Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Taču Čellīni uzklausīja prevo ar tādu izskatu, itin kā viņš ticētu visām šīm pasaciņām. Vēl vairāk, viņš iz­teica viesim līdzjūtību un sacīja, ka būtu laimīgs atdot meitu tēvam, kas vienmēr tik maigi un aizkustinoši rūpē­jies par savu bērnu. Viņš vēl piemetināja, ka bēgle izda­rījusi lielu kļūdu, ko viņa drīz vien sapratīšot, un atgriezī­šoties mīlošā tēva drošajā paspārnē. Un beidzot, pierādī­dams, ka viņš patiesi jūt līdzi meseram d'Esturvilam, Benvenuto piedāvājās pavadīt viņu meitas meklējumos ne vien pa Lielo Nelas pili, bet arī visur, kur vien tas būs nepieciešams.

Gandrīz vai noticējis namatēva laipnībai, turklāt glai­mots par uzslavām, kuras, kā pats sirds dziļumos juta, itin nemaz nebija pelnījis, mesers prevo Benvenuto Čel­līni pavadībā sāka rūpīgi jo rūpīgi pārmeklēt Lielo Nelas pili, savu bijušo īpašumu, kur viņš zināja visus kaktus un nostūrus. Viņš gāja iekšā pa visām durvīm, atvēra visus skapjus, itin kā netīšām ielūkojās visās lādēs. Pēc pils

apskates viņš apstaigāja parku, iegriezās arsenālā, lietuvē, pagrabā un stalli, visu vērīgi pārbaudīdams. Pildot savu solījumu, Benvenuto centās viņam palīdzēt kā varēdams, piedāvāja atslēgas no tām vai citām durvīm, atgādināja, ka mesers d'Esturvils aizmirsis apskatīt kādu gaiteni vai pieliekamo. Beidzot viņš ieteica atstāt aiz sevis sardzes vīrus, lai bēgle, ja vien viņa šeit atrodas, nevarētu nema­nīta pāriet no vienas telpas uz otru.

Izokšķerējis visus kaktus, pēc turpat divu stundu veltī­gas meklēšanas pārliecinājies, ka meitas šeit nav, kā arī laipnās uzņemšanas samulsināts, mesers d'Esturvils, at­stādams Lielo Nelas pili, gan pateicās saimniekam, gan lūdza atvainot par traucējumu.

— Varat atsākt meklēšanu, — zeltkalis sacīja, — kad vien jums tas nepieciešams, māna māja ir jūsu rīcībā jeb­kurā dienas vai nakts laikā; turklāt, meser prevo, tās ir jūsu tiesības: mēs taču esam parakstījuši līgumu, kurā ap­ņēmāmies sadzīvot kā labi kaimiņi.

Prevo vēlreiz pateicās māksliniekam un, gribēdams at­bildēt uz laipnību ar laipnību, sāka slavēt gigantisko Marsa statuju, pie kuras, kā mēs zinām, tēlnieks tai laikā strādāja. Benvenuto apveda ciemiņu apkārt statujai, ar patiku izrā­dīdams tās iespaidīgos apmērus; patiešām — statuja bija vairāk^nekā sešdesmit pēdu augsta, un vajadzēja nomērīt divdesmit soļus, lai apietu tai apkārt pie pamatnes.

Mesers d'Esturvils aizgāja pagalam izmisis. Neatradis meitu Lielajā Nelas pilī, viņš nosprieda, ka viņa paslēpu­sies kaut kur pilsētā. Bet Parīze tai laikā jau bija tik liela, ka sameklēt tajā nozudušu meiteni būtu grūti pat policijas priekšniekam. Turklāt — kas zina, vai Kolomba ir nolau­pīta vai pati aizbēgusi? Vai viņa ir vardarbības upuris vai rīkojusies pati pēc savas gribas? Tā bija pilnīga ne­ziņa, kurā, šķiet, nebija gūstama nekāda skaidrība. Taču prevo cerēja, ka pirmajā gadījumā meita aizbēgs no tiem, kas viņu nolaupījuši, bet otrajā gadījumā pati atgriezīsies tēva mājās. Un tā viņš pacietīgi gaidīja, vai divdesmit reižu dienā nopratinādams Perīnas kundzi, kas dievojās un piesauca par lieciniekiem visus svētos, apgalvodama, ka nav ielaidusi pilī itin nevienu, izņemot Askānio, kuru viņa turēja aizdomās ne vairāk kā pats mesers d'Esturvils.

Pagāja divas dienas, bet Kolomba aizvien neatgriezās. Tad prevo nolēma izmantot savu aģentu pakalpojumus, ko nebija līdz šim darījis, baidīdamies, ka notikušais var

kļūt plaši zināms un kaitēt viņa reputācijai. Un arī tad viņš pateica aģentiem vienīgi meklējamās personas pazī­mes, nenosaukdams viņas vārdu, un pavēlēja izdarīt kra­tīšanu, mmot iemeslus, kas bija tālu no patiesības; bet, tā kā aģentiem trūka jebkādas tuvākas informācijas, visi šie meklējumi nedeva panākumus.

