Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Labi, Askānio, — hercogiene jau mierīgāk sacīja, pamanījusi, ka jaunais cilvēks klusē, droši vien izbijies no viņas vārdiem, — aizmirsīsim tagad manu mīlestību, par kuru mums bija jārunā vienīgi tālab, ka jūs tik neuz­manīgi izteicāt kādu frāzi. Labāk padomāsim par jums. O, es mīlu jūs pašaizliedzīgi, es apzvēru jums to! Es gribu ienest mirdzumu jūsu dzīvē, kā jūs ienesāt to ma­nējā. Jūs esat bārenis, atļaujiet man būt jums mātes vietā. Jūs dzirdējāt, ko es sacīju Monbrionam un Medīnam, un droši vien nodomājāt, ka man nepiemīt nekādas citas jū­tas kā vienīgi godkāre. Tiesa, es esmu godkārīga, bet tikai jūsu dēļ. Kopš kura laika es sapņoju par neatkarīgas herco­gistes izveidošanu Itālijas sirdī? Kopš tā laika, kad iemī­lēju jūs. Un, ja es būšu tur karaliene, kas tad būs īste­nais karalis? Jūs. Jūsu dēļ es izveidošu impēriju vai ka­raļvalsti! Ak, jūs vēl nepazīstat mani, Askānio, nepa­zīstat manu raksturu! Jūs taču redzat, es stāstu jums vistīrāko patiesību, atklāju jums visus savus nodomus. Un tagad savukārt jūs uzticiet man savus noslēpumus, Askānio. Pastāstiet man par saviem sapņiem, un es tos piepildīšu, pastāstiet man par savām iegribām, un es kļūšu to verdzene!

— Kundze, arī es gribu būt atklāts un patiess tāpat kā jūs, gribu uzticēt jums savus noslēpumus, tāpat kā jūs uzticējāt man savējos. Es neko nevēlos, neko nekāroju, neko negribu iegūt kā vienīgi Kolombas mīlestību.

— Bet viņa taču tevi nemīl, tu pats man to sacīji!

— Taisnība. Todien es biju izmisis. Bet tagad — ko var zināt…

Askānio nodūra acis un pusbalsī piebilda:

— Jūs taču mani mīlat.

Hercogieni satrieca neapgāžamā patiesība, kādu Askā­nio, mīlas jūtu vadīts, bija neviļus izteicis. Iestājās īss klusuma brīdis; hercogiene tikmēr paguva apvaldīt sevi.

— Askānio, — viņa sacīja, — nerunāsim šodien par sirdslietām. Es jau lūdzu jums to un tagad lūdzu vēlreiz. Redzat, jums, vīriešiem, mīlestība nepiepilda visu dzīvi. Vai tad jūs, piemēram, neesat sapņojis par pagodināju­miem, bagātību, slavu?

— Jā, jā, sapņoju! Bet nu jau veselu mēnesi es alkstu tikai vienu, — Askānio atbildēja, visu laiku, pašam ne­gribot, atgriezdamies pie aizsāktā temata.

Viņi atkal kādu brīdi klusēja.

— Jūs mīlat Itāliju? — Anna ar piespiešanos pavaicāja.

— Jā, kundze, — Askānio atbildēja. — Tur zied apel­sīnu koki, un to paēnā tik patīkami tērzēt! Uz zilā debesu fona vēl maigākas un vēl skaistākas šķiet brīnišķās aina­vas.

— O, cik labprāt es aizvestu tevi tur, lai tu piederētu man, vienīgi man! Es gribētu tev būt visa pasaule, tāpat kā tu man esi visa pasaule! Ak dievs, ak dievs! — herco­giene iesaucās, nespēdama pārvarēt savas jūtas.

Taču, lai atkaļ nenobiedētu Askānio, viņa saņēmās un turpināja:

— Bet es domāju, ka jūs vairāk par visu mīlat mākslu!

— Par visu vairāk es mīlu viņu! Mīlu! — Askānio sa­cīja. — Nevis es, bet mans skolotājs Čellīni sevi visu atdod saviem darbiem. Viņš ir dižens, apbrīnas cienīgs, nepārspējams mākslinieks! Blakus viņam es esmu tikai nožēlojams māceklis. Es devos viņam līdzi uz Franciju nevis tāpēc, lai iegūtu bagātību un slavu, bet vienīgi aiz mīlestības pret viņu, lai mums nebūtu jāšķiras, jo tai laikā viņš bija man vistuvākais. Man nav savas gribas, nav patstāvības. Es kļuvu par zeltkali, lai sagādātu viņam prieku, tāpēc ka viņš to vēlējās, viņa dēļ es kļuvu arī par gravieri, jo viņš jūsmoja par smalki iegravētiem ornamen­tiem.

— Tad klausies taču! — hercogiene viņu pārtrauca. — Dzīvot Itālijā, būt varenam, gandrīz karalim, atbalstīt māksliniekus un pirmām kārtām Čellīni, dāvināt viņam bronzu, sudrabu un zeltu, no kā darināt rotaslietas un skulptūras, bet galvenais — mīlēt un tikt mīlētam! Saki, Askānio, vai tas nav brīnišķīgs sapnis!

