Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Stefāna, kas izturējās pret maniem nevīžīgajiem bied­riem salti un lepni, pret mani bija bezgala laba un iecie­tīga. Reizēm, ienākusi darbnīcā, viņa apsēdās blakus tē­vam, un, noliecies pār savu darbu, es vienmēr jutu viņas skatienu, kas bija pievērsts man. Es biju lepns un lai­mīgs par viņas uzmanību, lai gan pat necentos to sev iz­skaidrot. Bet, ja kāds no mācekļiem, gribēdams man rupji paglaimot, bez aplinkiem sacīja, ka saimnieka meita manī iemīlējusies, viņš dabūja tādu sutu, ka vairs nekad ne­uzdrošinājās atkārtot savus vārdus.

Un tikai nelaime, kas gadījās ar Stefānu, parādīja man, cik dziļi viņa ieaugusi manā sirdī.

Kādu dienu, atrazdamās darbnīcā, viņa nepaguva pietie­kami ātri atraut savu mazo, balto roku un kāds neveikls māceklis, kas, manuprāt, bija piedzēries, ar kaltu dziļi ievainoja viņai divus labās rokas pirkstus. Nabadzīte iz­misīgi iekliedzās, taču tūdaļ savaldījās un pasmaidīja, lai nomierinātu mūs, kaut gan roka viņai bija vienās asinīs. Ja blakus meitenei nebūtu vēl citi, es būtu, šķiet, nogali­nājis šo neveikli.

Džismondo Gadi, kas atradās turpat darbnīcā, sacīja, ka zinot tepat tuvumā kādu ķirurgu, un tūdaļ aizsteidzās to uzmeklēt. Šis ķirurgs izrādījās draņķa dakterītis, viņš katru dienu apmeklēja Stefānu, taču ārstēja tik nemāku­līgi, ka slimniecei radās gangrēna. Tad šis ēzelis 1 svarīgi paziņoja, ka, par spīti visām viņa pūlēm, Stefānai droši vien vajadzēs amputēt labo roku.

Rafaels del Moro tai laikā jau bija gandrīz izputējis, un viņam nebija naudas, lai ataicinātu citu ārstu; turpretī es, izdzirdis briesmīgo spriedumu, biju tuvu izmisumam: es metos uz savu istabiņu, izkratīju no naudas maka visus savus ietaupījumus un drāzos pie Džakomo Rastelli de Peruzas — pāvesta ķirurga, kas bija labākais ārsts visā Itālijā. Paklausīdams manam izmisīgajam lūgumam un, galvenais, ieraudzīdams krietno naudas summu, viņš tūdaļ devās pie slimnieces, pa ceļam puipinādams: «Ak, šie mī­lētāji! …» Aplūkojis brūci, ārsts paziņoja, ka uzņemas ārstēšanu un ka pēc pāris nedēļām Stefānas labā roka būs tikpat vesela kā kreisā. Man gribējās apkampt šo cienī­jamo vīru. Viņš pārsēja slimniecei ievainotos pirkstiņus, un Stefānai uzreiz kļuva vieglāk. Taču pēc dažām dienām kaula puves dēļ vajadzēja izdarīt operāciju.

Stefāna palūdza mani, lai es būtu klāt pie operācijas, jo, kā viņa sacīja, tas iedvesīšot viņai drosmi, lai gan man pašam sirds vai stājās aiz bailēm. Ķirurgs Džakomo rīko­jās ar rupjiem instrumentiem, kas nodarīja Stefānai gau­žas sāpes. Viņa nespēja apvaldīt vaidus, kas atbalsojās visā manā būtnē. Pieri man pārklāja auksti sviedri.

Beigu beigās es nejaudāju vairs izturēt šo skatu: bries­mīgie ķirurga instrumenti, kas plosīja smalkos pirkstiņus, šķiet, plosīja mani pašu. Es pielēcu kājās, lūgdams maestro Džakomo pārtraukt operāciju un pagaidīt kādas piecpa­dsmit minūtes.

Es aizskrēju uz darbnīcu un, itin kā laba ģēnija iedves­mots, ātri pagatavoju tērauda instrumentu, smalku un asu kā bārdas nazis. Atgriezies pasniedzu to ķirurgam, un tā­lākā operācija norisa tik viegli, ka dārgā slimniece tikpat kā nejuta sāpes. Piecās minūtēs viss bija galā, bet pēc divām nedēļām Stefāna jau sniedza man skūpstam savu roku, kuru, pēc viņas vārdiem, es biju izglābis.

Nav iespējams aprakstīt, kādas mokas man bija jāizcieš, raugoties uz nabaga Lēnprātīti, kā reizēm saucu Stefānu.

Patiešām, lēnprātība bija viņas dvēseles dabiskais stā­voklis. Stefāna nebija laimīga; tēva vieglprātība un ne­kārtīgais dzīves veids viņu dziļi skumdināja; reliģija kļuva par viņas vienīgo mierinājumu: tāpat kā visi nelaimīgie, viņa bija dievbijīga. Bieži vien, aizgājis uz baznīcu, jo vienmēr esmu mīlējis dievu, es redzēju tur Stefānu, kas, ierāvusies kaktiņā, dedzīgi skaitīja lūgšanas un raudāja.

