Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Ja Kārlis Piektais nolēmis šķirties no šāda dārguma un turklāt vēl atdevis to sievietei, tas nozīmē, ka viņam bijis svarīgs iemesls, ka notikusi kāda sazvērestība, kāda slepena vienošanās starp imperatoru un hercogieni d'Etampu.

Kamēr Kārlis Piektais joprojām uzturas Fontenblo, cauras dienas un, galvenais, cauras naktis pavadīdams satraukumā, kamēr viņa dvēselē cīnās cerības un bailes, par ko mēs jau stāstījām, kamēr viņš mānās, vērpj

intrigas, izlokās, dod solījumus, atsakās no tiem un tūdaļ atkal sola, ielūkosimies uz brīdi Lielajā Nelas pilī, vai tās iemītniekiem atkal nav kas atgadījies.

Nelas pilī valdīja neiedomājams satraukums: pirms trim četrām dienām šeit bija parādījies drūmais mūks, kas kādreiz bija dzīvojis klosterī, uz kura drupām tagad uzcelta Amorī pils. Perīnas kundze pati savām acīm bija redzējusi, kā viņš, tērpies baltās drānās, naktī bija klī­dis pa Lielās Nelas pils dārzu, neatstādams celiņu smil­tīs itin nekādas pēdas un nesaceldams pat vismazāko troksni.

Bet kādā gan veidā Perīnas kundze, kura dzīvoja Ma zajā Nelas pilī, varēja būt redzējusi drūmo mūku, kas pulksten trijos naktī pastaigājies pa Lielās Nelas pils dārzu? Lai atbildētu uz šo jautājumu, mums vajadzēs atklāt kādu svešu noslēpumu, jo patiesība stāstītājam ir dārgāka par visu un lasītājam ir tiesības zināt grāmatas varoņu dzīvi visos sīkumos, it īpaši, ja šie sīkumi daudz ko atklās notikumu tālākajā attīstībā.

Pēc tam kad Kolomba bija nozudusi, bez darba pali­kusī Pilšerī kundze aizgājusi un prevo aizbraucis, Peri­nās kundze kļuva par pilntiesīgu saimnieci Mazajā Nelas pilī, jo, kā mēs jau sacījām, dārznieks Rembo ar palī­giem taupības labad bija nolīgts tikai uz laiku. Tādējādi Perīnas kundze bija Mazās Nelas pils neierobežota vald­niece, lai gan tai pašā laikā arī ļoti vientuļa valdniece, kas augas dienas nokāvās ar garlaicību, bet naktīs mira vai nost aiz bailēm.

Drīz vien Perīnas kundze tomēr atrada lieliskas zāles pret šo indevi: draudzīgās attiecības ar Rupertas kundzi viņai atvēra Lielās Nelas pils durvis. Viņa palūdza at-, ļauju apmeklēt savas kaimiņienes un tūdaļ šo atļauju laipni saņēma.

Bet, apmeklēdama kaimiņienes, Perīnas kundze, pro­tams, satikās arī ar kaimiņiem. Perīnas kundze vairs ne­bija jauna, taču joprojām bija pievilcīga sieviete: žirgta, stalta, kupla un vēlīga, nodzīvojusi pasaulē trīsdesmit sešus gadus, viņa apgalvoja, ka viņai esot divdesmit de­viņi. Dabiski, ka viņas parādīšanās darbnīcā, kur kala, gravēja, vīlēja un slīpēja divpadsmit jautri mācekļi, ku­riem pa svētdienām un svētku dienām patika labi paēst, iedzert un izklaidēties un kuri allaž bija gatavi palaksto­ties, nevarēja paiet garām nepamanīta. Pēc pāris dienām trīs no mūsu vecajiem paziņām jau bija ievainojusi Amora bulta.

Tie bija mazais Žans, Simons Kreilis un vācietis Hermanis.

Ja Askānio, Žaks Obrī un Pagolo nepakļāvās daiļās būtnes valdzinājumam, tad vienīgi tāpēc, ka bija jau iemīlējušies.

Iespējams, ka arī pārējos mācekļus pārņēma mīlestī­bas liesmas, taču, saprazdami, ka viņiem nav nekādu iz­redžu uz pretmīlestību, viņi apdzēsa šīs liesmas, iekāms tās bija pārvērtušās par ugunsgrēku.

Mazais Žans iemīlējās gluži tāpat kā Kerubīno, tas ir, iemīlējās pašā mīlestībā. Perīnas kundze, kā jūs paši labi saprotat, bija pietiekami prātīga sieviete, lai neliktos zinis par tamlīdzīgām maldugunīm.

Simons Kreilis, šķiet, bija solīdāks cilvēks, un uz viņa mīlestību varēja paļauties vairāk, taču Perīnas kundze bija māņticīga.