— Tā būtu paradīze, kundze, ja kopā ar mani būtu Kolomba un es tiktu mīlēts!

— Atkal Kolomba, mūžīgi Kolomba! — hercogiene iesaucās. — Labi, lai.notiek, ja viņa visu laiku nodarbina mūsu domas un prātus, ja tava Kolomba netieši piedalās mūsu sarunā, ja viņa nemitīgi atrodas tavā acu priekšā, ja pēc viņas tiecas tava sirds, parunāsim par viņu un par mani'atklāti un bez izlikšanās; viņa tevi nemīl, un tu lie­liski to zini.

— O nē, es vairs neesmu par to pārliecināts, kundze.

— Bet viņa taču precas ar citu! — hercogiene iesaucās.

— Droši vien to darīt viņai liek tēvs, — Askānio iebilda.

— Tēvs liek! Ja tu mīlētu mani, tāpat kā mīli viņu, un es būtu viņas vietā, vai tiešām pasaulē atrastos tāds spēks, tāda griba, tāda vara, kas spētu mūs abus izšķirt? O, es visu pamestu, no visa atteiktos, es steigtos pie tevis, uz­ticētu tev savu mīlestību, savu godu, savu dzīvību! Nē, nē, tici man, viņa tevi nemīl, vēl vairāk: ari tu viņu nemīli!

— Es nemīlu viņu? Nemīlu Kolombu? Jūs droši vien pārteicāties, kundze!

— Nē, tu nemīli viņu. Tu maldini pats sevi. Tavā ve­cumā mīlas alkas bieži vien notur par mīlestību. Ja tu būtu vispirms ieraudzījis mani, tu iemīlētos nevis viņā, bet manī. O, kad es iedomājos vien, ka tu būtu varējis iemīlēt mani! Nē, nē! Es labāk būšu tavs sirdsdraugs. Es nepazīstu Kolombu, droši vien viņa ir glīta, viņa ir tikla, viņa ir tavu sapņu iemiesojums; taču šīs jaunās meitenes neprot mīlēt. Tava Kolomba tev nepateiktu to, ko pateicu es, kuru tu noniecini; viņa ir pārāk uzpūtīga, pārāk at­turīga, liekas, pat pārāk kautrīga. Turpretī mana mīlestība ir vienkārša un arī tās valoda ir vienkārša. Tu nicini mani, uzskati, ka es aizmirstu, kā sievietei jāuzvedas, bet tas viss tāpēc, ka es neliekuļoju. Kad tu labāk iepazīsi pasauli, kad tu dziļāk ielūkosies dzīvē un būsi izjutis visu tās rūgtumu, tu sapratīsi, cik netaisni esi pret mani iztu­rējies; tu apbrīnosi mani. Bet es negribu, lai mani apbrī­notu, es gribu, lai mani mīlētu. Atkārtoju, Askānio, ja es nemīlētu tevi tik stipri, es melotu, izliktos, koķetētu; bet es pārāk stipri mīlu, lai tevi pavedinātu. Es gribu iegūt tavu sirdi kā dāvanu, es negribu to nozagt. Ko tev dos tava mīlestība pret šo meiteni? Atbildi! Ciešanas, mans mī­ļais, vairāk neko. Turpretī es varu tev daudz ko dot. Vis­pirms — esmu cietusi par diviem un ceru, ka dievs tālab aiztaupīs ciešanas tev; bez tam savu bagātību, savu varu, savu pieredzi — itin visu es nolikšu pie tavām kājām. Mana dzīve saplūdīs ar tavējo, es pasargāšu tevi no kļū­dām un postošas ietekmes. Lai iegūtu bagātību un slavu, māksliniekam bieži vien zemu jāklanās, jāizdabā, jāpaze­mojas.-Kopā ar mani no tā tev nav jābaidās. Es nemitīgi virzīšu tevi augšup, būšu tev par kāpnēm. Kopā ar mani tu saglabāsi savu lepnumu un skaidrību, Askānio!

— Bet Kolomba? Kolomba taču ir visdzidrākā pērle!

— Mans bērns, tici man, — hercogiene jau runāja nevis jūsmīgi, bet skumīgi, — tiklā, nevainīgā Kolomba darīs tavu dzīvi neauglīgu un vienmuļu. Jūs abi neesat no šās pasaules: dievs radījis eņģeļus nevis tāpēc, lai savienotu viņus, bet lai darītu labākus ļaunos.

Un hercogiene to pateica tik. patiesi, tik sirsnīgi, ka Askānio neviļus sajuta pamostamies maigumu un līdzjū­tību pret viņu.

— Ak vai, kundze, — viņš sacīja, — es redzu, ka jūs ļoti mīlat mani, un esmu dziļi aizkustināts; taču mana mīlestība ir vēl skaistāka!

— O, cik tas ir pareizi! Cik pareizi ir tas, ko tu saki! Tavu nevērību es vērtēju augstāk par vismaigākajiem karaļa vārdiem. O, es mīlu pirmo reizi, pirmo reizi mūžā, zvēru tev!