Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Veikli nostrādāts, nav vārdam vietas, — Ferrante atzina, — taču, atceroties savu tālo jaunību, prātā nāk kāds vēl trakāks numurs. Tāpat kā tev, Frakāso, man bija darīšanas ar kādu augstmani, kas itin nekur nerādījās bez bruņotiem sargiem. Tas notika Abruci mežā; es uzrāpos milzīgā ozolā un apsēdos uz resna zara, kas sniecās pāri ceļam, pa kuru bija jābrauc subjektam, kuru es gaidīju. Ausa rīts, un uzlecošās saules slīpie stari apgaismoja sū­nām apaugušos koku stumbrus; pūta spirgts rīta vējiņš, gaisu tricināja putnu dziesmas; sēdēdams uz zara, es aiz- sapņojos, kad pēkšņi…

— Cst! — Prokops viņu pārtrauca. — Es dzirdu soļus. Uzmanību! Tas ir viņš!

— Jauki, — Maledāns noburkšķēja, aplaizdams apkārt tramīgu skatienu. — Tuvumā neredz ne dzīvas dvēseles. Mums veicas.

Drūmie vīri apklusa un palika kā sastinguši savās vie­tās; krēslā nebija saskatāmas viņu melnīgsnējās, briesmī­gās sejas, varēja redzēt vienīgi kvēlojošas acis, rokas, kas krampjaini žņaudza zobenu rokturus, un gaidās sa­springtus stāvus. Pustumsas apņemtā grupa izskatījās tik izteiksmīga, ka attēlot to visā -krāšņumā varētu vienīgi Salvatora Rozas ota.

Nācējs patiešām bija Benvenuto. Viņš tuvojās raitā solī, vērīgi ielūkodamies tumsā, jo, kā mēs jau sacījām, viņam bija radušās aizdomas. Starp citu, viņa acis bija ap­radušas ar tumsu, tālab jau divdesmit soļu atstatumā viņš pamanīja četrus bandītus, kas bija iznākuši no slēpņa, un, pirms tie viņam uzklupa, Benvenuto paguva aizsegt ar apmetni groziņu un izvilkt no maksts zobenu. Pēc tam, kā vienmēr saglabādams aukstasinību, viņš atspiedās ar muguru pret baznīcas mūri, lai nodrošinātu aizmuguri.

Visi četri bandīti uzbruka reizē; nekādas iespējas aiz­bēgt, saukt palīgā nebija nozīmes, līdz pilij vismaz pieci simti soļu; taču Benvenuto zobenu cīņā nebija iesācējs, viņš varonīgi atsita visus uzbrukumus.

Raidīdams cirtienus pa labi un pa kreisi, viņš nezaudēja spriešanas spējas, galvā uzplaiksnīja doma: kā redzams, tie ir slazdi, kas izlikti tieši viņam, Benvenuto Čellīni. Ja nu izdotos slepkavas pārliecināt, ka viņi kļūdījušies, tad viņš būtu glābts. Un Čellīni zem cirtienu krusas, kas bira pār viņu, centās iestāstīt bandītiem, ka tas ir pārpratums:

— Ko jūs darāt, puiši? No prāta esat šķīrušies, vai? Ko jūs varat atņemt nabaga zaldātam? Kas jums tā iepati­cies? Mans apmetnis? Varbūt mans zobens? Ei, puis, pie- sargi savas ausis, velna milti! Lai iegūtu manu krietno zobenu, vispirms jāiemācās tas atsist. Nudien, savā amatā, kā rādās, jūs neesat iesācēji, taču jūsu oža nekam neder, mani mīļie.

Runādams to visu, Benvenuto pat nedomāja atkāpties, viņš pats nāca virsū pretiniekiem, tomēr neatrāvās no mūra vairāk par vienu vai diviem soļiem, lai tūdaļ varētu atkal atspiesties pret to, pie tam visu laiku viņš raidīja cirtienus, vairākas reizes tīšām pavēra apmetni, lai parā­dītu, ka viņam nav nekāda zelta, jo laupītājus varēja būt brīdinājuši grāfa d'Orbeka kalpotāji, kuri zināja par zeltu un kurus viņš bija pamanījis aizejam no mājas. Patiešām, redzēdami, cik mierīgi Benvenuto izturas un cik veikli viņš rīkojas ar zobenu, itin kā viņu neapgrūtinātu nekādi tūkstoš zelta ekiji, algotņi kļuva domīgi.

— Kas zina, varbūt mēs no tiesas esam kļūdījušies, Ferrante? — Frakāso ierunājās.

— Baidos, ka tev taisnība. Tas, šķiet, bija mazāka auguma, un, ja arī šis ir tas pats, tad nekāda zelta viņam nav. Nolādētais vikonts mūs piemuļķojis.

— Zelts? Man būtu zelts! — Benvenuto iesaucās, izda­rīdams spožu izklupienu. — Man kabatā ir sauja nodilušu vara monētu, taču es brīdinu jūs, mīlīši, — ja gribēsiet man tās atņemt, šis varš jums maksās dārgāk par tīru zeltu, kas pieder kādam citam.

