Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Cieta arī vikonts de Marmaņs un Parīzes prevo, cieta aiz naida, tāpat kā Anna un Kolomba cieta mīlēdamas. Viņi abi juta nāvīgu naidu pret Benvenuto, it īpaši Marmaņs. Benvenuto dēļ viņu bija nicinājusi un pazemojusi sieviete, Benvenuto dēļ viņam vajadzēja izlikties par drošsirdi, jo pirms notikuma hercogienes d'Etampas pilī viņš varēja likt saviem ļaudīm nodurt tēlnieku kādā klusā ieliņā, tur­pretī tagad viņš ir spiests cīnīties ar Benvenuto divkaujā viņa paša mājā, un, to iedomājot vien, Marmaņs drebēja aiz šausmām; kā gan var piedot tam, kurš licis jums sajust, ka esat nožēlojams zaķapastala!

Tātad cieta visi. Pat Skocone. Gaisīgā Skocone, traku­līgā Skocone vairs nesmējās, vairs nedziedāja, un bieži vien viņas acis bija saraudātas sarkanas. Benvenuto viņu vairs nemīlēja, Benvenuto tagad vienmēr bija vēss, bet reizēm pat rupjš pret viņu.

Nabaga Skoconi visu laiku vajāja uzmācīga ideja, kas darīja viņu gluži neprātīgu. Meitene briesmīgi gribēja apprecēties ar Benvenuto. Kad Skocone apmetās māksli­nieka mājā, viņa domāja, ka būs vienīgi rotaļlietiņa, taču Benvenuto izturējās pret viņu ar cieņu, kā pret godājamu sievieti, nevis kā pret vieglprātīgu skaistuli, un, pateico­ties negaidītajai cieņai un necerētajai goddevībai, viņa uz­reiz sāka apzināties savu vērtību, vienlaikus izjuzdama dziļu pateicību pret savu labvēli un naivu lepnumu par to, ka viņa tiek tik augstu vērtēta. Kopš tā laika, paklausot nevis Čellīni pavēlei, bet gan viņa lūgumam, viņa piekrita būt māksliniekam par modeli, un viņa tik daudzas reizes bija atveidota bronzā, sudrabā un zeltā un skatītāji tik dau­dzas reizes bija jūsmojuši par viņu, ka meitene savā sirds vientiesībā piedēvēja sev pusi no zeltkaļa panākumiem, jo, visam par spīti, šīs daiļās, tik bieži cildinātās formas pie­derēja vairāk viņai nekā maestro. Skocone neviļus sarka, kad tēlniekam skatītāji izteica komplimentus, jūsmodami par tās vai citas statujas līniju pilnību un skaidrību; viņa pašapmierināti domāja, ka kļuvusi mīļotajam nepiecie­šama, ka bez viņas Benvenuto nebūtu tik slavens, ka daļa viņa slavas pieder arī viņai, tāpat kā viņai pieder māksli­nieka sirds.

Nabadzīte! Viņai nebija ne jausmas, ka viņa nekad māk­sliniekam nav bijusi tas lielākais svētums, tas dievišķais ideāls, pēc kā tiecas radošs gars un kas ļauj viņam radīt mākslas brīnumu, bet, tā kā Benvenuto kopēja viņas au­gumu, viņas graciozās pozas, viņa iedomājās, itin kā māk­slinieks būtu viņai par visu pateicību parādā, un pamazām kļuva drošāka, sāka cerēt, ka Benvenuto, iecēlis kurti- žāni mīļākās godā, iecels mīļāko sievas godā.

Neprazdama slēpt savas jūtas, Skocone atklāti paziņoja par saviem tīkojumiem. Čellīni viņu nopietni uzklausīja un atbildēja:

— Gan redzēsim.

Patiesībā viņš drīzāk būtu bijis ar mieru atgriezties Sant­andželas cietoksnī un vēlreiz bēgot lauzt kāju. Un ne jau tālab, ka viņš nicinātu savu mīļo Skoconi: viņš maigi mī­lēja viņu un bija pat mazliet greizsirdīgs, kā mēs jau re­dzējām, — taču viņš dievināja vienīgi mākslu un viņa īstā un likumīgā mīļotā vispirms bija skulptūra. Turklāt vai laulības dzīve nenomāks viņa jautro klaidoņa dabu? Vai ģimenes rūpes nepazudinās viņa tēlnieka talantu? Un pie tam, ja viņam būtu jāprec visi savi modeļi, viņam būtu jā­dodas laulībā vismaz simt reižu.

«Kad es vairs nemīlēšu un neveidošu Skoconi,» Benve­nuto prātoja, «es sameklēšu viņai kādu krietnu puisi, kas lieki nepūlēsies ielūkoties pagātnē vai paredzēt nākotni, jo saņems ar manu gādību ne vien jauku sieviņu, bet arī tikpat jauku pūru. Tā es remdēšu Skocones kaislīgo tieksmi iegūt laulātā drauga uzvārdu.» Benvenuto bija pārliecināts, ka Skocones vienīgā vēlēšanās ir dabūt vīru. Bet, kas būs šis vīrs, tas ir gluži vienalga.

