Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Galminieki, kas bija sapulcējušies ap hercogieni, tik ne­pārprotami aizraidīti, aizsteidzās prom, atstādami herco­gieni divatā ar karaļa mantzini vienā no logu ailēm, kas bija tikpat plaša kā mūsdienu saloni. Askānio grasījās se­kot pārējiem, taču hercogiene ar rokas mājienu viņu aiz­turēja.

— Kas ir šis jauneklis? — grāfs pajautāja.

— Tas ir mans pāžs, itālietis, kas nesaprot ne vārda franciski; varat runāt viņa klātbūtnē tikpat brīvi, itin kā mēs būtu divi vien.

— Labi, kundze, — grāfs atbildēja, — līdz šim es pa- kļāvos jums akli, necenzdamies izdibināt jūsu rīcības mo­tīvus. Jūs vēlējāties, lai mana nākamā laulātā draudzene šodien tiktu stādīta priekšā karalienei, un Kolomba kopā ar tēvu jau ir šeit; bet tagad, kad esmu izpildījis jūsu vē­lēšanos, man gribētos zināt, kāpēc tas tiek darīts. Vai es nevarētu jums lūgt, kundze, kaut mazu paskaidrojumu?

— Jūs esat visuzticamākais no maniem draugiem, d'Orbek. Nezinu, vai kādreiz spēšu jums atlīdzināt par visiem jūsu pakalpojumiem, taču, par laimi, esmu nodo­mājusi vēl daudz ko darīt jūsu labā. Cerēsim, ka mantas izdosies, jo karaļa mantziņa amats ir tikai pamats, uz kura es uzcelšu jūsu labklājības ēku, grāf.

— O, kundze! — grāfs iesaucās, zemu palocīdamies.

— Tāpēc es būšu ar jums pilnīgi atklāta, grāf; atļau­jiet man vispirms izteikt savu atzinību par jūsu izvēli. Es nupat redzēju Kolombu: viņa ir burvīga; tiesa, maz­liet bikla, taču tālab jo valdzinošāka; un tomēr, starp mums runājot, lai cik labi es pazīstu jūs, grāf, lai arī kā lauzu galvu, es nespēju saprast, kas jums, prātīgam un apdomīgam cilvēkam, kuram nepiemīt vājība uz jaunām un skaistām sievietēm, liek noslēgt šīs laulības. Kas aiz tā slēpjas? Cik zinu, jūs neesat vieglprātis.

— Protams, kundze, bet tik un tā reiz jāprecas; turklāt vecais blēdis savā testamentā atstāj meitai krietnu īpa­šumu.

— Cik tad viņam gadu?

— Vai nu piecdesmit pieci vai piecdesmit seši.

— Bet jums, grāf?

— Hm… arī man gandrīz tikpat, taču vecais izskatās pavisam vārgs.

— Beidzot es jūs pazīstu, grāf. Patiesību sakot, es jau tāpat biju pārliecināta, ka jūs stāvat pāri banālām jūtām un ne jau šīs meitenes daiļumi jūs valdzina.

— Protams, kundze, man pat prātā nevarēja ienākt tādas blēņas; kaut vai neglītene, man tas gluži vienalga, bet, ja reiz viņa ir skaista, tad jo labāk.

— Vēlu jums laimes, grāf, priecājos, ka neesmu vīlu­sies jūsos.

— Vai tagad jūs nevarētu man pateikt, kundze…

— O! Es gribu sagādāt jums spožu nākotni, d'Orbek, — hercogiene viņu pārtrauca. — Vai zināt, es vēlētos re­dzēt jūs šī nicināmā Puajē vietā. — Un hercogiene uz­meta naidpilnu skatienu kancleram, kas vēl aizvien pastai­gājās kopā ar konetablu.

— Kāi Jūs paredzat man vienu no visaugstākajiem amatiem valstī!

— Un kālab ne! Jūs esat pietiekami dižciltīgs, grāf! Taču, ak vai, mana vara ir tik nenoturīga, tā karājas mata galā. Arī patlaban esmu satraukta līdz nāvei. Kara­lim atkal jauna favorīte — kaut kāda Ferona, pavisam zemas kārtas tiesu ierēdnīša sieva. Ja šī favorīte izrādī­sies godkārīga, mēs esam pagalam. Starp citu, es pati esmu vainīga, man vajadzēja jau laikus paredzēt šo Fran­suā Pirmā kaprīzi. Bet kur lai atrod otru tik maigu un vāru būtni kā hercogiene de Brisaka, kuru es pagādāju viņa majestātei. Man tik grūti pārdzīvot viņas zaudējumu: viņa itin nemaz nebija bīstama, nabadzīte to vien darīja, ka stāstīja karalim par manām labajām īpašībām. Nelai­mīgā Marī! Viņa uzņēmās visu mana stāvokļa smagumu, atstādama man vienīgi priekšrocības. Bet šī Feroniene, kā viņa galmā iesaukta, par katru cenu jādabū prom no Fransuā Pirmā! Taču, ak vai, esmu izlietojusi visu savu valdzināšanas arsenālu, un tagad mans vienīgais trumpis ir ieradums.

