Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Nelaimīgais dzejnieks palocījās Diānai de Puatjē, kura viņam uzsmaidīja, un dzīrās jau lasīt savu madrigālu, kad pagriezies ieraudzīja hercogieni d'Etampu, kas arī viņam uzsmaidīja; taču, ja Diānas smaids bija pilns labvēlības, tad hercogienes d'Etampas smaidā slēpās draudi. Un, no vienas puses sildīts, no otras saldēts, nabaga Maro dre­bošā balsī nomurmināja šādas vārsmas:

Ar saules lēktu katru ritu Par Fēbu vēlētos es kļūt, Tak negribu, lai rētas dzītu., Jo mīlas sāpei vajag būt. Man velti panākumus gūt, Kad karali sveic slavas vītu, Kas daiļās sirdis mīlu dedz. Par Fēbu kļūtu katru ritu, Lai Diāna ar' mani redz.

Vēl nebija izskanējušas graciozā madrigāla pēdējās zilbes, kad zilie sāka dedzīgi aplaudēt, bet violetie sagla­bāja kapa klusumu. Uzslavu iedrošināts un naidīgā klu­suma sāpīgi aizskarts, dzejnieks apņēmīgi piegāja pie Diā­nas de Puatjē un sniedza viņai savu sacerējumu.

— Daiļajai Diānai, — viņš pusbalsī sacīja, zemu palo­cīdamies. — Jūs saprotat mani, kundze; daiļākajai no daiļākajām, nepārspējamai.

Diāna pateicās ar maigu, atzinības pilnu skatienu, un dzejnieks pagāja sāņus.

— Kāpēc lai es neveltītu vienu madrigālu daiļai dāmai, kad esmu tik daudz apdziedājis visudaiļāko, — nabaga dzejnieks itin kā atvainojās, iedams garām hercogienei d'Etampai. — Atcerieties, kundze: «To Francijā it visi teic».

Neko neatbildējusi, Anna caururba Maro ar draudīgu, skatienu.

Visu šo laiku divas nelielas grupas turējās savrup: pirmo grupu veidoja Askānio un Benvenuto Čellīni, ku­ram piemita vājība «Dievišķo komēdiju» vērtēt augstāk par vārdu spēli. Otrajā grupā bija grāfs d'Orbeks, vikonts de Marmaņs, mesers d'Esturvils un Kolomba, kas bija lūgusi tēvam palikt malā no galminieku pūļa, jo viņa atradās starp šiem cilvēkiem pirmo reizi un tie neizrai­sīja viņā nekādas citas jūtas kā vienīgi bailes. Grāfs d'Orbeks, vēlēdamies būt galants, negribēja pamest līgavu, kuru tēvs bija atvedis uz pili, lai pēc pusdienas dievkal­pojuma stādītu priekšā karalienei.

Askānio un Kolomba, lai gan bija gaužām satraukti, tūdaļ pamanīja viens otru un brīdi pa brīdim slepus sa­skatījās. Šīs abas skaidrās un kautrās būtnes, kas bija uzaugušas sirdsšķīstā vientulībā, justos pagalam pazudu­šas starp šiem izsmalcinātajiem un samaitātajiem augst­maņiem, ja tām nebūtu iespējas uzmundrināt vienai otru ar skatieniem.

Viņi nebija tikušies kopš tās dienas, kad atzinās mīles­tībā. Askānio reizes desmit neveiksmīgi bija pūlējies iekļūt Mazajā Nelas pilī. Tomēr, lai kādā dienas stundā viņš ieradās, Perīnas kundzes vietā viņu allaž sagaidīja jauna dueņja, kuru pie Kolombas bija norīkojis grāfs d'Orbeks un kura ikreiz viņu cietsirdīgi aizraidīja prom. Bet Askānio nebija nedz pietiekami bagāts, nedz pietie­kami uzņēmīgs, lai iekarotu šīs sievietes labvēlību. Tur­klāt savai mīļotajai viņš pavēstītu vienīgi bēdīgas ziņas, ar kurām varēja arī nogaidīt. Benvenuto taču pats bija atzinies viņam savā mīlestībā pret Kolombu, tālab nelai­mīgie mīlētāji vairs nevarēja cerēt uz mākslinieka palī­dzību, bet, gluži otrādi, bija spiesti baidīties no viņa.

Kopš šā brīža Askānio, kā jau viņš bija teicis Čellīni, varēja cerēt vienīgi uz dieva palīdzību. Savā naivumā jaunais cilvēks bija nolēmis iežēlināt hercogienes d'Etam­pas sirdi. Kad cilvēkam zem kājām zūd pamats, viņš gatavs pieķerties pat salmiņam. Visu satriecošā

Benvenuto enerģija tagad viņam bija ne vien lieka, bet kuru katru brīdi draudēja pavērsties pret viņu pašu. Taču Askānio bija jauns un tāpēc ticēja, ka viņam izdosies aiz­skart hercogienes sirdī līdzjūtības un cilvēkmīlestības stīgas, pamodināt viņā līdzcietību pret cilvēku, ko viņa mīl. Un, ja arī šis salmiņš izslīdēs no rokām, viņam neat­liks nekas cits kā paļauties uz likteni un gaidīt, jo viņš ir tik neaizsargāts un vientuļš. Tālab viņš ieradās kopā ar Benvenuto Čellīni karaļa galmā.