Pagaidām viņš ļāva godkārīgajai meičai lolot savus nepiepildāmos sapņus. Taču kopš tās dienas, kad viņi pārcē­lās uz Lielo Nelas pili, Skocones gaisa pilis sabruka, viņa skaidri redzēja, ka nemaz nav tik ļoti nepieciešama Čellīni nedz dzīvē, nedz darbā, kā agrāk bija iedomājusies, ar savu jautrību viņa vairs nevarēja izkliedēt skumjas, kas bija pārņēmušas tēlnieku, turklāt Benvenuto sāka veidot no vaska Hēbi, kuras modelis vairs nebija viņa. Un beidzot — baigi iedomāties! — nabadzīte mēģināja koķetēt ar Askā­nio Čellīni acu priekšā, bet maestro pat nesarauca uzacis, kas liecinātu par dusmām vai greizsirdību. Vai tiešām būs jāsaka ardievas brīnišķīgajiem sapņiem un jāpaliek, tāpat kā iepriekš, par nicināmu priekameitu?

Un arī Pagolo, ja vien lasītājam interesē ielūkoties viņa dvēseles tumšajās dzīlēs, kopš zināma laika bija kļuvis vēl drūmāks un noslēgtāks nekā agrāk.

Lasītājs droši vien domā, ka vismaz mūsu vecais paziņa bezbēdīgais students Zaks Obrī nav ierauts šai vispārējā bēdu straumē? Kur nu: arī viņu piemeklējušas likstas. Tā kā svētdien, iesaistījies uzbrukumā Nelas pilij, viņš neie­radās uz norunāto tikšanos, Simona, velti izgaidījusies, sa­niknota atgriezās ģimenes klēpī un negribēja vairs ne acu galā redzēt nekaunīgo skrīverīti. Tad Žaks Obrī, lai at­riebtos, piedraudēja turpmāk nepasūtīt untumnieces lau­lātajam draugam nevienu apģērba gabalu; taču pretīgais drēbnieks par to nevis uztraucās, bet jutās varen ieprie­cināts, jo students ne vien ātri novalkāja un nesaudzēja drēbes (ko nevar teikt par kabatām), bet turklāt vēl tau­pības labad par tām nekad nemaksāja. Un nu, kad Simona par viņu vairs neaizbilda ne vārda, kas līdz tam bija sa­balansējis naudas trūkumu, patmīlīgais drēbnieks pēkšņi atskārta, ka gods apģērbt ŽaKu Obrī itin nemaz nekom­pensē līdzekļus, ko viņš šim nolūkam izdod.

Tātad mūsu draugu vienā un tai pašā laikā nomāca gan atraitnība, gan drēbju trūkums. Bet, par laimi, kā jau mums bija iespēja pārliecināties, viņš nepiederēja pie tiem jau­nekļiem, kas ilgi nododas grūtsirdībai. Drīz vien viņš at­rada daiļu mierinātāju, kuru sauca par Zervēzu. Taču Zer- vēza spurojās pretī, izvirzīdama visādus principus, kurus viņš uzskatīja par muļķīgiem; koķete nemitīgi vairījās, un Zaks Obrī galīgi nomocījās, meklēdams iespējas, kā viņu savaldzināt. Viņš gandrīz pārstāja ēst un dzert, jo vairāk tāpēc, ka nelietīgais krodzinieks, nelietīgā drēb­nieka brālēns, vairs nevēlējās barot viņu uz parāda.

Vārdu sakot, visi varoņi, kuri pieminēti šais lappusēs, bija nelaimīgi, sākot ar karali, kuru satrauca neziņa, vai Kārlis Piektais dosies vai nedosies cauri Francijai, un bei­dzot ar Perīnas kundzi un Rupertas kundzi, kuras gaužām sarūgtināja tas apstāklis, ka viņām nerodas izdevība pa­tērzēt; un, ja mūsu lasītājiem, tāpat kā antīkajam Jupite­ram, būtu dotas ne visai patīkamās tiesības uzklausīt visas mirstīgo žēlabas un vēlmes, tad viņi dzirdētu šādu skumīgu kori.

Žaks Obrī: «Cik ilgi Žervēza par mani ņirgāsies!»

Skocone: «Kaut Benvenuto manis dēļ būtu jel mazlietiņ greizsirdīgs!»

Pagolo: «Kaut Skocone izjustu riebumu pret maestro!»

Marmaņs: «Kaut man izdotos pārsteigt Čellīni vienu pašu!»

Hercogiene d'Etampa: «Kaut Askānio saprastu, cik ļoti es viņu mīlu!»

Kolomba: «Kaut es varētu uz mirkli sastapties ar viņu un attaisnot sevi!»

Askānio: «Kaut viņa varētu attaisnot sevi!»

Benvenuto: «Kaut es atrastu sevī tik daudz spēka, lai izstāstītu Askānio par savām mokām!»

Visi: «Ak vai! Ak vai! Ak vai!»