Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— O, kundze, — hercogs de Medīna iesaucās, noliecies hercogienes priekšā, — cik žēl, ka jūs esat karaliene! No jums iznāktu lielisks vēstnieks!

Un hercogs devās prom, sajūsmināts par negaidīto pa­vērsienu, kādu bija ieguvušas viņa sarunas ar hercogieni d'Etampu.

— Bet tagad, dārgais grāf, runāšu ar jums atklāti, bez aplinkiem, — sacīja hercogiene, palikusi vienatnē ar grāfu d'Orbeku un Askānio. — No mūsu sarunas jūs uz­zinājāt trīs lietas: vispirms, maniem draugiem un man pašai nepieciešams, iai mana vara pār karali galīgi no­stiprinātos; otrkārt, pēc tam kad tas būs sekmīgi izdarīts, mums vairs nebūs jābaidās par rītdienu, jo Orleānas Šarls turpinās to, ko aizsācis Fransuā Pirmais, un Milānas hercogam, kuru es būšu iecēlusi tronī, būs daudz vairāk iemeslu būt man pateicīgam nekā Francijas karalim, kurš * pats iecēla godā mani; un, treškārt, viņa majestāti ir sa­valdzinājis jūsu Kolombas skaistums. Tad nu es griežos pie jums, grāf, kā pie cilvēka, kas stāv pāri triviāliem aiz­spriedumiem. Tagad jūs turat savu likteni pats savās rokās: sakiet — vai jūs vēlaties, lai karaļa mantzinis d'Orbeks ieņemtu karaļa kanclera Puajē amatu, jeb, iz­sakoties precīzāk, vai jūs vēlaties, lai Kolomba d'Orbeka ieņemtu Mārī de Brisakas vietu?

Askānio nodrebēja aiz šausmām, ko d'Orbeks, par laimi, nepamanīja: grāfa viltīgi ļaunās ačeles bija kā pie­kaltas hercogienes d'Etampas dziļdomīgajam skatienam.

— Es vēlos būt kanclers, — viņš strupi atbildēja.

— Lieliski! Mēs esam glābti! Bet ko mēs darīsim ar prevo?

— Ehē, — grāfs noteica, — atrodiet viņam kādu siltu vietiņu; tikai, lūdzu, labi ienesīgu, jo gods viņam nav vajadzīgs; kad vecais podagriķis aizies uz viņsauli, visa viņa mantība paliks man.

Askānio vairs nejaudāja savaldīties.

— Kundze! — viņš iesaucās skaļā balsī.

Taču viņš tā arī nepaguva neko vairāk pateikt un arī grāfs nepaguva izbrīnīties par viņa pārdrošību: durvis plaši atvērās, un tajās parādījās karalis visa galma pava­dībā.

Hercogiene d'Etampa cieši satvēra Askānio aiz rokas un, pagājusi malā, sacīja klusā balsī, ar grūtībām apval­dīdama saviļņojumu:

— Vai tagad tu saproti, jaunais cilvēk, kā mūs, sievie­tes, salauž dzīve, kā meitene var kļūt par karaļa favorīti pretēji savai gribai?

Hercogiene apklusa. Nopietnos vārdus pārskanēja asprā­tības un jautri joki, ko pārmija karalis un galminieki.

Fransuā Pirmais vai staroja aiz laimes. Atbrauks Kārlis Piektais, sāksies svinīgas pieņemšanas, dzīres, dažādas izpriecas, un viņam visā šajā spožumā būs galvenā loma. Visa pasaule pievērsīs skatienus Parīzei un Fiancijas ka­ralim. Domājot par aizraujošo izrādi, kuras vadības groži bija viņa rokās, Fransuā Pirmais priecājās kā bērns. Par visu augstāk viņš vērtēja ārēju spožumu un ne pret ko neizturējās sevišķi nopietni, karš viņam bija turnīrs, bet valsts vadīšana — spēle. Šis monarhs, kas bija apveltīts ar izcilu prātu, aizrāvās ar visdīvainākajām, visriskantā­kajām un poētiskākajām idejām, savu valdīšanu Fransuā Pirmais padarīja par teātra izrādi, kurai aplaudēt vajadzēja visai pasaulei.

Tālab todien, kad viņam bija radusies iespēja apžilbi­nāt savu sāncensi un Eiropu, viņš bija neparasti augst­sirdīgs un vēlīgs.

Itin kā karaļa labsirdīgā izskata iedrošināts, Tribulē pieripoja pie Fransuā Pirmā kājām, tiklīdz viņš bija pār­kāpis pāri slieksnim.

— O, sir, o, sir, — jokdaris vaimanāja, — es nāku at­vadīties, jūsu majestāte drīz zaudēs savu uzticamo kalpu; un es skumstu vairāk par jums nekā par sevi. Ko jūsu majestāte iesāks bez sava nabaga Tribulē, kuru jūs tik ļoti mīlat!

— Kā! Tu gribi mani atstāt — tagad, kad ir tikai viens jokdaris uz diviem karaļiem?

