Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Tikmēr Benvenuto, kas visu laiku nekustīgi kā statuja stāvēja aiz koka, sajuta izspiežamies uz pieres ledainas sviedru lāses, un viņa roka krampjaini tvēra pie sirds.

— Nabaga Askānio, dārgais draugs, — Kolomba sacija,

— cik daudz jūs esat izcietis un cik daudz jums vēl nāk­sies izciest! Tomēr nezaudēsim cerības, mans draugs! Ne­vajag pārspīlēt mūsu bēdas. Mēs neesam vieni cīņā pret nelaimi, pret mūsu sūro likteni, kopā ar mums ir dievs. Vai jūs uzskatītu par labāku, ja es būtu lemta Benvenuto, nevis grāfam d'Orbekam? Un vēl labāk, ja es būtu lemta dievam, nevis Benvenuto? Tad dzirdiet, Askānio, — ja ne­tikšu jums, es piederēšu vienīgi dievam tam kungam. Ja es nekļūšu jūsu sieva šaisaulē, tad palikšu jūsu līgava viņsaulē. Tāds ir mans solījums, un es to turēšu, Askānio, vari būt mierīgs.

— Paldies, debesu eņģeli, paldies, — Askānio atbildēja.

— Aizmirsīsim milzīgo pasauli, kas plešas visapkārt mums, un noslēgsimies divatā šai birztalā, kurā mēs atrodamies! Kolomba, jūs vēl ne reizi neesat man sacījusi, ka mīlat mani. Ak vai, man pfet šķiet, ka jūs gribat būt mana aiz pienākuma.

— Klusē, Askānio, klusē! — Kolomba iesaucās. — Vai tiešām tu neredzi, ka es gribu pildīt savu pienākumu, lai svētītu savu laimi? Es mīlu tevi, Askānio, es mīlu tevi!

Benvenuto vairs nespēja nostāvēt kājās; viņš noslīga uz ceļiem, atspieda galvu pret koka stumbru; viņa acis rau­dzījās tālumā ar neko neredzošu skatienu, kamēr ikviens mīlētāju vārds sāpīgi atbalsojās visā viņa būtnē.

— Kolomba, es mīlu tevi, — Askānio atkārtoja, — un mana sirds nojauš, ka mēs būsim laimīgi, ka dievs nepa­metīs savu skaistāko eņģeli. O, Kolomba, ap tevi viss dveš tādu mieru un laimi, ka es aizmirstu ciešanu pilno pasauli, kurā man jāatgriežas, aizejot no tevis.

— Mums jāpadomā par rītdienu, — Kolomba ieteicās. — Nesēdēsim klēpī saliktām rokām, un arī dievs mums palīdzēs. Manuprāt, mums nav jāslēpj mūsu mīlestība no jūsu skolotāja Benvenuto. Cīnīdamies pret hercogieni d'Etampu un grāfu d'Orbeku, .viņš pakļaus sevi lielām briesmām. Tālab mūsu pienākums ir viņam visu izstāstīt; rīkoties citādi nebūtu godīgi, Askānio.

— Es pakļaujos jums, dārgā Kolomba, jo ikviens jūsu vārds, kā jūs labi zināt, man ir likums. Arī mana sirds nojauš, ka jums ir taisnība, vienmēr taisnība. Bet vai jūs varat iedomāties, cik ļoti viņš būs satriekts, kad es pa­teikšu viņam par mūsu mīlestību? Ak vai, es pats to esmu izbaudījis. Un, kas zina, var notikt tā, ka viņa mīlestība pret mani pārvēršas naidā, var notikt tā, ka viņš mani padzen prom. Ko tad es iesākšu viens pats svešā zemē, bez pajumtes, bez draugiem pret tādiem vareniem ienaid­niekiem kā hercogiene d'Etampa un karaļa mantzinis? Kas palīdzēs man izjaukt viņu velnišķos plānus? Kas atbalstīs mani šai nevienlīdzīgajā cīņā? Kas sniegs man drauga roku?

— Es! — aiz mīlētāju muguras atskanēja dobja balss.

— Benvenuto! — māceklis iesaucās, pazīdams skolotāja balsi.