Tiesa, mesers d'Esturvils nekad nebija maigs, mīlošs tēvs un meitas dēj īpaši necieta, taču aizskarts bija viņa gods, un viņš pārdzīvoja aizvainota lepnuma mokas; viņš ar sašutumu domāja par to, kādu spožu partiju, iespējams, palaidusi garām šī muļķa zostiņa, un kļuva vai traks, jau iedomājot vien jokus un zobgalības, ar kādām galmā tiks uzņemta vēsts par viņa nelaimi.

Kolombas līgavainim tomēr bija jāpasaka patiesība. • Grāfu d'Orbeku šī ziņa sarūgtināja, taču ne vairāk kā tir­goni vēsts par sabojātām precēm. Mūsu dārgais grāfs bija prāta cilvēks, tālab apsolīja savam cienījamam draugam, ka paredzētās kāzas neizjuks, ja vien notikušais nesacels pārāk lielu troksni, un tūdaļ pat — kā cilvēks, kas prot izmantot izdevību, — itin kā starp citu ieminējās par hercogienes d'Etampas nodomiem, kuri saistījās ar Ko­lombu.

Prevo gluži vai apžilbināja gods, kāds varēja tikt viņa meitai un reizē arī viņam; viņa mokas līdz ar to kļuva vēl lielākas, un viņš sirds dziļumos nolādēja nepateicīgo meitu, kas palaidusi garām iespēju iegūt tik augstu stāvokli.

Atbrīvosim lasītāju no garlaicīgā pienākuma noklausī­ties divu vecu galminieku sarunu, kas sekoja pēc grāfa d'Orbeka paziņojuma, vēl tikai piebildīsim, ka bēdas un cerības viņos izpaudās visai dīvainā veidā. Un, tā kā ne­laime cilvēkus satuvina, sievastēvs un znots šķīrās kā īsti sirdsdraugi, kuri nekādi nevar atteikties no spožajām izredzēm, kādas viņiem pavērās nākotnē.

Tika nolemts par notikušo nevienam neteikt ne puš­plēsta vārda; vienīgais izņēmums bija hercogiene d'Etampa, kurai viņi uzticēja šo noslēpumu kā tuvam draugam un ieinteresētam sabiedrotajam.

Tas bija prātīgi darīts, jo hercogiene d'Etampa par no­tikušo bija vēl vairāk norūpējusies nekā bēgles tēvs un līgavainis un, kā mēs zinām, varēja pateikt daudz ko tādu, kas palīdzētu meseram prevo nokļūt uz īstajām pē­dām.

Viņa taču zināja par Askānio mīlestību pret Kolombu, viņa pati bija tā izkārtojusi, ka jauneklis, tā sakot, asis­tēja, kad tika noslēgta sazvērestība; iespējams, ka, apzi­nādamies briesmas, kādas draudēja mīļotās godam, As­kānio izšķīries par šādu izmisīgu soli; bet Askānio pats bija teicis, ka Kolomba viņu nemīlot un diez vai mei­tene nemīlēdama bijusi ar mieru bēgt no mājām. Hercogie­ne d'Etampa pietiekami labi pazina Askānio un nepieļāva tādu domu, ka viņš varētu nolaupīt iemīļoto meiteni pret viņas pašas gribu; un tomēr, par spīti šiem apsvērumiem, kas, šķiet, pilnīgi pierādīja, ka Askānio nav vainīgs, sie­višķīgā greizsirdība viņai lika apjaust, ka Kolomba jā­meklē Nelas pilī un vispirms stingri jāuzmana Askānio.

Taču hercogiene d'Etampa, protams, nevarēja paskaid­rot draugiem, kāpēc viņai radušās šādas aizdomas, jo tad viņai būtu jāatzīstas, ka viņa mīl Askānio un kaisles skurbumā atklājusi jauneklim, kāda vieta viņas plānos ir Kolombai. Tālab hercogiene pateica vienīgi to, ka, pēc viņas domām, galvenais vaininieks ir Benvenuto, viņa līdzdalībnieks — Askānio, bet bēgles patvērums — Lielā Nelas pils. Un, lai kā prevo strīdējās pretī, apzvērēdams, ka viņš pārmeklējis itin visus pils kaktus, hercogiene d'Etampa nepadevās, viņai arī šai ziņā bija savi apsvē­rumi, un viņa tikmēr pastāvēja pie savām domām, līdz beigu beigās pamodināja šaubas arī meserā d'Esturvilā, lai gan viņš jau bija tik centīgi visu pārmeklējis.

— Starp citu, — hercogiene piebilda, — es izsaukšu Askānio un pati viņu pamatīgi nopratināšu, varat būt mierīgi.

— O, kundze, jūs esat ļoti laba! — prevo iesaucās,

— Bet jūs esat liels muļķis, — hercogiene caur zobiem izdvesa.