Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Kas jums noticis, Askānio? — Kolomba izbijusies vaicāja.

— Kas ar mani noticis? — iesaucās jaunais cilvēks, prieka uzplūdā atgūdams drosmi, kuru sākumā viņam bija devušas bēdas. — Kas ar mani noticis? Es taču mīlu tevi, Kolomba!

— Askānio! Askānio! — Kolomba nočukstēja, un viņas balsī ieskanējās gan pārmetums, gan prieks, bezgalīgs mīlas maigums.

Viņi bija sapratuši viens otru; viņu sirdis savienojās, un, pašiem to neapjaušot, viņu lūpas sakļāvās.

— Mans draugs! — Kolomba sacīja, mīļi atstumdama Askānio.

Viņi raudzījās viens otrā gluži kā ekstāzē; tā'bija divu eņģeļu sastapšanās. Dzīvē tādi mirkļi neatkārtojas.

— Tātad, — Askānio sacīja, — jūs nemīlat grāfu d'Orbeku un jūs varētu iemīlēt mani.

— Mans draugs, — Kolomba ierunājās nopietni un maigi, — līdz šim vienīgi tēvs skūpstīja mani uz pieres un, ak vai, cik reti! Es esmu naiva kā bērns un nepazīstu dzīvi; taču es sajutu laimes trīsas, kad jūs noskūpstījāt mani, un es sapratu, ka mans pienākums kopš šī brīža ir piederēt vienīgi jums vai debesīm. Nudien, ja mani nebūtu pārņēmušas šīs jūtas, es domātu, ka esmu noziegusies! Mūsu lūpas ir svētījušas mūsu savienību, kopš šī brīža es esmu jūsu līgava un sieva, lai arī tēvs man teiktu «nē», jo es dzirdu vienīgi dieva balsi, kas saka man «jā». Te ir mana roka, tā pieder jums.

— Debesu eņģeļi, uzklausiet viņu un apskaudiet mani! — Askānio iesaucās.

Mīlētāju svētlaime nav nedz aprakstāma, nedz atstās­tāma. To sapratīs vienīgi tas, kas pats to izbaudījis. Nav iespējams attēlot vārdus, skatienus, rokasspiedienus, ko pārmija šie divi skaidrie un daiļie cilvēkbērni. Viņu ne­aptraipītās dvēseles saplūda kopā kā divi dzidri avoti, nemainīdami nedz savas īpašības, nedz savu krāsu. Ne ar vienu nekautrīgu iegribu Askānio neaptumšoja savas mīļotās gaišo vaigu; Kolomba paļāvīgi pieplaka līgavaiņa plecam. Un, ja viņus šai brīdī no debesu augstumiem būtu redzējusi jaunava Marija, viņa nenovērstu no viņiem savu skatienu.

Tie, kas mīl, steidz dalīties domās par savām jūtām, pa­stāstīt viens otram par savu dzīvi, par pagātni, par tagadni, par nākotni. Arī Askānio un Kolomba, atguvuši runas spējas, uzticēja viens otram visas savas bēdas un visas pēdējo dienu cerības. Tas bija brīnišķīgi. Viņu jūtas bija tik līdzīgas, itin kā viņi runātu viens par otru. Viņi bija daudz cietuši, toties tagad atcerējās savas ciešanas ar smaidu.

Taču, nonākuši līdz nākotnei, viņi tūdaļ kļuva nopietni un grūtsirdīgi. Ko viņiem solīja rītdiena? Viņi bija radīti viens otram, taču cilvēki, kas bija aizspriedumu varā, uz­skatīs viņu laulības par nevienlīdzīgām, gandrīz vai ne­dabiskām. Ko lai dara? Kā lai piespiež grāfu d'Orbeku atteikties no līgavas, bet Parīzes prevo atdot meitu par sievu kaut kādam amatniekam?

— Ak vai, mans draugs, — Kolomba sacīja, — es devu solījumu, ka piederēšu vienīgi jums vai debesīm, un tagad skaidri redzu, ka man lemts piederēt debesīm.

— Nē, nē, — Askānio atbildēja, — jūs esat mana. Mēs abi esam pārāk maz pieredzējuši un divatā pasauli no eņģēm neizcelsim, bet es parunāšu ar savu dārgo skolo­tāju, ar Benvenuto Čellīni. Viņš ir varens, un viņam nav nekādu aizspriedumu! Uz šīs zemes viņš rīkojas tā, kā droši vien dievs rīkojas debesīs, un allaž panāk savu, lai ko būtu iecerējis. Viņš izdarīs tā, ka tu būsi mana. īsti gan nezinu, kā viņš to izdarīs, bet tā noteikti būs. Viņam patīk pārvarēt šķēršļus. Benvenuto parunās ar Fransuā Pirmo, pārliecinās tavu tēvu. Benvenuto var aizbērt bez­dibeņus! Tikai vienu viņš nebūtu varējis izdarīt, bet tu jau pati to esi izdarījusi bez viņa palīdzības, tu esi iemī­lējusi mani. Viss pārējais ir sīkumi. Vai zini, mana mīļā, tagad es ticu brīnumiem.