Kolomba skaļi iekliedzās un pietrūkās kājās. Askānio, pagalam apjucis, raudzījās uz Čellīni, nezinādams, kas stāv viņa priekšā — draugs vai ienaidnieks.

— Jā, tas esmu es, Benvenuto Čellīni, — zeltkalis tur­pināja. — Jūs, jaunkundz, nemīlat mani, bet tu, Askānio, vairs nemīli mani, un tomēr es esmu ieradies, lai glābtu jūs abus.

— Ko jūs gribat ar to sacīt? — Askānio iesaucās.

— Es gribu sacīt, ka jums jāapsēžas man blakus un mums par visu jāizrunājas. Nestāstiet man neko! Es ne­esmu palaidis garām nevienu vārdu no jūsu sarunas. Pie­dodiet, ka nejauši to noklausījos, bet jūs paši saprotat, ka būs labāk, ja es visu zināšu. Man nācās dzirdēt daudz ko tādu, kas lika man skaudri ciest, taču es dzirdēju arī daudz ko derīgu. Šur tur Askānio ir taisnība, bet šur tur viņš maldās. Es tiešām būtu cīnījies ar viņu par jums, jaun­kundz. Bet jūs mīlat viņu, un tas visu izšķir, tāpēc esiet laimīgi. Askānio aizliedza jums mīlēt mani, bet es likšu jums iemīlēt mani, atdodams jūs viņam.

— Mīļo skolotāj! — Askānio iesaucās.

— Jūs tik ļoti ciešat, msje, — Kolomba sacīja, salikusi rokas kā lūgšanā.

— Pateicos, jaunkundz! — Benvenuto atbildēja, un viņa acis sariesās asaras, tomēr viņš tūdaļ apvaldījās. — Jūs pamanījāt, ka es ciešu. Bet viņš, nepateicīgais, itin neko neredz! Sievietes ir daudz jūtīgākas. Jā, nav ko liegties, es tiešām ciešu. Un to var saprast, jo esmu taču zaudējis jūs; un tai pašā laikā esmu. laimīgs, ka varu jums kalpot: jūs būsiet man pateicīga par savu laimi, un tas kaut maz­liet remdēs manas sāpes. Tu maldies, Askānio, — mana Beatriče ir greizsirdīga, viņa necieš sāncenses. Hēbes sta­tuja būs jāpabeidz tev, Askānio. Ardievu, mans brīnišķī­gais sapni! Pēdējais sapni…

Benvenuto runāja ar grūtībām, dobjā un aprautā balsī, Kolomba noliecās pie viņa un, paņēmusi viņa roku savējā, maigi sacīja:

— Raudiet, mans draugs, raudiet.

— Jā, jums taisnība, — Čellīni atbildēja, sākdams el­sot.

Viņš stāvēja tā labu laiku, nesacīdams ne vārda, un viss viņa augums drebēja klusās elsās. Ilgi aizturētās asa­ras atviegloja viņa sirdi. Kolomba un Askānio ar cieņu raudzījās šais dziļajās ciešanās.

— Pagājuši jau divdesmit gadi, kopš neesmu raudā­jis,'— viņš sacīja, mazliet nomierinājies, — ja neskaita to reizi, atceries, Askānio, kad es ievainoju tevi un ierau­dzīju tavas asinis; taču šoreiz likteņa trieciens bija bries­mīgs. Es tik ļoti cietu, stāvēdams šeit zem koka, ka gan­drīz vai iegrūdu sev krūtīs dunci. Un vienīgi tas, ka esmu jums abiem vajadzīgs, mani atturēja. Iznāk, ka jūs esat izglābuši man dzīvību. Starp citu, viss beigsies labi. As­kānio sniegs jums laimi divdesmit gadus ilgāk, nekā to būtu varējis es. Turklāt viņš man ir tikpat kā dēls, un es kā jebkurš tēvs priecāšos par jūsu laimi. Benvenuto uz­veiks gan pats sevi, gan jūsu ienaidniekus. Ciešanas ir visu mākslinieku liktenis, un, kas zina, varbūt no katras ma­nas asaras radīsies brīnišķa statuja, tāpat kā no katras Dantes asaras radās dievišķa vārsma. Redzat, Kolomba, esmu jau atgriezies pie savas agrākās mīļotās, pie savas skulptūras, un tā mani nekad nepievils. Jūs labi darījāt, likdama man raudāt; asaras aizskaloja manas sāpes, kas bija sakrājušās sirdī. Man ir skumji, taču mana sirds ir atmaigusi, un, palīdzēdams jums, es aizmirsīšu savas bē­das.

