Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Bet ja nu viņa nemīl jūs, skolotāj, — vai par to jūs esat domājis?

— O, klusē, Askānio! Domādams par to, es apskaudu tavu skaistumu un jaunību. Taču tavi vārdi par dieva gribu mani nomierina. Viņa gaida mani. Ko gan vina varētu mīlēt? Kādu galma dīkdieni, kas nav viņas cienīgs? Starp citu, lai kas būtu viņas izraudzītais, arī es esmu tikpat- dižciltīgs un turklāt vēl ģeniāls mākslinieks.

— Kā stāsta, viņas līgavainis ir grāfs d'Orbeks.

— Grāfs d'Orbeks? Lieliski! Es pazīstu viņu. Viņš ir ka­raļa mantzinis, no viņa es ņemšu zeltu un sudrabu saviem darbiem un naudu, ko viņa majestāte man dāsni atvēlēs. Grāfs d'Orbeks ir vecs skopulis, sagrabējis īgņa, viņš nav vērā ņemams, uzvara pār tādu muļķi nevienam neglaimo. Nē, viņa iemīlēs mani, Askānio, un nevis manis dēļ, bet pati sevis dēļ, jo es itin kā būšu pierādījums viņas skais­tumam, viņa redzēs, ka viņu saprot, dievina un dara ne­mirstīgu. Turklāt es saku: «Es tā gribu!» Un ikreiz, kad es izsaku šos vārdus, vari nešaubīties — es sasniedzu mērķi. Itin nekas pasaulē nevar turēties pretī manai gribai, manai kaislei. Kā" vienmēr, došos tieši uz mērķi nepielū­dzams kā pats liktenis. Es saku tev — viņa būs mana pat tad, ja man vajadzēs apgriezt kājām gaisā visu karaļ­valsti. Bet, ja sāncensis, piķis un zēvele, iedomāsies stā­ties man ceļā, tu mani pazīsti, Askānio, lai piesargās! Zvēru, es noduršu viņu ar šo pašu roku, kas tagad spiež tavējo. Ak dievs, Askānio, piedod man! Cik gan liels patmīlis es esmu! Pat aizmirsu, ka arī tev ir noslēpums, kuru tu gribēji man uzticēt, lūgt manu palīdzību. Es esmu tavs mūžīgais parādnieks, manu puisēn. Stāsti taču beidzot, stāsti! Es panākšu visu, ko tu vēlies.

— Jūs maldāties, skolotāj, ir tādas lietas, kas atkarī­gas vienīgi no dieva gribas, un tagad es zinu, ka man jāpaļaujas vienīgi uz dievu. Lai mans noslēpums paliek zināms tikai man, bezspēcīgam mirstīgajam, un visuvare­najam debesu valdniekam.

Askānio izgāja no istabas.

Tiklīdz durvis aiz jaunekļa aizvērās, Čellīni atrāva vaļā zaļo aizkaru un, piebīdījis galdu pie loga, atsāka veidot Hēbi pārpilns prieka un apskaidrības.

Pienāca diena, kad Kolombai bija jāstādās priekšā ka­ralienei.

Mazliet apradis ar visu šo ņirboņu un čaloņu un brīdi uzlūkojis galminieku pūli, uzmanīgs vērotājs drīz vien pamanītu, ka galms sadalījies divās nometnēs: hercogie­nes d'Etampas piekritēju atšķirīgā pazīme bija violetā krāsa, turpretī zilā krāsa norādīja uz piederību pie Diānas de Puatjē nometnes; hercogienes piekritēji slepus atbal­stīja reformu, viņu pretinieki — bija dedzīgi katoļi. Starp Diānas de Puatjē piekritējiem bija redzama dofina bālā un neizteiksmīgā seja; hercogienes d'Etampas nometnē drīz vienā, drīz otrā vietā parādījās karaļa otrā dēla Orleānas Šarla dzīvības pilnā, apgarotā seja, ko ieskāva zeltainas cirtas. Papildiniet šo ainu ar politiskām un reli­ģiskām ķildām, dāmu greizsirdību, mākslinieku un dzej­nieku sāncensību, un jūs iegūsiet diezgan pilnīgu priekš­statu par galmā valdošo naidu, un tas palīdzēs jums saprast nievājošos skatienus un draudīgos žestus, kas uz­manīgam vērotājam nevarēja paslīdēt garām, lai cik labi galminieki prastu izlikties.

Galvenās ienaidnieces Diāna un Anna sēž milzīgās zāles pretējās pusēs, un tomēr ikviena zobgalība, ko izmetusi viena no viņām, jau pēc mirkļa nonāk, ausīs otrai, un tikpat ātri tie paši pakalpīgie kurjeri atgādā atpakaļ iznī­cinošu atbildi.

Starp zīdā un samtā tērptajiem augstmaņiem drūms un vienaldzīgs pret zobgalībām, kā arī ptet visu, kas notiek viņam apkārt, savā garajā doktora mantijā turp un atpa­kaļ soļo ar sirdi urt' dvēseli reformatoru partijai uzticīgais Anrī Etjēns, turpretī pāris soļu no viņa tikpat vienaldzīgs pret apkārtni, atspiedies pret kolonnu, bāls un skumīgs stāv Pjetro Stronci, emigrants no Florences, kas savā iz­tēlē droši vien redz atstāto dzimteni, kurā viņam bija lemts atgriezties kā gūsteknim un iemantot mieru vienīgi kapā. Šķiet, būtu lieki sacīt, ka šis dižciltīgais emigrants, Katrīnas Mediči radinieks pa sieviešu līniju, bija dziļi uz­ticīgs katoļu partijai.

