Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Kārlis Piektais, sir» — Tribulē atbildēja.

— Kārlis Piektais? — karalis iesaucās.

— Viņš pats!

— Bet kāpēc tieši Kārlis Piektais?

— Tāpēc, ka itin nevienam citam pasaulē, izņemot Kārli Piekto, neienāktu prātā šķērsot jūsu majestātes valsti, ja viņš būtu turējis jūs Madridē kā gūstekni.

— Bet ja viņš laimīgi izies cauri visai manai karaļval­stij? — Fransuā Pirmais jautāja.

— Tad es svinīgi apsolos, — Tribulē atteica, — izdzēst viņa vārdu un ierakstīt tā vietā citu.

— Kādu tad?

— Jūsējo, sir, jo, pieļaudams to, jūs izdarīsiet vēl lie­lāku muļķību nekā viņš.

Karalis sāka skaļi smieties.

Galminieki sekoja viņa paraugam.

Vienīgi nabaga Eleonorai šis joks lika nobālēt.

— Labi, — Fransuā sacīja, — vari tūlīt pat Kārļa Piektā vietā ierakstīt mani, jo esmu devis imperatoram bruņi­nieka goda vārdu un es turēšu to. Bet tavu veltījumu es pieņemu, un še tev samaksa par pirmo eksemplāru.

Un, izvilcis no kabatas pilnu naudasmaku, Fransuā Pirmais pameta to Tribulē, kurš satvēra dāvanu zobos un aizskrēja uz visām četrām, rūkdams kā suns, kas aiznes tam pasviestu kaulu.

Pie karalienes pienāca Parīzes prevo ar Kolombu.

— Jūsu majestāte, — viņš sacīja, — atļaujiet man šai līksmajā dienā stādīt jums priekšā manu meitu Kolombu,

kuru jūsu majestātei labpaticies uzņemt savu galma dāmu skaitā. ,

Labsirdīgā karaliene apsveica un uzmundrināja samul­sušo meiteni, kamēr karalis nenovērsa no Kolombas sa­jūsmas pilnu skatienu.

— Muižnieka goda vārds, meser prevo, — Fransuā Pirmais smaidīdams iesaucās, — jūs esat visīstākais valsts noziedznieks, jo līdz pat šim laikam slēpāt no mums šādu pērli, kura tik krāšņi rotās daiļo dāmu pulku, kas apņem viņas majestāti. Un, ja es nesodu jūs par šo nodevību, meser Robēr, tad vienīgi tāpēc, ka par jums aizlūdz šīs kautri nodurtās acis.

Un karalis, ar elegantu žestu apsveicis apburošo meiteni, visa galma pavadīts, devās uz kapelu.

— Kundze, — sacīja hercogs de Medīna-Sidonia, pie­dāvādams roku hercogienei d'Etampai, — palaidīsim šo pūli pa priekšu un uzkavēsimies kādu brīdi šepat; man jāpasaka jums kas ļoti svarīgs un slepens.

— Esmu jūsu rīcībā, vēstnieka kungs, — hercogiene atbildēja. — Grāf d'Orbek, palieciet arī jūs. Msjē de Me­dīna, jūs droši varat runāt mana senā drauga klātbūtnē, viņam es uzticos gluži kā pati sev, bet šis jaunais itālietis nesaprot ne vārda franciski.

— Labi, kundze, taču atcerieties, ka jums ir tikpat svarīgi kā man, lai šī saruna paliktu noslēpums … Tātad mēs esam divatā un es runāju atklāti, bez jebkādiem ap­linkiem. Kā redzat, viņa svētā majestāte nolēmis šķērsot Franciju un droši vien jau atrodas, mūsu zemē; impera­tors zina, ka dodas ienaidnieka nometnē, tomēr viņš pa­ļaujas uz karaļa bruņnieciskumu; jūs pati, kundze, ieteicāt viņam tā rīkoties, un, atklāti sakot, jūsu ietekme uz Fran­suā Pirmo ir lielāka nekā jebkuram no viņa ministriem, tālab vienīgi no jums atkarīgs, vai šis padoms būs labs vai slikts, vai tas pārvērtīsies par slazdiem vai izdarīs pakalpojumu. Bet kāpēc gan jums vajadzētu nostāties pret mums? Tas neko nedos nedz Francijai, nedz jums pašai.

— Turpiniet, monsenjor, turpiniet! Kā liekas, jūs ne­esat visu pateicis?

— Nē, kundze. Kārlis Piektais ir cienīgs Kārļa Lielā pēctecis, un ļoti iespējams, ka viņš dāvinās Francijai to, ko negodīgs sabiedrotais varētu prasīt no viņa kā izpirk­šanas maksu, vēl vairāk, imperators pratis dāsni atlīdzi­nāt gan viesmīlību, gan padomu.

— Brīnišķīgi! Tā būs cēla un saprātīga rīcība.

—' Kā zināms, kundze, karalis Fransuā Pirmais allaž karsti ilgojies pēc Milānas hercogistes. Tad nu Kārlis Piektais ir ar mieru atdot savam svainim šo provinci, kas kopš laika gala bijusi strīda āt»ols starp Spāniju un Fran­ciju, protams, par noteiktu gadskārtēju renti.

