Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Vajadzēja man tikai ieraudzīt viņas bālo sejiņu un balto kleitu, un manu dvēseli piestrāvoja brīnišķīgs miers. Ga­dījās, ka, sēdēdami blakus, mēs visu vakaru nepārmijām ne vārda, un tomēr arī šī klusēšana rosināja manī cilde­nas domas un jūtas, darīja mani tīrāku'un labāku.

Taču tāpat, kā visam reiz pienāk gals, beidzās arī mūsu laime.

Rafaels del Moro stiga aizvien lielākā postā. Viņš bija parādā savam labajam kaimiņam Džismondo Gadi divus tūkstošus dukātu un nezināja, kā lai atdod parādu. Goda viru tas dzina galīgā izmisumā. Viņš gribēja vismaz pa­glābt savu meitu, izprecinot viņu man, un pastāstīja par šo nodomu vienam no saviem mācekļiem — acīmredzot tāpēc, lai tas parunātu ar mani. Taču šis māceklis bija ne- krietnelis, kuru jau vienreiz tiku pārmācījis, kad viņš iedomājās rupji pazoboties par manu brāļa mīlestību pret Stefānu. Nekauņa pat neļāva Rafaelam pateikt visu līdz galam.

«Atsakieties no šī nodoma, maestro del Moro,» viņš sa­cīja, «galvoju, ka no tā nekas neiznāks.»

Zeltkalis bija lepns un, nospriedis, ka es viņu nicinu nabadzības dēļ, neko man neteica.

Pēc kāda laika Džismondo Gadi pieprasīja atpakaļ aiz­doto naudu. Kad Rafaels lūdza vēl nogaidīt, augļotājs sa­cīja:

«Paklausieties, atdodiet man par sievu savu meitu. Viņa ir gudra un taupīga, un mūsu rēķini būs nokārtoti.»

Del Moro jutās neizsakāmi iepriecināts. Gadi gan tika daudzināts kā skops, rupjš un greizsirdīgs cilvēks, toties viņš bija bagāts, un tieši bagātību, ak vai, nabagie vērtē visaugstāk un visvairāk iekāro. Kad Rafaels paziņoja mei­tai par šo priekšlikumu, viņa nebilda ne vārda. Tikai va­karā, kad mēs abi sēdējām uz sola un grasījāmies jau doties mājās, Stefāna vienkārši pateica:

«Benvenuto, Džismondo Gadi lūdza manu roku, un tēvs deva savu piekrišanu.»

Neteikusi vairāk ne vārda, viņa atstāja mani, kamēr es kā dzelts uzlēcu kājās. Pēc tam, neizskaidrojama trakuma pārņemts, es metos laukā no Florences un aizklīdu tālu laukos.

Visu šo nakti brīžam klimtu kā apmāts, brīžam elsodams gulēju zālē, un tūkstošiem izmisīgu, neprātīgu un mežo­nīgu domu urdīja manu satraukto prātu.

«Stefāna būs Džismondo sieva!» es teicu pats sev, kad, mazliet atguvies, pū».ējos sakopot domas. «Ja jau es no­drebu šausmās, to iedomājot vien, tad kā gan jūtas Ste­fāna? Jā, viņa, protams, labāk nāktu pie manis, tālab mēmi atgādina mūsu draudzību, cenšas pamodināt manī greizsirdību. O jā, es esmu greizsirdīgs, es esmu mežonīgi greizsirdīgs! Bet vai man ir tiesības būt greizsirdīgam? Gadi, protams, ir drūms un rupjš, bet vai es, taisnīgi spriežot, varu darīt sievieti laimīgu? Es taču esmu ciet­sirdīgs, patvarīgs, neiecietīgs, kuru katru mirkli gatavs mesties divkaujā, skriet pakaļ pirmajiem brunčiem! Vai es spēšu sevi pārvarēt? Nē, nekad! Kamēr asinis verd manās dzīslās, mana roka neizlaidīs dunča spalu un ma­nas kājas pašas aiznesīs mani projām no mājas.

Nabaga Stefāna! Cik gan daudz viņai nāktos manis dēļ raudāt un ciest, viņa izdēdētu manā acu priekšā, būtu man mūžīgs pārmetums, un es sāktu ienīst viņu un pats sevi. Galu galā viņa nomirtu aiz bēdām, un es būtu viņas slep­kava. Ak vai, es neesmu radīts mājas pavarda mieram un klusai laimei; man vajadzīgs plašums, brīvība, vētras, viss, ko vien vēlaties, tikai ne vienmuļā ģimenes laime. Ak dievs, ar savām raupjajām rokām es aizlauztu šo maigo un vāro ziediņu! Ar savu izlaidību es nomocītu man bez­gala dārgo būtni, šo mīlošo sirdi, un mani pašu sagrauztu nebeidzamas sirdsapziņas ēdas. Bet vai viņa būs laimīgāka ar Džismondo Gadi?- Un kālab viņai jāprecas ar šo aug­ļotāju? Mums abiem taču biia tik labi! Stefāna lieliski sa­prot, ka mākslinieka garu nevar iekalt nekādās važās, pa­kļaut ģimenes dzīves praktiskajām vajadzībām. Man nāktos uz visiem laikiem atvadīties no sapņa par slavu, apbedīt savu nākotni, atteikties no mākslas, kas nevar dzī­vot bez brīvības un patstāvības. Kur tas redzēts, ka iieli gari tupētu pie ģimenes pavarda? O, nemirstīgais Dante Aligjēri! Un jūs, mans skolotāj Mikelandželo! Cik gardi gan jūs smietos, redzēdams, ka jūsu audzēknis auklē bēr­nus un dreb savas laulātās draudzenes priekšā! Nē, esi stiprs, Benvenuto, un pasaudzē Stefānu; paliec vientuļš un uzticīgs savam sapnim un savam aicinājumam!»^

