Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Tu esi florencietis, Askānio, un man nav tev jājautā, vai tev zināms Dantes Aligjēri dzīves stāsts. Reiz viņš sastapa uz ielas jaunu meiteni, vārdā Beatriče, un iemīlēja viņu. Meitene nomira, bet viņš joprojām viņu mīlēja, jo mīlēja viņas dvēseli, bet dvēseles nemirst; viņš rotāja Beatričes galvu ar zvaigžņu vainagu un ieveda viņu para­dīzē. Pēc tam Dante dziji izpētīja cilvēku kaislības, studēja poēziju un filozofiju; kad, ciešanās un pārdomās šķīstījies, viņš nonāca pie debesu vārtiem, kur viņa pavadonim Vergīlijam, tas ir, gudrības iemiesojumam, vajadzēja no viņa šķirties, Dante tālab neapstājās un nepalika bez pavadoņa, jo uz sliekšņa viņu sagaidīja Beatriče, mīlestī­bas iemiesojums.

Askānio, arī man ir sava Beatriče, un viņa nomira tāpat kā Dantes Beatriče, un tāpat kā Dantes Beatriče viņa ir dievināma. Līdz šim brīdim tas bija noslēpums, kas zināms vienīgi viņai, dievam un man. Es viegli pakļaujos kārdi­nājumam, taču šīs zemes kaislības, kurām esmu izgājis cauri, nav aptraipījušas manu ideālo mīlestību. Es pacēlu mīlestības lāpu tik augstu, ka dubji nevarēja to apšļakstīt. Cilvēks, daudz nedomādams, metās izpriecu virpuļos, bet mākslinieks glabāja uzticību savai dievišķai izredzētajai, un, ja esmu radījis ko daiļu, Askānio, ja nedzīvais materi­āls — sudrabs vai māls atdzīvojas manos pirkstos, ja dažreiz man izdodas atveidot daili marmorā un dzīvību bronzā, tad vienīgi tāpēc, ka mana starojošā dieviete jau divdesmit gadus vada mani, balsta mani, dara gaišu manu dvēseli.

Es nezinu, Askānio, taču droši vien ir atšķirība starp dzejnieku un juvelieri, starp domu kalēju un zelta kalēju. Dante sapņo, man turpretī jāredz. Viņš apmierinās ar Marijas vārdu, man turpretī vajadzīga madonnas seja. Viņa tēli parādās gara acu priekšā, bet manējie ir taus­tāmi. Tāpēc arī mana Beatriče man kā tēlniekam bija reizē ļoti maz un arī loti daudz. Garīgi viņa mani pie­pildīja, bet man vajadzēja meklēt dzīvu veidolu. Eņģelim līdzīga sieviete, visas manas dzīves vadzvaigzne, protams, bija daiļa, un par visu daiļāka bija viņas sirds, bet es ne­varēju viņā atrast to nevīstošā skaistuma iemiesojumu, kādu es skatīju savā iztēlē. Es biju spiests meklēt viņu itin visur, izdomāt viņas tēlu.

Un tagad saki, Askānio, — kā tu domā, ja man būtu lemts atrast savu tēlnieka ideālu šeit uz zemes, ar miesu un asinīm, ja es sāktu to pielūgt, vai tā nebūtu svētuma zaimošana, neuzticība manam dzejnieka ideālam? Vai tev nešķiet, ka debesu būtne mani vairs neapmeklēs, ka eņģelis izjutis greizsirdību pret sievieti? Kā tu domā? Es jautāju to tev, Askānio, un tu kādreiz uzzināsi, kāpēc es griežos ar šo jautājumu pie tevis, nevis pie kāda cita, kāpēc es baiļojos, gaidīdams tavu atbildi, itin kā tu būtu pati Beatriče.

— Skolotāj, — Askānio nopietni un skumji ierunājās, — es esmu pārāk jauns, lai spriestu par tik augstām lie­tām, taču dvēseles dziļumos esmu pārliecināts, ka jūs esat viens no tiem izredzētajiem, kurus vada pats dievs, un viss, ko jūs sastopat savā ceļā, ir nevis nejaušība, bet gan dieva griba.

— Vai tu esi par to pārliecināts, Askānio? Un uzskati, ka šās zemes eņģelis, mana sapņa brīnumainais iemieso­jums, ir dieva sūtīts, ka debesu eņģelis nedusmosies, ja viņu aizmirsīšu? Labi, tad atzīšos tev, ka esmu atradis savu sapni, ka tas eksistē, ka es redzu to, gandrīz pieska­ros tam. Askānio, šis daiļuma un skaidrības iemiesojums, šis nepārspējamas pilnības paraugs, pēc kā mēs, māksli­nieki, allaž tiecamies, ir tepat tuvumā, tas ir dzīvs, un es varu katru dienu viņu apbrīnot. Ak, viss, ko esmu līdz šim radījis, nav itin nekas salīdzinājumā ar to, ko es tagad ra­dīšu. Šī Hēbe, kas tev likās brīnišķīga, patiešām ir mans labākais darbs, bet es aizvien vēl neesmu apmierināts, jo mana sapņa dzīvais iemiesojums stāv blakus manai sta­tujai un šķiet simtkārt daiļāks. Bet es to atveidošu! Es atveidošu! Askānio, tūkstošiem viņai līdzīgu sniegbaltu statuju drūzmējas manā iztēlē, piepilda visas manas do­mas! Es redzu tās, izjūtu tās, un reiz tās iegūs reālu ap­veidu. Bet tagad, Askānio, es parādīšu tev manu labo eņģeli iedvesmotāju. Viņš droši vien vēl ir tepat. Ik rītu, kad pie debesīm uzlec saule, viņš staro man uz zemes. Paskaties!