— Es saprotu, — hercogiene viņu pārtrauca, — cik zināms, imperatora finanses atrodas nožēlojamā stāvoklī, bet Milānas hercogiste izpostīta nebeidzamos karos. Tad nu viņa svētai majestātei nav nekas pretī, pārlikt daļu no savas parādu nastas uz turīgāka parādnieka pleciem. Nē, msjē de Medīna, es atsakos, jūs pats saprotat, ka šis priekšlikums nav pieņemams.

— Bet, kundze, sarunas ar karali jau ievadītas, un viņa majestāte, kā liekas, ir sajūsmā par šo investitūru.

— Es zinu, taču atsakos piedalīties. Ja varat iztikt šai lietā bez manis, jo labāk jums.

— Ticiet man, kundze, imperators bezgala augstu vērtē jūsu atbalstu, un visu, ko vien jūs vēlētos…

— Es netirgojos ar savu ietekmi uz karali, vēstnieka kungs.

— O, kundze! Kas tad to saka?

— Paklausieties, jūs apgalvojāt, ka jūsu pavēlnieks vēlas iegūt manu atbalstu, un, starp mums runājot, viņam ir taisnība. Labi, es sniegšu viņam atbalstu un lūgšu par to pretī daudz mazāk, nekā viņš piedāvā. Klausieties uz­manīgi! Lūk, kas viņam jādara: viņš apsolīs atdāvināt Fransuā Pirmajam Milānas hercogisti, bet, atstājis Fran­ciju, viņš atcerēsies pārkāpto Madrides miera līgumu un aizmirsīs savu solījumu.

— Bet tas taču izraisīs karu, kundze!

— Pacietību, msjē de Medīna. Patiešām, viņa majestāte noskaitīsies un piedraudēs imperatoram ar karu. Tad Kārlis Piektais piekritīs padarīt Milānas hercogisti par neatkarīgu valsti un atdos to, protams, brīvu no visādām rentēm, Orleānas Šarlam, karaļa otrajam dēlam. Tādā veidā imperators gan izpildīs savu solījumu, gan nevairos sava sāncenša varenību. Domāju, ka mans padoms ir ko vērts, un ceru, ka ari vēstnieka kungam nebūs nekādu iebildumu. Kas attiecas uz manām personiskajām vēlmēm, kuras jūs nupat pieminējāt, tad, gadījumā ja viņa svētajai majestātei patiks mans plāns, lai viņš mūsu tikšanās pirmajā reizē nomet kādu spožu akmentiņu, un, ja akmen­tiņš izrādīsies tā vērts, es pacelšu to un saglabāšu kā piemiņu par savu slaveno savienību ar Cēzara pēcteci, Spānijas un Indijas karali.

Pateikusi šos vārdus, hercogiene d'Etampa pieliecās pie Askānio, kuru šie tumšie un noslēpumainie plāni biedēja tikpat ļoti, cik satrauca hercogu de Medīnu, turpretī grāfs d'Orbeks šķita sajūsmināts.

— Tas viss tevis dēļ, Askānio, — viņa pačukstēja jau­neklim pie auss. — Lai iekarotu tavu sirdi, esmu gatava pazudināt Franciju. — Un tūdaļ skaļi piebilda: — Un ko jūs par to sakāt, vēstneša kungs?

— Izšķirt tik svarīgus jautājumus var vienīgi pats imperators, kundze, taču es esmu tikpat kā pārliecināts, ka viņš pieņems jūsu priekšlikumu, jo labumi, ko tas mums dod, ir tik acīm redzami, ka esmu gandrīz vai iz­bijies.

— Lai nomierinātu jūs, varu jums atklāt, ka, uzņemda­mās ietekmēt karali, es neaizmirstu arī pati savas intere­ses. Mums, sievietēm, ir sava diplomātija, bieži vien daudz smalkāka nekā valstsvīriem. Bet es zvēru, ka mani plāni nedraud jums ne ar kādām briesmām. Un — pado­mājiet labi — kur te var slēpties briesmas? Starp citu, gaidot Kārļa Piektā lēmumu, msjē de Medīna, es izmantošu katru iespēju, lai noskaņotu pret viņu Francijas karali, lai visiem līdzekļiem pārliecinātu viņa majestāti saņemt savu ciemiņu gūstā.

— Un to, kundze, jūs uzskatāt par mūsu savienības cie­nīgu sākumu?

— Rimstieties, vēstnieka kungs. Jūs esat tik izcils valstsvīrs, bet nesaprotat, ka man patlaban galvenais ir novērst no sevis aizdomas, ka atklāti nostāties jūsu pusē nozīmē visu pazudināt? Tomēr nedomāju, ka mani varētu kāds nodot. Atļaujiet man būt jūsu ienaidniekam, hercoga kungs, atļaujiet runāt pret jums. Vai jums nav vienalga? Ak dievs, vai jūs nezināt, kā var rotājāties ar vārdiem! Ja Kārlis Piektais noraidīs manu priekšlikumu, es sacīšu karalim: «Sir, ticiet manai sievišķīgai nojautai. Taisnības vārdā jums bez svārstīšanās jāizšķiras par atmaksu.» Turpretī, ja imperators piekritīs, es sacīšu: «Sir, paļaujie­ties uz manu sievišķīgo kaķes viltību ūn izmanību: jums jāizšķiras par kādu mazu darījumu.»