Kā redzat, mani bērni, es necenšos izskaistināt savu rīcību. Tur bija arī sava daļa patmīlības, tomēr pieņemt šādu lēmumu mani mudināja arī vispatiesākās un vismai­gākās jūtas pret Stefānu, tādēļ mans neprātīgais solis man šķita pareizs.

Nākamajā dienā es atgriezos darbnīcā daudzmaz nomie­rinājies. Arī Stefāna likās esam mierīga, vienīgi mazliet bālāka nekā parasti. Tā pagāja mēnesis. Reiz kādā vakarā, šķirdamās no manis, Stefāna sacīja:

«Benvenuto, pēc nedēļas es kļūšu Džismondo Gadi sieva.»

Šoreiz viņa vilcinājās aiziet, un man uz visiem laikiem iespiedās atmiņā viņas tēls. Stefāna stāvēja manā priekšā skumja un klusa, piespiedusi roku pie sirds, saliekusies zem ciešanu nastas. Un viņas jaukais smaids bija tik bē­dīgs, ka, raugoties uz viņu, gribējās raudāt. Viņa vērās manī grūtsirdīgi, taču bez pārmetuma. Šķita, ka mans klu­sais eņģelis atvadās no manis, atstādams šo zemi. Pastāvē­jusi tā klusēdama kādu brītiņu, viņa iegāja mājā.

Un man vairs nebija lemts viņu redzēt šai pasaulē.

Atkal kailu galvu es metos laukā no pilsētas, taču nedz todien, nedz nākamajā dienā es neatgriežos, bet gāju aiz­vien tālāk un tālāk, līdz nonācu Romā.

Tur es nodzīvoju piecus gadus, mans vārds kļuva pa­zīstams, es izpelnījos pāvesta labvēlību, cīnījos divkaujās, iemīlējos, guvu spožus panākumus savā amatā, tomēr lai­mīgs es nebiju, man vienmēr kaut kā pietrūka. Griezda­mies dzīves virpulī, es ik dienu atminējos Florenci. Un katru nakti redzēju sapnī Stefānu, kas bāla un skumīga stāvēja uz tēva mājas sliekšņa un raudzījās manī.

Pēc pieciem gadiem es saņēmu no Florences vēstuli ar sēru zīmogu. Es tik daudz reižu esmu to lasījis un pārla­sījis, ka atceros no galvas.

Tā skan šādi:

«Benvenuto, es drīz miršu. Benvenuto, es mīlēju jūs.

Un, lūk, par ko es sapņoju: es pazinu jūs kā pati sevi, es nojautu jūsu dvēselē apslēpto spēku un biju pārlieci­nāta, ka jūs reiz kļūsiet slavens. Jūsu augstā piere, lies­mainais skatiens un versmainā enerģija liecināja par ģē­niju, kas uzliek smagus pārbaudījumus sievietei, kura kļūs jūsu sieva. Es biju sagatavojusies visam. Savu laimi es atrastu tai misijā, ko liktenis man uzticētu. Es būtu bijusi, Benvenuto, ne vien jūsu sieva, bet arī jūsu draugs, jūsu māsa, jūsu māte. Apzinādamās, ka jūsu cildenā dzīve pie­der visiem, es samierinātos ar to, ka izklaidētu jūs rūpju brīžos un mierinātu bēdās. Jūs vienmēr un visur būtu pa­licis brīvs, mans draugs. Ak vai, es biju pilnām apradusi ar mokošo vientulību, kad nebijāt mājās, apradusi ar jūsu. neapvaldītā rakstura negaidītajām izpausmēm, ar visiem jūsu alkainās dabas untumiem. Spēcīgiem cilvēkiem pie­mīt spēcīgas tieksmes. Jo augstāk padebešos lidinās ērglis, jo ilgāk tam jāatpūšas uz zemes. Pamodies no drudžaina­jiem ģēnija sapņiem, jūs atkal piederētu vienīgi man, mans dižais Benvenuto, mans karsti mīļotais! Es nekad ne­pārmestu jums par ilgajām aizmirstības stundām, jo tās mani nemaz neaizvainotu. Turpretī es, zinādama, ka jūs esat greizsirdīgs kā visas cēlas sirdis, greizsirdīgs kā dze­jas dievs, jūsu prombūtnes laikā turētos tālāk prom no ļaužu acīm un gaidītu jūs man tik mīļajā vientulībā, lūg­dama par jums dievu.