.Grūtos brīžos, kādu Rafaela del Moro bezrūpības dēļ viņai netrūka, viņa reizēm griezās pie manis pēc palīdzī­bas tik uzticības pilna un reizē tik cēla, ka es neviļus biju sajūsmināts. 4

«Benvenuto,» viņa sacīja man mīļi un atklāti, kā to dara vienīgi cēlsirdīgas būtnes. «Es jūs lūdzu, pasēdiet šonakt ilgāk pie darba un pabeidziet šo relikviju šķirstiņu vai šo krūzi, jo mājās mums vairs nav ne graša.»

Drīz vien man kļuva par paradumu vaicāt, ko Stefāna domā par ikvienu darbu, pie kura es strādāju, un viņa nekļūdīgi saskatīja trūkumus un deva man lieliskus pado­mus. Vientulība un ciešanas bija attīstījušas viņas prātu un padarījušas cildenu viņas dvēseli. Viņas naivie, taču tai pašā laikā dziļdomīgie spriedumi palīdzēja man atklāt ne vienu vien mākslas noslēpumu un deva man jaunas idejas.

Atceros — reiz parādīju viņai medaļas modeli; medaļu darināju kādam kardinālam, un tās vienā pusē bija attē­lota kardināla galva, bet otrā — Jēzus Kristus, kas iet pa ūdens virsu un sniedz roku svētajam Pēterim, un apakšā paraksts: «Quaie dubitasti?» — «Kāpēc šaubies?»

Kardināla portretu Stefāna uzslavēja, pēc viņas domām, tas bija izdevies, turklāt ļoti līdzinājās oriģinālam. Pēc tam viņa klusēdama ilgi skatījās uz Pestītāju un beidzot sacīja:

«Jēzus seja ir patiesi skaista, un, ja tā piederētu Apol- lonam vai Jupiteram, man nebūtu nekādu iebildumu. Bet Jēzus taču ir ne vien skaists, viņš i-r dievišķīgs; sejas līni­jas ir nevainojami pareizas, bet kur paliek dvēsele? Es apbrīnoju cilvēku, bet neredzu dievu. Atcerieties, Benve­nuto, ka jūs esat ne vien mākslinieks, bet arī kristietis. Ak vai, mana sirds ir bieži asiņojusi, to bieži mākušas šaubas; un arī es izmisuma brīžos esmu redzējusi Jēzu Kristu, kas sniedza man roku, sacīdams tos pašus vārdus: «Kāpēc šaubies?» Ak, Benvenuto, viņa debešķīgā seja bija skaistāka, nekā jūs to esat atveidojis. Tajā bija skatāmas gan tēva ciešanas, gan bezgalīga žēlsirdība, kas visu pie­dod. Pestītāja piere izstaroja gaismu, bet lūpas smaidīja; viņš bija ne vien dižens, bet arī labs.»

«Pagaidiet, Stefāna!» es sacīju.

Nodzēsis veco attēlu, viņas klātbūtnē piecpadsmit minū­tēs atveidoju citu Jēzus Kristus seju.

«Vai tā būs labi, Stefāna?» es jautāju, rādīdams paveikto.

«O jā!» viņa iesaucās ar asarām acīs. «Tieši tāds izmi­suma brīdī man parādījās Pestītājs. Viņa sejā tagad es sa­skatu gan žēlsirdību, gan diženumu. Un ievērojiet to vienmēr, Benvenuto: pirms ņemiet rokās vasku, padomā­jiet labi, ko gribat radīt; jums ir meistarība, apgūstiet izteiksmību; jums ir materiāls, ielieciet taja dveseli; lai jūsu pirksti izpilda vienīgi jūsu prāta vēlmes.»

Tādus padomus man deva šī sešpadsmit gadus vecā mei­tene, kas bija apveltīta ar smalku mākslas izpratni. Vie­natnē es bieži domāju par viņas vārdiem un sapratu, ka viņai ir taisnība. Tā Stefāna mani izglītoja un vadīja māk­slas ceļos. Apguvis formu, es centos ielikt tajā domu, lai doma un forma no manām rokām iznāktu saliedētas kopā kā Minerva no Jupitera galvas.

Ak dievs, cik dzīvas un valdzinošas ir jaunības atmi­ņas! Kolomba. Aškānio, šis brīnišķīgais vakars man tik ļoti atgādina tos vakarus, kurus mēs pavadījām divatā ar Stefānu uz sola viņas tēva mājas dārzā; viņa raudzījās uz zvaigznēm, un es raudzījos uz viņu. Kopš tā laika aizritē­juši divdesmit gadi, bet man šķiet, ka tas bijis nupat va­kar; arī tagad man ir tāda sajūta, itin kā es turētu savās rokās viņas rokas, bet tās ir jūsējās, mani bērni! Jā, lai dievs dara ko darīdams, viss ir labi.