Un, atrāvis aizkaru, Benvenuto norādīja ar roku uz Mazās Nelas pils dārzu.

Pa ēnaino aleju, galvu noliekusi, lēni nāca Kolomba.

— Cik viņa skaista, vai nav tiesa? — Benvenuto jūsmīgi iesaucās. — Pat Fīdijs un vecais Mikelandželo nav radī­juši neko daiļāku, vienīgi antīko meistaru veidotās galvas varētu līdzināties šīs graciozās meitenes galviņai. Cik viņa skaista!

— O jā, ļoti skaista, — Askānio nomurmināja, taču kājas viņam saļodzījās, un viņš atsēdās, juzdams, ka spēki viņu atstāj un domas pagaist.

Iestājās klusuma brīdis, kura laikā Benvenuto izbaudīja savu laimi, bet viņa māceklis centās aptvert savas nelai­mes dziļumu.

— Bet, skolotāj, kur jūs galu galā novedīs šī kais­lība? — Askānio beidzot uzdrošinājās pavaicāt. — Ko jūs domājat iesākt?

— Askānio, — Čellīni atbildēja, — tā, kas mirusi, ne­bija un nevarēja būt mana. Dievs man vienīgi norādīja uz viņu, neielikdams manā sirdī cilvēcisku mīlestību pret viņu. Dīvaini! Viņš pat nevēlēja man izjust, kas viņa man bija, iekāms nebija aizsaucis viņu p\e sevis. Viņa dzīvo manī vienīgi kā atmiņa, neskaidrs, uz brīdi pavīdējis tēls. Bet tagad, ja tu esi mani labi sapratis, Kolomba ienākusi manā dzīvē, manā sirdī. Es uzdrošinos viņu mīlēt, es uz­drošinos sacīt: viņa būs mana!

— Viņa ir Parīzes prevo meita, — Askānio ieteicās, drebēdams aiz satraukuma.

— Lai viņa būtu vai paša karaļa meita, Askānio, tu taču zini, kāds spēks piemīt manām vēlmēm. Esmu panācis visu, ko gribēju. Bet vēl neko un nekad neesmu vēlējies tik kaislīgi. Nezinu, kā sasniegšu mērķi, bet viņa būs mana sieva!

— Jūsu sieva!" Kolomba būs jūsu sieva!

— Es griezīšos pie sava visuvarenā labvēļa, — Benve­nuto turpināja. — Ja viņš vēlēsies, es izrotāšu ar statu­jām Luvru un -Šamboras pili. Es nokraušu viņa galdu ar vāzēm un gaismekļiem, un, kad es kā balvu par to lūgšu viņam Kolombas roku, nevar būt, ka Fransuā Pirmais man atteiks. O! Es ceru, Askānio, es ceru! Es ieradīšos pie viņa, kad ap viņu būs sapulcējies viss galms. Paklausies, pēc trim dienām, kad viņš dosies uz Senžermēnu, mēs aiz­iesim pie viņa abi kopā. Mēs aiznesīsim viņam sudraba sālstrauku, ko esmu pabeidzis, un zīmējumus Fontenblo pils durvīm. Visi jūsmos par šiem darbiem, jo tie patie­sām ir skaisti, un arī viņš jūsmos un būs pārsteigts vai­rāk par visiem. Un tā katru nedēļu es pārsteigšu viņu ar jauniem mākslas darbiem. Vēl nekad neesmu sajutis sevī tādu radošu pacēlumu. Mans prāts darbojas dienu un nakti. Mīlestība, Askānio, vairojusi manus spēkus, pada­rījusi mani jaunāku. Kad Fransuā Pirmais redzēs, ka ik­viena viņa iecere tūdaļ tiek īstenota, es nelūgšu — es pieprasīšu. Viņš cels mani godā, es kļūšu bagāts, un Parīzes prevo, lai cik dižciltīgs viņš arī būtu, jutīsies glaimots, varēdams saradoties ar mani. Ak, Askānio, es, šķiet, zaudēju prātu! Domājot par to visu, brīžiem nevaldu pār sevi. Viņa ir mana! O, debesu sapņi! Vai saproti, Askānio? Viņa ir mana! Apskauj mani, dēls, jo kopš brīža, kad esmu tev atklājis savu sirdi, es uzdrīkstos ticēt. Es jūtu, ka mans prāts kļuvis mierīgāks, tu itin kā esi padarījis manu laimi likumīgu. Kādreiz tu visu to sapra­tīsi. Bet pagaidām, uzticējis tev savu noslēpumu, es, šķiet, mīlu tevi vēl vairāk. Tu biji tik labs, ka uzklausīji mani. Apskauj taču mani, mīļais Askānio!