Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Tēlnieks patlaban strādāja dārzā, veidodams mālā mil­zīgo Marsa statuju, kuras lielā galva pāri Lielās Nelas pils jumtiem, šķiet, raudzījās uz Luvru, kad mazais 2ans, kas todien stāvēja sardzē pie durvīm, Marmaņa trīskāršā klauvējiena maldināts, noturēja vikontu par draugu un ieveda viņu pagalmā kopā ar abiem algotņiem.

Lai arī Benvenuto nestrādāja, tērpies bruņās kā Ticiāns, toties, tāpat kā Salvatoram Rozam, viņam bija zobens pie sāniem un muskete pa tvērienam. Un Marmaņs redzēja, ka neko lielu viņš nav panācis, negaidīti ierazdamies pie Čellīni, jo bija sastapis viņu apbruņotu.

Marmaņs nobijās, taču pacentās apslēpt savu mazdū­šību, un, kad Čellīni pavēlošā balsī, kas nepieļāva nekādu vilcināšanos ar atbildi, noprasīja, kālab viņš ieradies, vi­konts nekaunīgi atbildēja:

— Gar jums man nav nekādas daļas; mans vārds ir vi­konts de Marmaņs, es esmu karaļa sekretārs. Un te būs viņa majestātes dāvinājuma raksts, — viņš piebilda, pa­celdams rullī satītu papīru virs galvas, — ar to man tiek piešķirta daļa no Lielās Nelas pils; esmu ieradies, lai dotu norādījumus, kā iekārtot pēc mana prāta pils istabas, ku­rās es turpmāk dzīvošu.

To pateicis, joprojām abu miesassargu pavadīts, Mar­maņs devās uz durvīm, kas veda pils istabās.

Benvenuto satvēra musketi, kura, kā jau teicām, bija viņam vienmēr pie rokas, un divos lēcienos bija uz lie­veņa durvju priekšā.

— Stāt! — viņš uzsauca pērkondimdošā balsī, pastiepis labo roku pret Marmaņu. — Vēl viens solis, un jūs bū­siet beigts!

Vikonts apstājās kā zemē iemiets, lai gan, spriežot pēc tikšanās sākuma, varēja gaidīt nežēlīgu cīniņu.

Jā, atsevišķi cilvēki spēj iedvest šausmas. Neizskaidro­jamas bailes rada viņu skatiens, viņu kustības, viņu iz­skats, gluži tāpat kā lauvas skatiens, kustības un izskats. Viņu dusmas liek sastingt šaušalās; bet viņu spēks sajū­tams jau pa gabalu. Ja tāds cilvēks piecērt kāju, sažņaudz dūres, sarauc uzacis, iepleš nāsis, tad apjūk pat droš­sirži. Kad lielam zvēram uzbrūk sīki plēsoņas, tam pie­tiek atņirgt zobus un ierēkties, lai uzbrucēji sāktu drebēt aiz bailēm. Cilvēki, par kuriem mēs tagad runājam, ir draudīgi. Drosmīgie saskata viņos sev līdzīgus un, par spīti apslēptām bažām, ir gatavi mēroties ar viņiem spē­kiem, turpretī vāri, bailīgi un gļēvi cilvēki, ieraudzījuši viņus, nodreb un atkāpjas.

Vikonts de Marmaņs, kā lasītājs droši vien nopratis, nepiederēja pie drosmīgajiem, bet Benvenuto izskatījās draudīgs.

Tāpēc, kad Marmaņs izdzirda pērkondimdošo balsi un redzēja, cik majestātiski pret viņu izstiepta Benvenuto roka, viņš saprata, ka muskete, zobens un duncis, ar ko zeltkalis bija apbruņots, aizraidīs uz viņsauli gan viņu pašu, gan viņa miesassargus.

Turklāt mazais Zans, redzēdams, ka maestro draud briesmas, bija satvēris garu šķēpu.

Marmaņs saprata, ka spēle ir zaudēta un viņam būs laimējies, ja viņš ar veselu ādu izkļūs no bīstamā stā­vokļa, kurā pats bija iekūlies.

— Labi, labi, meser juvelier, — viņš teica, — mēs tikai gribējām uzzināt, vai jūs pakļausieties viņa majestātes pavēlei. Jūs neatzīstat to, jūs atsakāties to pildīt! Brīniš­ķīgi! Mēs griezīsimies pie tā, kas piespiedīs jūs pildīt karaļa gribu. Un neiedomājieties, ka mēs parādīsim jums godu, uzsākdami ar jums divkauju. Palieciet sveiki!

— Palieciet sveiki! — Benvenuto atbildēja, smiedams savus aizrautīgos smieklus. — 2an, izvadi pa vārtiem šos kungus'

Vikonts un abi algotņi apkaunoti atstāja Lielo Nelas pili, trīs vīrus bija nobiedējis viens, bet izvadīja laukā zeņķis.

Tā vikontam par lielām sirdssāpēm piepildījās arī viņa vēlēšanās: «Kaut es sastaptu Benvenuto vienu pašu!»

