Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Viņš visu laiku stāsta man par savām jūtām.

— Un ko tu?

— Es, protams, daru tā, kā jūs man vēlējāt, es atbildu, ka vēl jāpagaida, ka viss nokārtosies.

— Lieliski.

— Kā tā — lieliski? Vai tad jūs, Benvenuto, nesapro­tat, ka viņš ņem manus vārdus nopietni un tas gribot ne­gribot sasaista mani ar šo jauno cilvēku! Pagājušas jau divas nedēļas, kopš jūs esat pavēlējis man šādi izturēties,

vai ne?

— Jā, kā liekas; vairs lāgā neatceros.

— Toties man ir brīnišķīga atmiņa. Pirmās piecas die­nas es centos viņu maigi pierunāt, lai viņš pārvar sevi un nemīl vairs mani. Nākamās piecas dienas es klusē­dama viņu uzklausīju, lai gan patiesībā tas izskatījās pēc gluži vai nepārprotamas atbildes, bet jūs tā pavēlējāt, un es jums paklausīju. Un beidzot nākamās piecas die­nas es biju spiesta stāstīt viņam par savu pienākumu pret jums, un vakar, mans kungs, es lūdzu viņu būt augst­sirdīgam, bet viņš tūdaļ mani bildināja.

— Ja tā, tad ir pavisam cita lieta, — Benvenuto no­teica.

— Beidzot! — Skocone iesaucās.

— Jā, tagad uzklausi mani, dārgumiņ! Pirmajās tri­jās dienās pēc manas aizbraukšanas tu liksi Pagolo manīt, ka mīli viņu, bet nākamajās trijās dienās pati atzīsies viņam mīlestībā.

— Ko?! Un to sakāt man jūs, Benvenuto! — iesaucās Skocone, kuru sāpīgi aizskāra viņas pavēlnieka pārāk lielā uzticība.

— Nomierinies! Ko tu vari sev pārmest, ja es pats tev visu to atļauju?

— Ak dievs, itin neko, — Skocone atteica, — es visu saprotu; un tomēr, jūsu vienaldzības sarūgtināta, varu atbildēt uz Pagolo mīlestību ar pretmīlestību, varu viņu beidzot no tiesas iemīlēt.

— Vai prāts! Sešās dienās! Un tev nebūs spēka pre­toties kārdinājumam nieka sešas dienas?

— Nu labi, sešas dienas apsolos izturēt; tikai, pielū­kojiet, nepalieciet prom arī septīto dienu!

— Vari būt mierīga, dārgumiņ, es atgriezīšos laikā. Ardievu, Skocone!

— Ardievu, mans kungs, — Katrīna atbildēja, vienlai­cīgi skaizdamās, smaidīdama un raudādama.

Kamēr Benvenuto Čellīni nodeva Katrīnai pēdējos no­rādījumus, parādījās prevo un grāfs d'Orbeks.

Palikuši vieni paši, viņi bez jebkādas kautrēšanās ar jaunu skubu bija ķērušies pie pils pārmeklēšanas: izkā­pelējuši bēniņus, izlodājuši pagrabus, izklauvējuši visas sienas, izvandījuši visas mēbeles un visās malās izlikuši savus .ļaudis, nepielūdzamus kā kreditori un nepacietīgus kā mednieki, viņi vai simt reižu bija atgriezušies tai pašā vietā, desmitiem reižu pārmeklējuši vienu un to pašu telpu, darīdami to ar velnišķīgu uzcītību, kā tiesu izpildītāji, kas ieradušies arestēt noziedznieku; un nu, pabeiguši meklēšanu un tā arī neko neatraduši, viņi iz­nāca pils pagalmā, pietvīkuši aiz uzbudinājuma.

— Kā ir, kungi, — kāpdams zirgam mugurā, Benve­nuto viņiem sacīja, — vai tā arī neko neatradāt? Žēl! Ļoti žēl! Es saprotu, cik tas ir sāpīgi tādām maigām sir­dīm, kādas ir jūsējās, taču, lai kā jūtu jums līdz un vēlos palīdzēt, esmu spiests doties prom. Atļaujiet atvadīties no jums, kungi. Ja manā prombūtnes laikā jums vēlreiz ievajadzēsies pārmeklēt pili, jūtieties šeit kā mājās. Sa­skaņā ar manu rīkojumu pils durvis jums vienmēr būs atvērtas. Atstājot jūs tādā neziņā, mans vienīgais mieri­nājums ir cerība, ka atgriezies es uzzināšu, ka jūs, me­ser prevo, esat atradis savu mīļoto meitu, bet jūs, grāf d'Orbek, savu apburošo līgavu. Palieciet sveiki, mani kungi!

Pēc tam, pagriezies pret saviem mācekļiem, kuri bija sapulcējušies uz lieveņa un kuru vidū nebija vienīgi As­kānio, kas acīmredzot nevēlējās sastapties ar savu sān­censi, Benvenuto piebilda:

— Uz redzēšanos, mani bērni! Ja prevo kungs, man promesot, vēlētos pārmeklēt pili trešo reizi, tad neaiz­mirstiet viņu uzņemt kā šā nama bijušo saimnieku.

