Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Kundze, — nelaimīgais Marmaņs samulsis atbildēja, — tas notika mazliet savādāk, un Benvenuto vienkārši plātās.

— Jā, jā, es nešaubos, ka viņš šo to piedzejojis klāt, taču tā ir patiesība, vikont, tā ir patiesība. Galvenais šā­dās lietās ir iznākums.

— Kundze, — Marmaņs atbildēja, — es apsolos viņam atriebties un ceru, ka šoreiz man paveiksies labāk.

— Pagaidiet, vikont, pagaidiet, vikont, manuprāt, jums nevis jāatriebjas, bet jāsāk viss no gala. Abās iepriekšē­jās reizēs, kā liekas, uzvarēja Čellīni.

— Vienīgi tāpēc, ka es pats nebiju klāt, — Marmaņs nomurmināja, mulsdams arvien vairāk. — Algotņi izman­toja šo apstākli un aizbēga kā nožēlojami nelieši.

— Bet es iesaku jums, Marmaņ, atzīt savu sakāvi un neielaisties ar Čellīni vairs nekādās darīšanās, — sarunā iejaucās prevo. — Jums ar viņu galīgi neveicas.

— Kā rādās, šai ziņā, dārgais prevo, jūs no manis ne- atpaliekat, — Marmaņs atteica. — Ja varam ticēt valo­dām, kuras, starp citu, apstiprina tādi neapstrīdami fakti kā Lielās Nelas pils ieņemšana un kādas Mazās Nelas pils iemītnieces nozušana, tad arī jums, meser d'Esturvil, nav laimējies ar Čellīni. Lai gan stāsta, ka, diez ko ne­rūpēdamies par jūsu labklājību, viņš tomēr gādā par jūsu ģimenes laimi.

— Msjē de Marmaņ! — prevo iesaucās, pagalam aiz­kaitināts, ka viņa mājas likstas jau nonākušas ļaužu va­lodās. — Msjē de Marmaņ, jūs man vēlāk paskaidrosiet, ko jūs domājat ar to.

— Ak, kungi, kungi, — hercogiene viņus apsauca,

— neaizmirstiet, lūdzu, par manu klātbūtni! Jums abiem nav taisnība. Msjē prevo, ja kāds neprot meklēt, tad viņš nedrīkst pārmest otram, ka tas neprot atrast. Pret kopējo ienaidnieku, msjē de Marmaņ, ir jāapvienojas, nevis jā­iepriecina viņš ar tādiem skatiem, kad uzvarētie cen­šas pārkost viens otram rīkli. Bet visi jau iet pie galda; jūsu roku, vikont de Marmaņ! Ko lai saka! Ja spēcīgi vīrieši atkāpjas Čellīni priekšā, tad palūkosimies, vai la­bāk neveiksies vājai sievietei ar tās viltību. Es vienmēr esmu uzskatījusi sabiedrotos par lieku balstu un cīnīju­sies viena. Tas, protams, ir bīstamāk, toties uzvaras lauri nav ne ar vienu jādala.

— Kāds nekauņa! — hercogieni pārtrauca de Marmaņs.

— Paskatieties, cik familiāri viņš sarunājas ar mūsu dižo karali! Nudien varētu domāt, ka šis cilvēks ir aristokrāts, lai gan patiesībā nav nekas cits kā nožēlojams gravie­ris.

— Ko jūs sakāt, vikont, Čellīni ir visīstākais aristo­krāts! — hercogiene smiedamās iebilda. — Vai jūs atradī­siet mūsu senajā muižniecībā daudz tādu ģimeņu, kas savus radurakstus sāktu ar Jūlija Cēzara vietvaldi? Tas ir tikpat reti sastopams gadījums kā ģerbonis ar trim bal­tām lilijām un Anžū nama zīmi. Vai jūs domājat, kungi, ka, sarunādamies ar zeltkali, karalis parāda viņam godu? Gluži otrādi: zeltkalis parāda godu karalim, atbildēdams viņam.

Patiešām Čellīni tobrīd sarunājās ar Fransuā Pirmo brīvi un nepiespiesti, jo šīs pasaules varenie tā bija radi­nājuši dievu izredzēto mākslinieku.

— Un kā jums, Benvenuto, sokas ar Jupiteru? — ka­ralis vaicāja.

— Gatavojos atliešanai, sir, — Benvenuto atbildēja.

— Un kad paredzams šis lielais notikums?

— Tiklīdz atgriezīšos Parīzē, sir.

—. Ņemiet mūsu labākos metāllējējus, Čellīni, un pie­lūkojiet, lai viss labi izdotos! Ja vajadzīga nauda, jūs zināt, es neskopošos.

