Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Bet Skocone nemaz nepozēja. Viņa vēl ne reizes nebija spērusi kāju Benvenuto cellē, kur tēlnieks nevienu ne­laida iekšā, un tas uzkurināja Katrīnas ziņkāri. Benvenuto necieta, ja kāds viņu traucēja darbā. Tāpēc arī tagad maestro aizsvilās dusmās, kad atskatījies ieraudzīja, ka viņam aiz muguras stāv Katrīna, aiz brīnumiem plaši iepletusi jau tā lielās acis. Starp citu, nelūgtās viešņas ziņkārība neko daudz netika apmierināta. Daži zīmējumi pie sienas, zaļš aizkars pie loga, aizsākta Hēbes statuja un tēlnieka darbarīki — tas bija viss, kas atradās istabā.

— Kas tev vajadzīgs, čūskulēn? Kāpēc atnāci šurp? Žēlīgais dievs, tu mani vajāsi pat ellē! — Benvenuto šķendējās, ieraudzījis Katrīnu.

— Nekā nebij, skolotāj, — Skocone ierunājās mīlīgā balstiņā, — es nudien neesmu čūskulēns. Atzīstos, es lab­prāt sekotu jums arī ellē, lai tikai mums nekad nebūtu

jāšķiras, un šurp es atnācu tāpēc, ka tā ir vienīgā vieta, kur var netraucēti parunāties divatā.

— Labi, tikai pasteidzies! Ko tu gribēji sacīt?

— Ak dievs, Benvenuto! — Skocone iesaucās, pamanī­jusi aizsākto statuju. — Kāda brīnišķīga seja! Tā ir jūsu Hēbe. Es nemaz nedomāju, ka darbs jau tiktāl pavirzījies uz priekšu. Cik viņa skaista!

— Vai ne? — Benvenuto noprasīja.

— O jā, brīnumskaista! Tagad es saprotu, kāpēc jūs negribējāt, lai es pozētu. Bet kas tad ir jūsu modelis? — Skocone bažīgi jautāja. — Neviena sieviete taču nav iegājusi jūsu istabā vai iznākusi no tās laukā.

— Apklusti! Paklau, drostaliņ, kā liekas, tu nenāci šurp parunāt par skulptūru.

— Nē, skolotāj, es atnācu parunāt par mūsu Pagolo. Tad ziniet, es paklausīju jums, Benvenuto. Vakar vakarā, kad jūs bijāt prom, viņš sāka runāt par savu mūžīgo mīlestību, un, izpildot jūsu pavēli, es uzklausīju viņu līdz galam.

— Ak redz, kā! Nodevējs! Ko tad viņš tev sacīja?

— Ai, cik tas bija smieklīgi, un cik ļoti man gribējās, lai arī jūs viņu dzirdētu! Un jūsu zināšanai: lai neradītu aizdomas, viņš runāja to visu, darinādams zelta sprādzi, kuru jūs bijāt uzdevis viņam pagatavot, un vīles šņirkstē- šana darīja liekuļa runu vēl izteiksmīgāku. «Dārgā Kat­rīna,» viņš sacīja, «es jūku prātā aiz mīlestības pret jums. Kad beidzot jūs apžēlosieties par manām mokām! Es lūgtin lūdzu jūs pateikt tikai vienu vārdiņu. Saprotiet jel, kādas briesmas man draud jūsu dēļ:, ja es nepabeigšu sprādzi, skolotājam droši vien radīsies aizdomas, bet, ja uz mani kritīs viņa aizdomas, viņš nositīs mani bez kāda žēluma, taču es esmu uz visu gatavs jūsu daiļo actiņu dēļ. Jēzus Kristus! Nolādētais darbs nekust ne no vietas. Pa­klausieties, Katrīna, — kāpēc gan jūs mīlat Benvenuto? Viņš atmaksā jums nevis ar pateicību, bet ar vienaldzību. Toties es mīlētu jūs tik dedzīgi un būtu tik piesardzīgs. Nudien neviens nekā nepamanītu, un tas nekaitētu arī jūsu stāvoklim; lai nu kam, bet man jūs varat uzticēties,

. es jūs nekad neiegāzīšu. Paklausieties!» viņš turpināja, manas klusēšanas uzmundrināts. «Es esmu sameklējis drošu paslēptuvi, kur mēs bez kādām bailēm varētu pa­tērzēt.» Ha, ha, ha! Visu mūžu domādams, jūs neiz­domātu, Benvenuto, kādu paslēptuvi jūsu māceklis at­radis. Varu derēt, ka vienīgi tādi klusētāji, tādi glūņas

var atrast šādu vietiņu. Vai zināt, kur viņš nodomājis ielūgt mani uz tikšanos? Jūsu lielās Marsa statujas galvā. Viņš apgalvo, ka tur varot uzrāpties pa pieslienamām kāpnēm. Tur esot varen jauka istabiņa, kur mūs neviens nepamanīšot, toties mums no turienes pavēršoties brīniš­ķīga lauku ainava.

— Nudien lieliska izdoma, — Benvenuto smiedamies sacīja. — Un ko tu viņam atbildēji, Skocone?