Mūsu varonīgais vikonts bija satracināts, jo dzīve viņu bija pievīlusi vēl nežēlīgāk nekā Zaķu Obrī un Skoconi, kuri sākumā pat neapjauta un vēl tik drīz neapjautīs lik­teņa ironiju.

«Hercogienei d'Etampai bija taisnība,» vikonts prātoja, «būs vien jāseko viņas padomam: jāsalauž zobens un jāuztrin duncis. Jā, viņš ir gatavais sātans, tieši tāds, kā par viņu runā, pagalam neiecietīgs un stūrgalvīgs. Viņa niknais skatiens man pateica skaidri un gaiši: vēl vienu soli, un tu tiksi nogalināts; taču pēc zaudējuma gaidāms laimests. Saturieties, maestro Benvenuto! Saturieties!»

Un tad viņš sāka zākāt algotņus, pieredzējušus karavī­rus, kuri negribēja neko vairāk kā godīgi nopelnīt savu naudu, nogalinot vai tiekot nogalināti, un kuri atkāpda­mies bija vienīgi izpildījuši sava saimnieka pavēli. Al­gotņi nosolījās uzbrukt no slēpņa drosmīgāk, taču Mar­maņs, glābdams savu godu, nesenajā neveiksmē vainoja vienīgi viņus un paziņoja, ka uz slēpni kopā ar viņiem neiešot, lai paši tiekot galā kā mācēdami. Bet algotņi to vien vēlējās.

Pēc tam, ieteicis algotņiem par notikušo klusēt, viņš devās pie Parīzes prevo un pateica viņam, ka negrozāmi nolēmis, lai lieta būtu drošāka un atkristu visādas aizdo­mas, atlikt izrēķināšanos ar Benvenuto līdz tai dienai, kad tēlnieks ar pamatīgu naudas zuteni vai kādu vērtīgu mantu iemaldīsies kādā tumšā un klusā ieliņā. Tad visi noticēs, ka Benvenuto nogalinājuši laupītāji.

Tagad mums atliek vienīgi uzzināt, kādas nelaimes pie­meklēja hercogieni d'Etampu, Askānio un Čellīni, kad piepildījās arī viņu vēlēšanās.

Tikmēr Askānio bija pabeidzis lilijas zīmējumu un — vai nu aiz ziņkāres, vai arī sekodams aicinājumam, kādu sajūt nelaimē nonācis cilvēks pret to, kas viņu žēlo, —•

tūdaļ devās uz hercogienes d'Etampas pili. Bija pulksten divi pēc pusdienas, un šai laikā hercogiene sēdēja lielajā zālē vesela galminieku pulka ielenkumā. Hercogienes d'Etampas pils durvis Askānio vienmēr bija atvērtas tā­pat kā Luvras durvis viņa skolotājam Čellīni, Askānio tūlīt ieveda uzgaidāmā istabā un nekavējoties pieteica hercogienei. Hercogiene nodrebēja aiz prieka, apzināda­mās, ka parādīsies jaunajam cilvēkam visā savā spožumā, un pusbalsī deva kaut kādus norādījumus Izabo, kura kat­ram gadījumam stāvēja viņai blakus. Izabo devās pie Askānio un, paņēmusi viņu pie rokas, klusēdama ieveda kādā gaitenī, pēc tam, pacēlusi portjeru, viegli pastūma jaunekli uz priekšu. Askānio attapās lielajā parādes zālē aiz krēsla, kurā sēdēja pils pavēlniece, kas, vairāk pēc savas satrauktās dvēseles trīsām nekā pēc portjeras šal­koņas atskārtusi jaunekli sev blakus, sniedza pāri plecam savu glezno roku skūpstam, tālab Askānio, atrazdamies tik neparastā stāvokli, pietvīka līdz ausu galiem.

Daiļo hercogieni, kā mēs jau sacījām, ielenca vesels galminieku pulks; viņai pie labās rokas sēdēja hercogs de Medīna-Sidonia, Kārļa Piektā vēstnieks, pie kreisās rokas — msjē de Monbrions, Orleānas Šarla — karaļa otrā dēla audzinātājs; pārējie augstmaņi bija izvietojušies puslokā pie viņas kājām.

Šeit bija ne vien izcilākie kaiaļvalsts dižvīri, karava­doņi, valstsvīri, augstas amatpersonas, mākslinieki, bet arī protestantu partijas vadoņi, kurus hercogiene d'Etampa slepus atbalstīja; visi šie galmā ieredzētie augstmaņi bija arī karaļa favorītes galminieki. Skats bija dižens un pirmajā brīdī žilbinošs. Sarunas atdzīvināja ironiskas pie­zīmes par dofina favorīti Diānu de Puatjē, ar kuru her­cogiene d'Etampa naidojās. Anna tikpat kā nepiedalījās šai seklajā vārdu rotaļā un tikai reizēm itin kā netīšām izmeta kādu piezīmi: «Pietiks, kungi, beidziet aprunāt Diānu, ka nenoskaišas Endimions.» Vai arī: «Nabaga Diānas kundze izgāja pie vīra tai dienā, kad es pie­dzimu.»