Askānio ar abām rokām paspieda skolotāja roku. Ko­lomba paņēma viņa otru roku un pielika to pie lūpām. Benvenuto uzelpoja pilnu krūti un atmeta atpakaļ galvu.

— Diezgan, mani bērni, — viņš smaidīdams sacīja, — ne aizrausimies ar maigām jūtām, citādi es zaudēšu spēkus. Labāk aizmirsīsim to visu. Kopš šā brīža, Kolomba, es esmu jūsu draugs, jūsu tēvs un nekas vairāk. Bet viss, kas bijis, ir tikai sapnis. Parunāsim labāk par briesmām, kas jums draud, un par to, kā šīs briesmas novērst. Es nupat dzirdēju par jūsu nodomiem, par jūsu plāniem. Ak dievs, cik jūs vē\ esat bērnišķīgi! Jūs abi galīgi nepazīs­tat dzīvi. Jūs paši pakļaujat sevi likteņa triecieniem, cerē­dami alkatību, naidu un visas zemiskās cilvēku kaislības uzveikt ar savu labestību, ar savu smaidu. Mani mīļie ne­prāši! Jūsu vietā es būtu viltīgs, nežēlīgs un nepielūdzams. Es arī varu tāds būt, jo dzīve man daudz ko iemācījusi, turpretī jūs, mani jaukie eņģeļi, dievs radījis mierīgai dzīvei un laimei, un es parūpēšos par to, lai dzīve jūs ne­pieviltu. Askānio, naids neaptumšos tavu skaidro skatienu, un ciešanas, Kolomba, nepārvērtīs tavus daiļos vaibstus. Es paņemšu jūs savās rokās kā divus vārus ziedus un sau­dzīgi nesīšu pāri visām dubļu lāmām, pāri visām dzīves likstām, un nolikšu jūs zemē tikai pēc tam, kad būšu pār­liecinājies, ka jūs varat būt pilnīgi laimīgi; pēc tam skatī­šos uz jums un pats priecāšos kopā ar jums. Tikai brīdinu, ka jums visur un vienmēr man akli jāuzticas; mana rīcība jums var likties neapdomīga, dīvaina, rupja, tā, iespē­jams, var pat nobiedēt jūs, Kolomba. Es rīkojos droši kā karavīrs un dodos tieši uz izraudzīto mērķi, daudz neska­tīdamies, kas patrāpās man ceļā. Turklāt es vairāk rūpē­jos par to, lai mani nodomi būtu tīri, nekā par to, kādus līdzekļus es izvēlos. Tāpat kā, veidodams daiļu statuju, es nedomāju par savām māliem notrieptajām rokām. Kad statu'ja ir gatava, es nomazgāju rokas, un tas ir viss. Lai jūsu maigo un tiklo dvēseli, jaunkundz, nebiedē mana vaina dieva priekšā; mēs abi ar viņu lieliski saprotamies. Man būs darīšana ar spēcīgiem pretiniekiem. Grāfs ir god­kārīgs, prevo ir alkatīgs, hercogiene ir izveicīga. Visi trīs ir vareni. Jūs atrodaties viņu varā, un diviem no viņiem ir likumīgas tiesības uz jums. Tālab man nāksies ķerties pie viltības un vardarbības. Bet jūs, mani bērni, ar to nesaskarsieties, jūs neaptraipīti iziesiet no šīs necienīgās cīņas. Tad sakiet, Kolomba, — vai jūs esat ar mieru se­kot man ar aizvērtām acīm? Vai jūs esat ar mieru, ne mirkli nešaubīdamās, paklausīt man, kad es teikšu — da­riet tā, stāviet šeit vai ejiet tur?