodu. To man uzdāvināja pats Benvenuto kā pateicību par to, ka pagājušo svētdien palīdzēju viņam atņemt prevo Lielo Nelas pili.

— Tātad jūs esat Čellīni draugs? — Marmaņs noprasīja.

— Visīstākais draugs, vikont, un tas dara man godu. Starp mums runājot, draugs uz dzīvību un nāvi, vai zināt. Jūs arī, protams, viņu pazīstat?

— Jā.

— Jūs varat būt laimīgs! Viņš ir ģēnijs, vai nav tiesa, mans dārgais? Piedodiet, ka es sacīju jums «mans dār­gais», man piemīt šāds paradums, turklāt ari es esmu no augstas kārtas; tā vismaz mana māmuļa sacīja manam tēvam, kad viņš to dauzīja. Tātad, kā jau sacīju jums, esmu Benvenuto Čellīni izcilā talanta cienītājs, viņa uzti­cības persona, tikpat kā viņa brālis, tātad viņa draugu draugs un viņa ienaidnieku ienaidnieks, jo manam dižajam meistaram ienaidnieku netrūkst. Vispirms hercogiene d'Etampa, tad vecais nelga Parīzes prevo, pēc tam kaut kāds Marmaņs, briesmīgs lamzaks, jūs droši vien viņu pazīstat. Kā runā, viņš tīkojot pēc Lielās Nelas pils. Lai tikai pamēģina, velns parāvis!

— Vai Benvenuto zināmi viņa nolūki? — vaicāja Mar­maņs, kuru studenta tērzēšana bija ieinteresējusi.

— Viņš tika brīdināts. Bet… cst! Labāk par to neru­nāsim. Lai šis Marmaņs saņem, ko pelnījis.

— Tātad Benvenuto, kā redzams, ir modrs? — vikonts vaicāja tālāk.

— Modrs? Viņš vienmēr ir modrs. Cik reizes gan ne­lieši nav grasījušies viņu nogalināt viņa paša dzimtenē, taču viņš, paldies dievam, ikreiz tika sveikā cauri.

— Un kā izpaužas viņa modrība?

— Tikai nedomājiet, ka viņam mājās būtu vesels gar­nizons kā vecajam zaķapastalam prevo! O nē, gluži ot­rādi; patlaban viņš atrodas mājās viens, jo visi viņa mā­cekļi aizgājuši palīksmoties uz Vanvru. Es dzīros šodien apciemot savu draugu Benvenuto un uzspēlēt ar viņu bumbu. Taču Zervēza diemžēl sadomāja sacensties ar dižo zeltkali, un es, saprotiet pats, devu priekšroku 2er- vēzai.

— Tādā gadījumā es aizstāšu jūs, — Marmaņs pazi­ņoja.

— Labi, dodieties pie viņa. Tā būs apsveicama rīcība. Ejiet, dārgais vikont, un pasakiet manam draugam Ben­venuto, ka šovakar es viņu apciemošu. Un vēl ko: klau­vējiet trīs reizes un labi stipri, kā mums norunāts. Tas tiek darīts aiz piesardzības, lai viņu nepārsteigtu nekauņa de Marmaņs, kas perina pret viņu ļaunus nodomus. Vai gadījumā jūs nepazīstat šo vikontu de Marmaņu?

— Nē, nepazīstu.

— 2ēl! Jūs būtu varējis pastāstīt man, kāds viņš izska­tās.

— Kāpēc jums tas vajadzīgs?

— Ja viņš gadītos man ceļā, es piedāvātu viņam kār­tīgi izkauties; pats nezinu, kāpēc, taču, ticiet man, dār­gais vikont, lai arī neesmu redzējis jūsu Marmaņu, ne­varu viņu ciest ne acu galā, un, ja viņš nonāktu manās rokās, es noslānītu viņu mīkstu. Atvainojiet, bet mēs jau esam pie augustīniešu baznīcas, un es esmu spiests jūs atstāt. Jā, starp citu, kā jūs sauc, mans dārgais?

Vikonts soļoja tālāk, itin kā nedzirdēdams jautājumu.

— A! — 2aks Obrī noteica, pavadīdams viņu ar ska­tienu. — Kā redzams, dārgais vikont, jūs vēlaties saglabāt inkognito: lūk, ko nozīmē īsts bruņnieciskums, vai arī es vispār šais lietās neko nesajēdzu. Kā jums labpatīk, dārgais vikont, kā jums labpatīk.

Un 2aks Obrī, sabāzis rokas kabatās, svilpodams aiz- soļoja līganā gaitā pa Batuāras ielu, kuras galā dzīvoja Žervēza.

Bet vikonts de Marmaņs turpināja savu ceļu uz Lielo Nelas pili.

Patiešām, kā bija sacījis 2aks Obrī, Benvenuto atradās mājās viens pats: Askānio kaut kur klīda, klaiņāja, node­vies saviem sapņiem, Katrīna ar Rupertas kundzi bija aiz­gājušas ciemos pie kādas draudzenes, bet mācekļi svinēja svētā Eluā svētkus Vanvrā.