— Askānio, mīļais, ja jūs cerat, tad ceru arī es. Kā jūs domājat, vai arī es no savas puses nevaru kaut ko darīt? Ir kāds cilvēks, kuram tēvs vienmēr klausa. Kā jūs domā­jat, vai man nebūtu vērts aizrakstīt hercogienei d'Etampai?

— Hercogienei d'Etampai! — Askānio iesaucās. —Ak dievs! Es biju pavisam aizmirsis par viņu!

Un tad Askānio vienkārši, bez jelkādas dižošanās, iz­stāstīja par tikšanos ar hercogieni, par to, ka tā viņu iemīlējusi, ka nupat šodien pirms stundas paziņojusi, ka nāvīgi ienīstot to, kuru viņš mīlot. Sīkumi! Tas tikai maz­liet sarežģīs Benvenuto uzdevumu. Kas tur liels, viens pretinieks vairāk vai mazāk, ar to viņu nevar nobiedēt.

— Mans draugs, — Kolomba sacīja, — jūs ticat savam skolotājam, bet es ticu jums. Parunājiet. ar Čellīni pēc iespējas ātrāk, uzticēsim viņam mūsu likteni.

— Rit pat es izstāstīšu viņam visu. Viņš tik ļoti mani mīl! Viņš sapratīs mani no pusvārda. Bet kas ar tevi no­tiek, mīļā Kolomba? Kāpēc tu pēkšņi kļuvi tik skumja?

Kolomba kāri tvēra katru* Askānio vārdu, juzdama, kā greizsirdības dzelonis ieduras viņas mīlošajā sirdī; ne reizi vien viņa spēji saspieda Askānio roku, kuru neizlaida no savām plaukstām.

— Askānio, hercogiene d'Etampa ir skaista; viņu mīl pats karalis. Ak dievs, vai tik tava sirds nav ļāvusies viņas valdzinājumam?

— Es mīlu tevi, — Askānio atbildēja.

— Pagaidi mani tepat, — Kolomba ieteicās.

Viņa tūdaļ atgriezās, turēdama rokās baltu, tikko plūktu liliju.

— Paklausies, — meitene sacīja, — kad gatavosi šai sievietei liliju no zelta un dārgakmeņiem, paraugies uz vienkāršo liliju no tavas Kolombas dārza.

Un ar valdzinošu smaidu, kā būtu smaidījusi pati her­cogiene d'Etampa, viņa noskūpstīja ziedu un pasniedza to jauneklim.

Šai brīdī alejas galā parādījās Perīnas kundze.

— Ardievu, un uz redzēšanos! — steidzīgi noteica Kolomba, ar apburošu kustību paslepen pielikdama pirk­stiņu pie mīļotā lūpām.

Dueņja piegāja pie viņiem.

— Nu, mans bērns, — viņa sacīja Kolombai, — ceru, ka jūs nostrostējāt bēgli un izraudzījāties sev skaistas rotaslietas.

— Ņemiet, Perīnas kundze! — Askānio teica, atdodams dueņjai dārglietu šķirstiņu, kuru tā arī nebija atvēris. — Mēs ar Kolombas jaunkundzi nospriedām, ka labāk jums pašai izvēlēties kādu rotu, kas jums vislabāk patīk, bet rīt es atnākšu pēc šķirstiņa.

Un, starodams aiz laimes, Askānio ātri aizgāja, uzmetis Kolombai atvadu skatienu, kurš viņai izteica visu, ko viņš gribēja sacīt.

Kolomba piespieda rokas pie krūtīm, itin kā gribēdama ieslēgt tajās laimi, kas piepildīja viņas sirdi, un palika tā nekustīgi stāvam, kamēr Perīnas kundze pārcilāja brīnum­jaukās rotas, kuras bija atnesis Askānio.

Bet ak vai! Nežēlīga bija nabaga meitenes pamošanās no saldajiem sapņiem.

Pie viņas pienāca kāda sieviete, ko pavadīja viens no prevo ļaudīm.

— Viņa gaišība grāfs d'Orbeks, kas atgriezīsies Parīzē jau parīt, — sieviete sacīja, — lika man kopš šīs dienas apkaipot kundzi. Es parādīšu visjaunākos un visskaistākos tērpu modeļus, grāfa kungs un mesers prevo uzdeva man šūdināt kundzei krāšņu- brokāta tērpu, jo viņas augstība hercogiene d'Etampa grib stādīt kundzi priekšā karalie­nei dienā, kad viņas majestāte dosies uz Senžermēnu, tas ir, tieši pēc četrām dienām.

Lasītājam nebūs grūti saprast, cik briesmīgu iespaidu pēc tikšanās, kuru mēs nupat attēlojām, uz Kolombu at­stāja šī jaunā ziņa.

Nākamajā dienā, tiklīdz uzausa gaisma, Askānio, no­lēmis uzticēt savu likteni skolotājam, devās uz lietuvi, kur Čellīni strādāja katru rītu. Viņš jau grasījās ieiet istabā, ko Benvenuto dēvēja par savu celli, kad saklau­sīja Skocones balsi. Nodomājis, ka Skocone pozē skolo­tājam, viņš bikli aizgāja prom, lai atnāktu kādu brīdi vēlāk. Gaidīdams jauneklis pastaigājās pa Lielās Nelas pils dārzu un domāja par to, ko viņš sacīs Čellīni un ko droši vien viņam atbildēs Čeliīni.