— Vai tas iespējams, kundze?

— Jā, tā tas ir, es valdu vienīgi pār karaļa prātu, bet viņa sirds pieder citai; saprotiet, grāf, man vajadzīga pa­līdze, kur lai es atrodu padevīgu un uzticamu palīdzi, uz kuru varētu droši paļauties? Es dāvātu viņai savu labvē­lību, apbērtu ar zeltu! Atrodiet man tādu dārgumu, d'Orbek! Jūs pat nenojaušat, ka Fransuā Pirmā sirdī noris mūžīga cīņa starp monarhu un cilvēku, ka cilvēks daž­kārt izršdās spēcīgāks par monarhu. Ak, ja mēs valdītu pār viņu divatā nevis kā sāncenses, bet kā sabiedrotās, ja mēs būtu nevis divas favorītes, bet divas draudzenes, ja viena no mums vadītu karali Fransuā Pirmo, bet otra vadītu vienkārši Fransuā, tad visa Francija būtu mūsu rokās — un vēl tādā brīdī, grāf, kad Kārlis Piektais pats steidzas mesties mūsu tīklos, kad, izmantojot viņa viegl­prātību, mēs varētu nodrošināt sev spožu nākotni! At­klāšu jums savus plānus, d'Orbek. Šī pati Diāna, kura jums tā patīk, kādā jaukā dienā zaudētu jebkādu varu pār mūsu likteni un kāds grāfs kļūtu… Redziet, arī karalis ir klāt.

Tā rīkojās hercogiene d'Etampa: viņa reti kaut ko iz­skaidroja, uzskatīdama pa labāku izteikt mājienus; viņa lika cilvēkam domāt un just pēc savas gribas, uzkurināja viņā godkāri, alkatību, zemiskas tieksmes un prata pēc tam laikus apklust.

Tā bija liela māksla, kuru derētu pārņemt arī vairumam mīlētāju un dzejnieku.

Grāfs d'Orbeks, kuram nepiemita cēli tikumi un kurš bija kārs uz naudu un augstiem amatiem, lieliski saprata hercogieni, jo vairāk tāpēc, ka sarunas laikā Annas ska­tiens ne vienreiz vien pievērsās Kolombai. Turpretī Askānio, būdams pēc dabas godīgs un taisnprātīgs, pat nespēja līdz galam aptvert hercogienes nodoma nelietību un zemiskumu, taču viņš neskaidri apjauta, ka šī dīvainā un noslēpumainā saruna slēpj sevī kaut kādus tumšus draudus viņa mīļotajai Kolombai, un raudzījās ar šausmām uz hercogieni d'Etampu.

Kalpotājs pavēstīja par karaļa un karalienes ierašanos. Galminieki tūdaļ piecēlās un palika stāvam ar cepurēm rokā.

— Lai dievs jūs sargā, kungi! — ienākdams teica Fran­suā Pirmais. — Man jāpaziņo jums svarīgs jaunums. Mūsu dārgais svainis imperators Kārlis Piektais patlaban atro­das ceļā uz Franciju, ja vien nav šķērsojis mūsu valsts robežu. Sagaidīsim imperatoru ar pienācīgu godu. Do­māju, ka maniem uzticamajiem muižniekiem nav vajadzī­bas atgādināt, ko prasa no viņiem viesmīlības likumi. Zelta Brokāta [19] nometnē mēs jau pierādījām, ka protam uzņemt karaļus. Pēc nepilna mēneša Kārlis Piektais būs Luvrā.

— Bet es, kungi, jau iepriekš pateicos jums par uzņem­šanu, kādu jūs parādīsiet manam karaliskajam brālim, — maigā balsī piebilda karaliene Eleonora.

Zālē atskanēja skaļi saucieni: «Lai dzīvo karalis!» — «Lai dzīvo karaliene!» — «Lai dzīvo imperators!»

Šai brīdi cauri galminieku pūlim pie karaļa kājām pie- vēlās kāds kamols — tas bija Tribulē.

— Sir, — jokdaris sacīja, — atļaujiet veltīt jūsu ma­jestātei manu garadarbu, kuru es taisos izdot grāmatā.

— Ar lielāko prieku, jokdari, — karalis atbildēja, — taču vispirms pasaki, kā sauks tavu garadarbu un kas tajā būs rakstīts.

— Sir, šo darbu es nosaukšu par Muļķu almanahu, jo tajā rindas kārtībā tiks ierakstīti vislielākie muļķi, kādi jebkad dzīvojuši šai pasaulē. Un pirmajā lappusē esmu jau ierakstījis visu bijušo un nākamo muļķu karaļa vārdu.

— Un kas tad, interesanti, ir šī slavenība, mans augsti godātais brāli, kuru tu esi iecēlis monarha tronī? — Fran­suā Pirmais jautāja.