— Velns parāvis! — Prokops iesaucās. — Viņš no tie­sas ir karavīrs! Kur tas redzēts, ka zeltkalis tā rīkotos ar zobenu! Lejiet viņa dēļ sviedrus, cik vien jums tīk, es neesmu tāds muļķis, lai kautos slavas dēļ.

Un Prokops burkšķēdams atstāja kaujas lauku, kamēr pārējie bandīti vairs neuzbruka tik sparīgi, jo viņiem vairs nebija ceturtā biedra atbalsta un viņi jutās samul- suši. Izmantojot atelpu, Benvenuto atkāpās no mūra un atmuguriski virzījās uz pils pusi, joprojām nemitīgi cirz­dams ar zobenu un atvairīdams pretinieku cirtienus. Gluži kā meža zvērs, kas vilina medību suņus uz savu midzeni.

— Nāciet, nāciet man līdzi, varoņi! — viņš sacīja. — Pavadiet mani līdz Prēoklērai, kur Mezonrūžā šovakar mani gaida mana sirdspuķīte, kuras tētiņš tirgojas ar vīnu. Šis ceļš, kā runā, neesot nekāds drošais, tālab man nav iebildumu pret apsardzi.

Pēc šā joka arī Frakāso atteicās no sekošanas un pie­biedrojās Prokopam.

— Esam gari mēs aitasgalvas, Ferrante! — Maledāns sacīja. — Tas nemaz nav Benvenuto!

— Ir! Ir! Tas ir viņš! — Ferrante iesaucās, beidzot pa­manījis ar zelta monētām piestūķēto groziņu, kad Benve­nuto straujā kustībā bija pavēris plašāk vaļā savu apmetni.

Taču bija jau par vēlu. Līdz pilij vairs bija atlicis tikai kāds pussimts soļu, un Benvenuto iesaucās savā skaļajā balsī, kas aizskanēja tālu klusajā naktī:

— Ei, jūs tur Nelas pilī! Palīgā! Nāciet ātrāk šurp!

Iekāms Frakāso un Prokops paguva atsteigties palīgā

biedriem, bet Ferrante ar Maledānu atsākt uzbrukumu, pils vārti atsprāga vaļā un pa tiem ar šķēpiem rokā iz­skrēja Hermanis, mazais 2ans, Simons Kreilis un 2aks Obrī, kuri jau sen ar bažām gaidīja atgriežamies savu skolotāju.

Ieraudzījuši viņus, bandīti metās prom.

— Kurp tad jūs, mīlīši? — Benvenuto sauca nopakaļ bēgļiem. — Vai nevēlaties pavadīt mani vēl kādu gaba­liņu? Ak, jūs neaptēstie! Četratā nepratāt atņemt vientu­ļam gājējam tūkstoš zelta ekijus, kas turklāt bija galīgi nostiepuši viņam roku!

Patiešām — laupītāji nebija Benvenuto Čellīni pat ievainojuši, ja neskaita nelielu skrambu uz rokas. Paga­lam apkaunoti, viņi ņēma kājas pār pleciem, turklāt Fra­kāso joza, skaļi vaimanādams. Cīniņa beigās viņš bija zaudējis labo aci, un nu viņam uz mūžu bija lemts palikt vienacim, tālab nabadziņa jau tā skumīgais ģīmis bija kļuvis vēl bēdīgāks.

— Bet tagad, dārgie draugi, — Benvenuto sacīja sa­viem mācekļiem, kad bēgošo bandītu soļu troksnis bija izgaisis tālumā, — pēc šāda svētīga darba nebūtu par ļaunu ieturēt krietnas vakariņas. Iztukšosim kādu kausu par manu izglābšanos! Ak dievs! Bet kur tad Askānio? Kāpēc viņš nav kopā ar jums?

Lasītājs droši vien atceras, ka Askānio atstāja Luvru, neuzmeklējis savu skolotāju.

— Es zinu, kur viņš ir! — mazais Zans iesaucās.

— Kur tad, manu zēn? — Benvenuto jautāja.

— Viņš jau veselu pusstundu klimst pa Nelas parku. Mēs, tas ir, students un es, gribējām ar viņu patērzēt, bet Askānio palūdza atstāt viņu vienu.

«Dīvaini!» Benvenuto nodomāja. «Kāpēc tad Askānio neskrēja man palīgā kopā ar pārējiem? Vai tiešām viņš nedzirdēja manus saucienus?»

— Ēdiet vakariņas bez manis, draugi, — Benvenuto sa­cīja mācekļiem. — A, tā esi tu, Skocone!

— Žēlīgais dievs! Jūs gribēja nogalināt, mans kungs? Vai tiešām tā ir taisnība?

— Jā, jā, kaut kas tamlīdzīgs.

— Jēzus Kristus! — Skocone iesaucās.

— Viss kārtībā, dārgumiņ, viss kārtībā, — Benvenuto atkārtoja, lai nomierinātu nabaga Katrīnu, kas bija bāla kā nāve. — Tagad tikai jāsagādā vīns maniem varonī­gajiem glābējiem, pie tam vislabākais. Paņem, Skocone, no Rupertas pagraba atslēgas un pati visu izkārto.