— Es neko neatbildēju, es tikai skaļi smējos, nekādi nevarēdama norimties, un Pagolo kungs jutās gaužām vīlies. Tad nabadziņš sāka mani apvainot cietsirdība, gau­dās, ka es vēloties viņa nāvi, un vēl tādā pašā garā. Rīko­damies ar āmuru un vīli, Pagolo runāja vienā runāšanā veselu pusstundu, jo iekarsis viņš runā bez jēgas un ap­stājas.

— Un ko tu viņam galu galā atbildēji, Skocone?

— Ko atbildēju? Tai brīdī, kad jūs pieklauvējāt pie durvīm, viņš nolika uz galda sprādzi, ko tomēr bija pa­beidzis, bet es paņēmu viņu pie rokas un nopietni sa­cīju: «Pagolo, jūs klabat kā klabeklis!» Tāpēc arī viņam bija tik muļķīgs izskats, kad jūs ienācāt.

— Nudien, Skocone, tu velti tā izturies — vēl aizbai­dīsi viņu.

— Jūs likāt man uzklausīt viņu, es viņu uzklausīju. Jūs domājat, ka uzklausīt skaistus vīriešus ir tik viegli? Ja nu kādā jaukā dienā notiek nelaime?

— Vajadzēja viņu ne tikai uzklausīt, dārgumiņ, bet arī atbildēt viņam, jo tas ir nepieciešams, lai izpildītu to, ko esmu nodomājis. Vispirms parunā ar viņu bez dusmām, pēc tam esi iecietīga un tikai pēc tam parādi laipnību. Kad tas* būs izdarīts, pateikšu, kā rīkoties tālāk.

— Ja nu tas aizved pārāk tālu, jūs saprotat? Jums vis­maz vajadzētu atrasties tuvumā.

— Neuztraucies, Skocone, īstajā brīdī es būšu klāt. Tu tikai paļaujies uz mani un precīzi ievēro manus no­rādījumus. Bet tagad, mīļumiņ, dodies prom un ļauj man strādāt.

Katrīna izskrēja no istabas, lēkādama aiz prieka, jau iepriekš smiedamās par joku, kādu Čellīni izspēlēs ar Pa­golo, lai gan viņai tā arī nebija izdevies uzzināt, kāds īsti būs šis joks.

Skocone aizgāja, bet Benvenuto pat nedomāja strādāt: viņš piesteidzās pie loga, no kura pavērās skats uz Mazās

Nelas pils dārzu, un palika stāvam, itin kā iegrimis paš­apcerē. Klauvēšana pie durvīm pārtrauca viņa pārdomas.

— Sasodīts! — viņš dusmīgi iesaucās. — Kas tad at­kal? Vai tiešām nevar likt mani mierā, piķis un zēvele!

— Lūdzu piedošanu, skolotāj, — atskanēja Askānio balss, — es aiziešu, ja traucēju jūs.

— A, tas esi tu, dēls. Nē, nē, tu mani nekad netraucē. Kas noticis, kāpēc esmu tev ievajadzējies?

Un Benvenuto steidzās atvērt durvis mīļotajam mācek­lim.

— Es ielaužos jūsu vientulībā, pārtraucu jūsu darbu, — Askānio sacīja.

— Nē, Askānio, es vienmēr priecājos tevi redzēt.

— Skolotāj, es gribu uzticēt jums kādu noslēpumu un lūgt jūsu palīdzību.

— Runā. Tev vajadzīga nauda? Mans padoms?

— Iespējams, ka tas viss būs vajadzīgs, dārgais sko­lotāj.

— Lieliski. Esmu tev uzticīgs ar sirdi un dvēseli, As­kānio. Turklāt arī es gribu izsūdzēt tev grēkus, jā, izsū­dzēt grēkus, jo mani droši vien mocīs sirdsapziņas ēdas, iekāms tu nebūsi atlaidis manu nevilšo grēku. Bet runā tu pirmais.

— Labi, skolotāj… Bet, augstais dievs, ko jūs veido­jat! — Askānio iesaucās, pārtraukdams pats sevi.

Tikai nupat viņš bija ievērojis aizsākto Hēbes statuju un sazīmējis tajā Kolombu.

— Hēbi, — Benvenuto atbildēja, un viņa acis iemirdzē­jās. — Tā ir jaunības dieviete. Vai nav skaista, Askānio?

— O! Debešķīga! Bet man ir pazīstama šī seja, tā nav iztēles auglis!

— Tu neesi smalkjūtīgs! Bet, ja jau esi pacēlis priekš­karu, es atraušu to pavisam vaļā, būs vien tev pirmajam jāuzklausa mana grēksūdze. Lai notiek. Sēdies šeit, Askā­nio, tu varēsi lasīt manā sirdī kā atvērtā grāmatā. Tu nu­pat teici, ka tev vajadzīga mana palīdzība, bet man vajag, lai tu mani uzklausītu. Kad tu visu uzzināsi, es jutīšu milzīgu atvieglojumu.

Askānio apsēdās, nobālējis vēl vairāk nekā notiesā­tais, kuram nupat pasludināts nāves spriedums.