Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Bet karali? Jūs nemīlat karali, kundze?

— Nē! Es esmu vīna sirds valdniece, bet viņš nav mans sirds valdnieks.

— Bet viņš taču jūs aizvien mīl?

— Ak dievs! — Anna iesaucās, vērdamās Askānio acīs un saņemdama abas jaunekļa rokas. — Ak dievs, cik gan es būtu laimīga, ja tu būtu kaut mazliet greizsirdīgs! Doma par karali tev sagādā netīksmi, vai ne? Paklausies: līdz šim es biju tev hercogiene, bagāta, dižciltīga, varena, kas gatava tevis dēļ noraut karaļiem kroņus un apgāzt troņus. Varbūt tev labāk patīk vienkārša, nabadzīga sie­viete, kas dzīvo vientulībā, tālu no sabiedrības, tērpusies baltā kleitā, ar iauku ziediem matos? Varbūt tāda tev pa­tīk labāk, Askānio? Tad atstāsim Parīzi, sabiedrību, galmu. Aizbrauksim, patversimies kādā tavas Itālijas stūrītī zem brīnišķīgajām piejūras priedēm, kaut kur pie tava brīnum­jaukā Neapoles līča. Es esmu tava, es esmu gatava tev vi­sur sekot. O, Askānio, Askānio, vai tiešām tas neglaimo ta­vam lepnumam, ka tevis dēļ es upurēju kronētu mīļāko? i

— Kundze, — Askānio atbildēja, juzdams, ka viņa sirds neviļus kūst tik lielas mīlestības liesmās, — kundze, mana sirds ir ļoti lepna un ļoti prasīga: jūs nevarat at­dāvināt man savu pagātni.

— Pagātni! O, cik gan cietsirdīgi ir vīrieši! Pagātni! Vai tad nelaimīga sieviete var atbildēt par savu pagātni, ja gandrīz vienmēr notikumi un apstākļi, kas veido šo pa­gātni, ir spēcīgāki par viņu? Iztēlojies, ka viesulis paceļ tevi gaisā un aiznes uz Itāliju; kad tu atgriezīsies — pēc gada, diviem gadiem, trim gadiem —, vai tiešām tu būsi sašutis par savu karsti mīļoto Kolombu, uzzinājis, ka viņa pakļāvusies vecāku gribai un apprecējusies ar grāfu d'Orbeku? Vai tiešām tu būsi sašutis par viņas netiklību? Vai tiešām tu nosodīsi viņu par to, ka viņa izpildījusi vienu no dieva baušļiem? Un iedomājies vēl, ka viņai nav ātmiņu par tevi, ka viņa nemaz nav tevi pazinusi, ka viņa, skumju pārņemta un bēdu nomākta, šķiet, paša dieva aiz­mirsta, alkst pēc paradīzes, kuru sauc par mīlestību un kuras vārti viņai aizvērti, ka viņa iemīlējusi kādu citu, nevis vīru, ko nespēj mīlēt, ka aizgrābtības mirklī viņa dāvājusi savu sirdi izredzētajam, — vai tiešām šī sieviete būs zudusi tavās acīs, kritusi negodā tavā sirdī, vai tie­šām šai sievietei vairs nav ko cerēt uz laimi, ja viņa vairs nevar atsaukt savu pagātni, lai apmainītu to pret tavu sirdi? O, kāda netaisnība, kāda cietsirdība!

— Kundze …

— Varbūt tas ir mans dzīves stāsts? Uzklausi mani un tici man. Atkārtoju — manu ciešanu mēra pārpārēm pie­tiktu diviem. Pat dievs piedod cietējai, bet tu nepiedod. Tu nesaproti, ka daudz cildenāk un skaistāk ir palīdzēt cilvēkam izkļūt no bezdibeņa nekā akli paiet garām ar laimes apsēju uz acīm. O, Askānio, Askānio! Un es do­māju, ka tu esi labāks par citiem, tāpēc ka esi jaunāks, tāpēc ka esi skaistāks …

— Ak, kundze!

— Sniedz man roku, Askānio, un es izkļūšu no bezdi­beņa, nostāšos tev blakus. Vai vēlies to? Rīt pat es at­teikšos no karaļa, galma, sabiedrības! O, mīlestība dos man drosmi! Bez tam es negribu izlikties cēlāka, nekā es esmu. No manas puses tas būs tikai niecīgs upuris. Visi šie cilvēki nav viena tava skatiena vērti. Bet, ja tu uzti­cētos man, mans dārgais zēn, tu atļautu man paturēt varu tevis un tavas nākotnes dēļ. Es padarītu tevi diženu, jo jums, vīriešiem, bez mīlestības vajadzīga slava un agri vai vēlu jūs kļūstat godkārīgi. Bet karaļa mīlestība lai tevi neuztrauc: es izdarīšu tā, ka viņa sirds piederēs kā­dai citai, bet es joprojām valdīšu pār viņa prātu. Izvēlies, Askānio: vai nu tu sasniegsi varenību pēc manas gribas un kopā ar mani, vai arī es dzīvošu nošķirtībā no pasau­les pēc tavas gribas un kopā ar tevi. Paklausies, es nupat sēdēju šai krēslā, tu zini, un visvarenākie galminieki bija pie manām kājām. Sēdies manā vietā, es tā gribu! Un tagad es esmu pie tavām kājām. O, cik man ir labi, Askānio! Kāda svētlaime tevi redzēt, uzlūkot tevi! Tu kļūsti bāls, Askānio. O, saki, ka tu mani kādreiz iemīlēsi, nevis tagad, nevis tik drīz!