Hercogiene d'Etampa atgriezās savā vietā. Askānio, iejucis hercogienes svītā, pienāca pie viņas krēsla. Her­cogiene atskatījās un ieraudzīja jaunekli.

— A, tas esat jūs, Askānio, — viņa ierunājās diezgan vēsā tonī.

— Jā, hercogien. Es ierados šeit kopā ar savu skolotāju Benvenuto un uzdrošinājos jums tuvoties, jo esmu gau­žām norūpējies par lilijas zīmējumu, kuru jums labpatikās man pasūtīt un kuru pirms dažām dienām es atstāju jūsu pilī. Es gribētu zināt — varbūt jūs esat neapmierināta ar to?

— Nē, gluži otrādi, zīmējums man ļoti patīk, — herco­giene d'Etampa atbildēja jau maigākā balsī. — Es parādīju to tādam lietpratējam kā msjē de Gīzs, un viņš bija pilnīgi vienis prātis ar mani. Bet vai jūs mācēsiet tikpat skaistu darināt arī pašu ziedu? Un, ja esat pārliecināts par savu meistarību, vai jums pietiks dārgakmeņu?

— O jā, kundze, es ceru. Būtu labi izrotāt ziedu ar lielu briljantu, kas lāsmotu līdzīgi rasas pilienam, bet varbūt tas ir pārāk dārgs materiāls tādam necilam meistaram, kāds esmu es?

— O, mēs varam atļauties šādus izdevumus, Askānio.

— Un tomēr, kundze, tik liels briljants maksā vismaz divdesmit tūkstošus ekiju.

— Labi, labi, esmu ar mieru. — Un jau klusākā balsī hercogiene piebilda: — Askānio, vai jūs neizdarītu man kādu pakalpojumu?

— Esmu jūsu rīcībā, kundze.

— Nupat, klausīdamās Maro banālajās vārsmās, es pa­manīju zāles dziļumā grāfu d'Orbeku. Aizejiet, lūdzu, pie viņa un pasakiet, ka es vēlos ar viņu runāt.

— Pie grāfa? … — Askānio nobālis iesaucās.

— Vai tad jūs neteicāt, ka esat gatavs man pakalpot? — hercogiene augstprātīgi noprasīja. — Turklāt es uzticu šo pienākumu jums tādēļ, ka vēlos, lai jūs būtu klāt mūsu sarunā ar d'Orbeku un šo to pārdomātu, ja iemīlējušies vispār spējīgi domāt.

— Es paklausu jums, kundze, — Askānio atbildēja, baidīdamies aizkaitināt hercogieni, uz kuras palīdzību viņš tagad cerēja.

— Brīnišķīgi. Runājiet ar grāfu itāliski, man ir savi apsvērumi, lai jūs tā rīkotos, un atgriezieties atpakaļ kopā ar viņu.

Askānio, baidīdamies atkal sadusmot savu bīstamo lab­vēli, paklausīgi devās izpildīt viņam uzticēto uzdevumu, un, izraudzījies kādu jaunu senjoru, kura tērps bija ro­tāts ar violetām lentām, viņš pajautāja, vai tas nevarētu parādīt viņam grāfu d'Orbeku.

— Tepat jau viņš ir, — jaunais senjors atbildēja, — redzat tur to veco mērkaķi, kas stāv blakus apburošai meitenei un sarunājas ar Parīzes prevo.

Apburošā meitene bija Kolomba, uz kuru ziņkāri lūko­jās visi galma dendiji. Kas attiecas uz veco mērkaķi, tas ir, uz grāfu, viņš patiešām šķita jaunajam cilvēkam tik atbaidošs, cik atbaidošu izskatu vien var novēlēt viens sāncensis otram. Brīdi nopētījis grāfu d'Orbeku iztālēm, Askānio, par lielu pārsteigumu Kolombai, piegāja pie viņa un itāliski pateica, ka viņu vēlas redzēt hercogiene d'Etampa. Grāfs atvainojās līgavai un draugiem un aiz­steidzās pie hercogienes; Askānio viņam sekoja, iepriekš uzmetis uzmundrinošu skatienu Kolombai, kuru mulsināja šis dīvainais uzdevums un, galvenais, vēstneša izvēle.

— A, esiet sveicināts, grāf, — hercogiene d'Etampa sa­cīja, ieraudzījusi d'Orbeku, — priecājos jūs redzēt, jo man jāpaziņo jums kas svarīgs. Kungi, — viņa piebilda, vērsdamās pie klātesošajiem, — viņa majestāte droši vien ieradīsies tikai pēc kādas ceturtdaļstundas; ar jūsu atļauju es izmantošu šo laiku, lai patērzētu ar savu veco draugu grāfu d'Orbeku.