Spriezdami par svarīgām valsts lietām un brīdi pa brī­dim apstādamies viens otram pretī, lai itin kā piešķirtu lielāku svaru saviem vārdiem, cauri galminieku pūlim dodas vecais Monmoransī, kuru karalis pirms pāris gadiem iecēlis augstajā konetabla amatā, kas bija vakants kopš de Burbona krišanas nežēlastībā, un kanclers Puajē, kurš gaužām lepojas ar viņa ieviesto loteriju nodokli un Vilerkoterā pašrocīgi parakstīto dekrētu. 1

Turēdamies savrup un neielaizdamies ne ar vienu sa­runā, smaidīdams savu žilbinošo smaidu, pastaigājas bene- diktietis un franciskānis Fransuā Rablē, kurš, kā allaž, visu izošņā, visu ievēro, visu noklausās un visu izsmej, turpretī viņa majestātes iemīļotais jokdaris Tribulē ar savu pundura augumu pinas visiem pa kājām, pavilk- dams uz zoba te vienu, te otru — lai arī labsirdīgi, tomēr brīžam diezgan dzēlīgi.

Klemāns Maro, kas dižojas gluži jaunā karaļa kambar­kunga mundierī, izskatās ne mazāk samulsis kā pieņemša­nas reizē pie hercogienes d'Etampas. Kā redzams, arī šoreiz dzejniekam kabatā kāds nupat sacerēts dzejolis vai skumīgs sonets un viņš gaida vienīgi izdevīgu brīdi, lai celtu to priekšā. Bet ak vai! Kā visiem zināms, iedvesma nāk no augšas un mums pār to nav varas. Arī Klemānam Maro ienākušas prātā iejūsmīgas vārsmas par Diānas kundzi. Viņš bija turējies pretī, bet mūza nav nekāda mīļākā, tā ir pavēlniece: rindas radās itin kā pašas no se­vis, atskaņas savirknē jās cita aiz citas. Un tagad nelaimī­gais madrigāls viņu neiedomājami moka. Ja Klemāns Maro būtu pats sev pavēlnieks, viņš, protams, veltītu to hercogienei d'Etampai vai Navarras Margeritai, par ko nevar būt ne mazāko šaubu, jo dzejnieks ar sirdi un dvēseli ir protestantu partijas pusē. Iespējams, ka šis nolādētais madrigāls viņam uzmācās tieši tai brīdī, kad viņš pūlējās sacerēt epigrammu par Diānas kundzi, taču, lai būtu kā būdams, vārsmas bija nākušas pasaulē. Kā tagad lai atturas un, par spīti simpātijām pret protestantu Vilerkoterā, mazā Ēnas departamenta pilsētiņā, kur Fransuā Pirmajam piederēja pils, tika parakstīts slavenais dekrēts, kas noteica, ka turpmāk augstāko varas iestāžu dokumenti nav sacerami latīņu valodā, bel gan rakstāmi nacionālajā valodā. Pils stāv vēl šobaltdien, lai gan zaudējusi savu kādreizējo spožumu un tās ārējais izskats laika gaitā stipri mainījies. Pili sāka celt Fransuā Pirmais, kas izrotāja to ar salamandrām, bet pabeidza Anri Otrais, kas lika iekalt akmen! savu un Katrīnas Mediči monogrammu. Vēl tagad var redzēt šo Renesanses akmeņkaļa šedevru, kurā izpaudās sava laika gars, — divus burtus, ko savieno mīlas liesmas, vienlaikus apņemdamas arī uzlecošo zvaigzni Diānu de Puatjē. Brīnišķīga, taču, . jāatzīst, mazliet dīvaina triloģija, ko veido monogramma un vīra, sievas un mīļākās ģerboņi. (Autora piezīme.) partiju, kaut vai pusbalsī nenoskandē katolietei veltītās vārsmas kādam no saviem draugiem, kas prot novērtēt literatūru?

Un nabaga Maro nenoturējās pretī kārdinājumam. Ne­kautrīgais kardināls de Turnons, kuram dzejnieks atklāja savu dvēseli, uzskatīja šīs vārsmas par tik jaukām, tik spožām, tik lieliskām, ka nenocietās un atstāstīja tās Lotringas hercogam, kurš savukārt nekavējoties pavēstīja jaunumu Diānas kundzei. Un tūdaļ zilo partiju pāršalca čuksti, dzejnieku pasauca, viņu pierunāja, piespieda nākt un nolasīt vārsmas. Violetie, redzēdami, ka Maro dodas cauri pūlim pie Diānas, savukārt sanāca apkārt izbiedē­tajam un pagodinātajam dzejniekam. Beidzot arī herco­giene d'Etampa piecēlās no sava krēsla, lai paraudzītos, kā viņa teica, vai šis viltnieks Maro, kas vienmēr ir tik asprātīgs, pratīs pienācīgi apdziedāt Diānas kundzi.