— Kundze, kundze! — Askānio iesaucās, paslēpdams seju plaukstās, aizspiezdams ar pirkstiem ausis un aiz­vērdams acis, jo viņš juta, ka hercogienes augums un balss viņu valdzina.

— Nesauc mani par kundzi, nesauc mani par Annu, — hercogiene sacīja, atraudama jaunekļa rokas no sejas, — sauc mani par Luīžu. Tas ari ir mans vārds, bet tā mani

vēl neviens nav saucis, tikai tu zināsi šo vārdu. Luīza, Luīza! … Askānio, vai tas nav mīļš vārds?

— Es zinu vēl kādu daudz mīļāku, — Askānio atbil­dēja.

— O, piesargies, Askānio! — hercogiene iesaucās, at­gādinādama ievainotu lauveni. — Ja tevis dēļ es cietīšu pārāk stipri, es laikam ienīdīšu tevi tikpat spēcīgi, kā tagad mīlu!

— Ak dievs, kundze! — jauneklis iesaucās, purinādams galvu, itin kā gribēdams aizgainīt burvestību. — Ak dievs, jūs mulsināt prātu un plosāt manu dvēseli! Vai es nemurgoju, vai man nav drudzis? Vai tik es nesapņoju? Piedodiet man, ja esmu pateicis jums ko nelāgu, man va­jag pamosties no sapņa. Jūs esat pie manām kājām, jūs, skaistule, dieviete, karaliene! Šāds kārdinājums pazudina dvēseles. Jā, jā, jūs pati teicāt, ka atrodaties bezdibenī; jums pašai no tā jātiek laukā, nevis jāvilina arī mani, bet jūs gribat, lai es iegāžos bezdibenī kopā ar jums. Nelie­ciet maniem vājajiem spēkiem izturēt tādu pārbaudījumu!

— Tas nav nedz pārbaudījums, nedz kārdinājums, nedz sapnis: mūsu priekšā ir brīnišķīga īstenība. Es mīlu tevi, Askānio, mīlu tevi!

— Jūs mīlat mani, bet drīz vien to nožēlosiet, pienāks diena, kad jūs nožēlosiet to, ko esat darījusi manā labā, vai arī pārmetīsiet man, ka esmu sabojājis jūsu dzīvi.

— Ak, tu nepazīsti mani! — hercogiene iesaucās. — Es neesmu tik vāja, lai nožēlotu. Gribi, es došu garantiju?

Un Anna apņēmīgi apsēdās pie galda, uz kura atradās tintnīca un papīrs, satvēra spalvu un steidzīgi uzrakstīja dažus vārdus.

— Saņem, — viņa čukstēja, — un neuzdrīksties vairs šaubīties par mani!

Askānio paņēma papīra lapiņu un izlasīja:

Askānio, es mīlu tevi, seko man pa manu ceļu vai arī ļauj sekot tev pa tavējo.

k Anna d'Eilī.

— O, tas nav iespējams, kundze! Man liekas, ka mana mīlestība jūs apkauno.

— Apkauno! — hercogiene iesaucās. — Vai mani vis­pār var apkaunot? Es esmu pārāk lepna tam. Lepnums ir mana būtībai

— Ak, es pazīstu kādu maigāku, kādu skaidrāku būtni, — Askānio sacīja, izmisīgi cenzdamies pietverties atmiņām par Kolombu.

Dūriens trāpīja tieši sirdī. Hercogiene pietrūkās kājās, drebēdama aiz sašutuma.

— Jūs esat stūrgalvīgs un cietsirdīgs zeņķis, Askānio, — viņa teica aizlauztā balsī. — Es gribēju paglābt jūs no ciešanām, bet tagad redzu, ka vienīgi bēdas var jums ko iemācīt. Jūs atgriezīsieties pie manis, Askānio, atgriezī- sieties ievainots, asinīm noplūdis, saplosīts, un tad jūs sapratīsiet, cik vērta bija jūsu Kolomba un cik vērta esmu es. Starp citu, es piedošu jums, jo es mīlu jūs, bet līdz tam brīdim vēl risināsies šaušalīgi notikumi! Uz re­dzēšanos!

Un hercogiene d'Etampa, naida un mīlestības pārņemta, izgāja no zāles, aizmirsdama, ka Askānio rokās* paliek atzīšanās, ko viņa uzrakstījusi aizgrābtības mirklī.