Pateicis to, viņš piecirta piešus un izauļoja laukā pa vārtiem, kurus mazais Žans bija plaši atvēris.

— Kā redzams, mans dārgais, mēs abi esam lieli nel­gas, — grāfs d'Orbeks sacīja meseram prevo, — ja Ben­venuto būtu nolaupījis meiteni, viņš nedotos kopā ar galmu uz Romorantēnu.

Tikai pēc ilgas svārstīšanās un mokošām šaubām Kārlis Piektais iegāja Francijas teritorijā, kur viņam naidīga, šķiet, bija gan pati zeme, gan gaiss, jo viņš taču bija ne­cienīgi izturējies pret sagūstīto Francijas karali, turklāt klīda valodas, ka, iespējams, tieši viņš noindējis dofinu. Visa Eiropa gaidīja, ka Fransuā Pirmais briesmīgā veidā atriebsies savam sāncensim, kas pats labprātīgi devās viņam rokās. Tomēr Kārlis Piektais, kas bija licis uz spē­les veselas impērijas, arī šoreiz negribēja atkāpties un, iepriekš uz ātru roku izpētījis un sagatavojis augsni, drosmīgi pārgāja pāri Pirenejiem,

Imperators uzskatīja, ka Francijas galmā viņam ir uz­ticami draugi un tādas drošas garantijas kā hercogienes d'Etampas godkārība, konetabla de Monmoransī augst­prātība un karaļa bruņnieciskums.

Kālab viņam dzīrās palīdzēt hercogiene d'Etampa, mēs jau zinām. Ar konetablu bija savādāk. Jautājums par sa­vienībām valstsvīriem bijis klupšanas akmens visos lai­kos un visās zemēs. Šai ziņā, tāpat kā daudzos citos ga­dījumos, politika ir līdzīga medicīnai, tā vadās pēc minē­jumiem un, ak vai, ļoti bieži kļūdās, noteikdama tautu radnieciskās pazīmes un parakstīdama zāles pret nacio­nālo naidu. Tā konetablam doma par savienību ar Spā­niju pārvērtās par uzmācīgu ideju. Saskatīdams šai sa­vienībā Francijas glābiņu un baidīdamies par visu vairāk aizkaitināt Kārli Piekto, kas no divdesmit pieciem savas valdīšanas gadiem divdesmit gadus bija karojis ar Fransuā Pirmo, konetabls, Monmoransī gaužām maz domāja par citiem sabiedrotajiem — turkiem un protestantiem, tāpat kā par spožajām politiskajām iespējām, kādas pavērtu Flandrijas pievienošana Francijas karaļvalstij.

Fransuā Pirmais akli uzticējās konetablam Monmoransī. Patiešām pēdējā karā pret imperatoru konetabls bija parā­dījis nepieredzētu apņēmību un apturējis ienaidnieku; gan jāatzīst, ka šī uzvara maksāja gaužām dārgi, jo vesela province tika pārvērsta drupās, ka ienaidnieka ceļš veda caur izdedzinātu zemi, ka desmitā daļa Francijas tika iz­postīta. Karalis visvairāk cienīja konetabla neizmērojamo pašapziņu un stūrgalvīgo neatlaidību, ko paviršs vēro­tājs varēja noturēt par apdāvinātību un rakstura stin­grību. Un Fransuā Pirmais izturējās pret šo cilvēku sa­maitātāju, kā konetablu dēvēja Brantons, ar godbijību, kas robežojās ar bailēm, kādas vājiem cilvēkiem iedvesa šis bīstamais liekulis, kurš pamīšus lūdza dievu un pa­sludināja nāves sodus.

Tātad Kārlis Piektais varēja droši paļauties uz kone­tabla draudzību, ko nekas nespēja ietekmēt.

Taču vēl lielākas cerības viņš saistīja ar sava sāncenša augstsirdību, jo šā tikuma Fransuā Pirmajam bija atliku likām. «Mana karaļvalsts nav tilts, par kura pārbrauk­šanu jamaksā,» viņš paziņoja. «Es netirgojos ar savu vies­mīlību.» Un viltīgais Kārlis Piektais lieliski zināja, ka var pilnām paļauties uz karaļa bruņinieka vārdu.

Un tomēr, kad imperators iebrauca franču zemē, viņš nevarēja uzveikt savas šaubas un bailes; uz robežas viņu sagaidīja divi Fransuā Pirmā dēli, un arī visā tālākajā ceļā viņam tika parādīta vislielākā uzmanība un gods. Taču viltīgais monarhs nodrebēja, iedomājot, ka visa šī svinīgā sagaidīšana ir tikai aizsegs, aiz kura, iespējams, slēpjas slazdi. «Jā, svešā zemē caurs miegs,» kādu dienu viņš izteicās. Svētkos, kas tika rīkoti par godu impera­toram, viņš ieradās satraukts un norūpējies, un, jo dzi­ļāk zemes iekšienē viņš iebrauca, jo skumīgāks un drū­māks kļuva viņa vaigs.