— Es zinu, jūsu majestāte, ka jūs esat visdevīgākais, visdižākais un viscēlākais karalis pasaulē, — Benvenuto atbildēja, — un, pateicoties algai, kādu jūs, sir, esat man piešķīris, es esmu bagāts. Kas attiecas uz skulptūras at­liešanu, par ko jūs izteicāt bažas, tad ar jūsu atļauju, sir, man gribētos visu darīt pašam. Atklāti sakot, es pāFāk daudz neuzticos franču metāllējējiem, lai cik labi meistari viņi būtu, jo baidos, ka aiz mīlestības pret savu tēvzemi viņi varētu nelikt lietā savu meistarību, atlejot svešzemju mākslinieka darbu. Man jāatzīstas jums, sir, ka man ir ļoti svarīgi, lai mans Jupiters gūtu panākumus, tālab es nevaru nodot statujas atliešanu svešās rokās.

— Bravo, Čellīni, bravo! — karalis iesaucās. — Jūs runājat kā īsts mākslinieks.

— Turklāt, — Benvenuto piebilda, — es gribu izpel­nīties jūsu majestātes apsolīto balvu.

— Pareizi, mans uzticamais mākslinieki Ja būsim ar paveikto apmierināti, mēs jūs bagātīgi apbalvosim. Mēs neesam aizmirsuši savu solījumu. Ja gadījumā aizmirsī­sim, mēs varēsim pieaicināt lieciniekus. Vai ne. Mon­moransī? Vai ne, Puajē? Konetabls un kanclers mums atgādinās doto vārdu.

— O, jūsu majestāte, jūs nevarat pat iedomāties, cik svarīgs man ir šis solījums ti^ši tagad!

— Brīnišķīgi! Mēs noteikti to izpildīsim, msjē, noteikti izpildīsim. Bet zāles durvis jau ir vaļā. Pie galda, kungi, pie galda!

Un Fransuā Pirmais kopā ar imperatoru nostājās krāš­ņās viesu svītas priekšgalā, lai dotos uz zāli. Abi vald­nieki vienlaicīgi iegāja pa plaši atvērtajām divviru durvīm un apsēdās pie galda viens otram pretī. Kārlis Piektais — starp Eleonoru un hercogieni d'Etampu, Fran­suā Pirmais — starp Katrīnu de Mediči un Navarras Margeritu.

Pie bagātīgi klātā galda valdīja jautrība. Fransuā Pir­mais, kam svētki un pieņemšanas sagādāja patiesu prieku, līksmojās kā karalis un smējās kā zemnieks par Navarras Margeritas asprātībām; savukārt Kārlis Piek­tais apbēra ar komplimentiem un laipnībām blakus sē­došo hercogieni d'Etampu; pārējie tērzēja par mākslu un politiku; mielasts tuvojās beigām.

Pēc deserta pāži, kā parasti, apnēsāja apkārt bļodas ar ūdeni roku mazgāšanai; hercogiene d'Etampa paņēma no pāža Kārlim Piektajam domāto Zelta krūzi un bļodu, tā­pat kā Navarras Margerita — Fransuā Pirmajam pare­dzētos traukus; hercogiene ielēja no krūzes bļodā ūdeni

un, nometusies saskaņā ar spāņu galma etiķeti uz viena ceļgala, sniedza bļodu imperatoram. Kārlis Piektais iemērca ūdenī pirkstgalus un, nenovērsdams skatienu no savas daiļās un dižciltīgās kalpones, itin kā nejauši iemeta bļodā dārgo gredzenu, par kuru mēs jau stāstī­jām.

— Jūsu majestāte, jums nokrita gredzens, — Anna sacīja, ar saviem jaukajiem pirkstiņiem saudzīgi izņem­dama no ūdens dārgo gredzenu un sniegdama to impe­ratoram.

— Paturiet gredzenu sev, kundze, — imperators klusi atbildēja. — Tas nonācis tik cēlās un daiļās rokās, ka es nespēju to paņemt atpakaļ.

Pēc brīža viņš piebilda vēl klusāk:

— Tā ir iemaksa par Milānas hercogisti.

Hercogiene laimīgi pasmaidīja. Viņas rokās taču bija

iekritis briljants, kas maksāja veselu miljonu.

Kad viesi pēc mielasta devās uz salonu un no turienes uz deju zāli, hercogiene d'Etampa apturēja Benvenuto Čellīni, kas nejauši bija gadījies viņas tuvumā.

— Meser Čellīni, — hercogiene sacīja, sniegdama māksliniekam gredzenu, samaksu par savienību ar im­peratoru, — esiet tik laipns un nododiet savam mācek­lim Askānio šo briljantu, kas rotās manu zelta liliju: tā ir rasas lāse, ko es viņam apsolīju.

— Patiešām, kundze, šī' rasas lāse. šķiet, izkritusi no pirkstiem pašai Aurorai, — mākslinieks atbildēja ar iro­nisku smaidu un uzsvērtu galantumu.

Paraudzījies ciešāk uz gredzenu, Benvenuto nodrebēja aiz priecīga saviļņojuma, jo bija pazinis briljantu, ko kādreiz pēc pāvesta Klementa VII pasūtījuma bija ieda- rinājis gredzenā un pats aiznesis lielajam imperatoram kā svētā tēva dāvanu.