— Jā, sir, tieši tagad, kad uz vienu jokdari ir veseli divi karaļi.

— To es nebiju gaidījis, Tribulē. Tu paliksi, es tev

pavēlu!

— Padodos, sir. Taču tādā gadījumā izdodiet karaļa dekrētu par msjē Vjelvilu, kuram es tikai atkārtoju to, ko runā par viņa sievu, un šāda sīkuma dēļ viņš nozvērējās noraut man ausis un aizraidīt manu dvēseli uz viņpa­sauli … ja vien man vispār esot dvēsele, šis bezdievis vēl piebilda. Par tādiem zaimiem, jūsu majestāte, viņam mēle būtu jānogriež.

— Nu, nu, nomierinies, mans nabaga jokdari, — kara­lis sacīja, — tas, kurš laupīs tev dzīvību, tieši pēc ceturt­daļstundas pats tiks pakārts.

— O, sir, vai nevarētu izdarīt otrādi?

— Kā to saprast?

— Pakārt viņu ceturtdaļstundu pirms tam, iekāms viņš mani nogalinās. Tā būtu labāk.

Visi sāka smieties un visskaļāk karalis. Pēc tam Fransuā Pirmais devās tālāk, un viņa skatiens nejauši apstājās pie itāliešu emigranta Pjetro Stronci.

— Senjor Pjetro Stronci, — viņš sacīja, — kā liekas, jūs jau sen lūdzat mums. naturalizācijas rakstu; mums tas nemaz nedara godu, ka cilvēks, kas Pjemontā tik drošsirdīgi cīnījies par Franciju un tālab izraidīts no sa­vas dzimtenes, vēl līdz šim nav savas otrās dzimtenes Francijas pavalstnieks, jo drosmes ziņā jūs esat īsts fran­cūzis. Šovakar pat, senjor Stronci, mans sekretārs Lema- sons atsūtīs jums naturalizācijas rakstu. Nevajag pateik­ties man; es daru to ne vien jūsu, bet pats savās interesēs, jo nepieciešams, lai Kārlis Piektais sastaptu jūs kā fran­cūzi .._.

— A, tas esat jūs, Čellīni, — karalis turpināja, pie­vērsdamies māksliniekam, — un, kā vienmēr, jūs nenākat tukšām rokām: kas jums tur azotē, mans draugs? Bet pa­gaidiet brīdi; zvēru pie sava goda, ka pratīšu dāsni pateik­ties jau iepriekš. Meser Antuān Lemason, reizē ar natu­ralizācijas rakstu Pjetro Stronci izdodiet to arī manam draugam Benvenuto, pie tam bez atlīdzības, jo zeltkalim būs grūtāk sadabūt piecsimt dukātu nekā augstmanim Stronci.

— Pateicos jums, sir, — Benvenuto sacīja, — taču pie­dodiet man nezināšanu: kas tas ir — naturalizācijas raksts?

— Kā, jūs nezināt, maestro Benvenuto? — Antuāns Le- masons pārmetoši iesaucās, kamēr karalis sāka smieties kā neprātīgs par tik naivu jautājumu. — Naturalizācijas raksts ir vislielākā labvēlība, kādu viņa majestāte var pa­rādīt svešzemniekam, pateicoties šim rakstam, jūs kļūsiet Francijas pavalstnieks.

— Tagad es sāku saprast, sir, un esmu jums bezgala pateicīgs, — Čellīni sacīja. — Bet kāpēc man vajadzīgs šis raksts, ja es tāpat ar sirdi un dvēseli esmu uzticīgs jūsu majestātei?

— Kāpēc vajadzīgs šis raksts? — Fransuā Pirmais iesau­cās, joprojām būdams lieliskā noskaņojumā. — Nu kaut

vai tāpēc, Benvenuto, ka tagad, kad jūs esat Francijas pavalstnieks, es varu uzdāvināt jums Lielo Nelas pili, uz ko svešzemniekam nav tiesību. Meser Lemason, pievieno­jiet naturalizācijas rakstam dāvinājuma aktu par pili. Vai tagad jūs sapratāt Benvenuto, kādu labumu var dot na­turalizācijas raksts?

— O jā, sir, paldies, tūkstošreiz paldies! Mūsu sirdis arī bez vārdiem saprot viena otru, un laipnība, kādu jūs man tagad parādāt, ļauj man cerēt uz vēl kādu bezgalīgu labvēlību, ko es kādu dienu uzdrošināšos lūgt jūsu ma­jestātei.

— Es neesmu aizmirsis savu solījumu, Benvenuto. Pa­beidz ātrāk Jupiteru un prasi man, ko vien vēlies.

— Jūsu majestātei ir lieliska atmiņa, un es paļaujos uz jūsu vārdu. Jā, es lūgšu jūsu majestāti izpildīt kādu vēlē­šanos, no kuras atkarīga manas dzīves laime, un tas, ko jūs izdarījāt manā labā tagad, ar karalim apbrīnojamu no­jautu uzminēdams manas domas, ļauj man cerēt, ka mans sapnis piepildīsies..