Kādu dienu, ieraudzījusi, ka Simons met krustu ar kreiso roku, viņa nodomāja, ka arī laulības kontraktu viņš., dievs nedod, parakstīs ar kreiso roku. Perīnas kun­dze bija cieši pārliecināta, ka krusta zīme, kas mesta ar kreiso roku, drīzāk pazudina nekā glābj dvēseli, un lau­lības kontrakts, kas parakstīts ar kreiso roku, nenesīs neko citu kā vienīgi nelaimi. Pārliecināt viņu par pre­tējo nebija iespējams. Tāpēc jau pirmajā reizē, kad Si­mons mēģināja viņai tuvoties, Perīnas kundze izturējās tā, ka nelaimīgais uzreiz zaudēja jebkuras cerības.

Atlika vēl Hermanis. O, Hermanis bija pavisam kas cits Hermanis nebija nekāds zaļknābis kā mazais Žans, un daba viņam nebija nodarījusi pāri kā Simonam Kreilim; viss liecināja, ka Hermanis ir goda vīrs ar atklātu sirdi, un Perīnas kundzei tas bija pa prātam. Galvenais, labā roka Hermanim neatradās kreisās vietā, bet kreisā labās vidtā, un viņš tik veikli rīkojās ar abām, ka tā vien šķita — abas rokas viņam ir labās. Turklāt, pēc visu domām, Hermanis bija īsts skaistulis. Tāpēc arī Perīnas kundze izvēlējas tieši viņu.

Bet Hermaņa mīlestība tikmēr kvēloja aizvien karstāk, lai arī pagaidām neviens vārds, neviens vaibsts to ne­pauda; krietnā vācieša sirdī jau dega kvēlas liesmas, kas Perīnas kundzes tuvumā draudēja izvērsties par uguns­grēku. Beidzot Hermanis pamanīja īpašo labvēlību, ar kādu pret viņu izturējās Perinās kundze, un gribēja tikai lieku reizi par to pārliecināties, lai atzītos mīlestība. Pe­rīnas kundze saprata Hermaņa nedrošību. Kādu vakaru, atvadoties no Hermaņa pie Mazās xN T elas pils durvīm un redzot puisi tik ļoti satrauktu, viņa nosprieda, ka izdarīs labu darbu, paspiezdama viņam roku. Aiz liela prieka Hermanis atbildēja viņai ar tādu pašu rokasspiedienu un bija pagalam izbrīnījies, kad Perīnas kundze mežo- nīg ( i iekliedzās. Kaisles pārņemts, Hermanis bija piemir­sis par savu milža spēku. Vēlēdamies ar ciešo rokasspie­dienu parādīt, cik stipra ir viņa mīlestība, viņš gandrīz vai sakropļoja nabaga dueņjas roku.

Izdzirdis sāpju kliedzienu, Hermanis pagalam apjuka, tomēr Perīnas kundze nebūt negribēja laupīt savam bru­ņiniekam drosmi, turklāt vēl tādā brīdī, kad viņš pirmo reizi bikli mēģināja paust savas jūtas, tālab viņa tikai pasmaidīja, mēģinādama pakustināt citu pēc cita vare­nās rokas saspiestos pirkstus.

— Tas nekas, — viņa sacīja, — tas nekas, mīļais Her­mani! Man nemaz nesāp, ticiet man.

— Piedošan, jafkundz Perin, — vācietis sacīja, — bet es jūs mīl tik stipr un tikpat stipr grib spēst jūs rok kā jūs milet! Piedošan, jafkundz.

— Sīkums, Hermaņa kungs, sīkums. Es ceru, ka jūsu mīlestība ir godīga mīlestība, ka tajā nav nekā tāda, par ko sievietei būtu jāsarkst.

— O, žēlīg dēv! — Hermanis iesaucās. — Man domāt, jafkundz Perin, ka man mīlestīb ir godīg, man tik vēl nav dūš jums runāt par to. bet vārd paš sprūk laukā: es mīl jūs, mīl jūs, dikti mīl jūs, jafkundz Perin!

— Bet es, Hermaņa kungs, — Perīnas kundze klīrīgi ierunājās, — šķiet, varu jums sacīt, jo, manuprāt, jūs esat godīgs jauns cilvēks, kas nekad nepiekrāps nabaga sievieti, ka… Ak, dievs, kā lai to pasaku?

— O, sak, sak! — Hermanis iesaucās.

— Lai notiek: es … Vai, nevaru!

— Nein, nein! Jūs var, var. Teic, teic!

— Lai notiek! Atzīstos, ka es neesmu vienaldzīga pret jums.

— Deviņ pērkon! — vācietis iesaucās, juzdamies kā septītajās debesīs.

Tad kādu vakaru, kad Mazās Nelas pils Džuljeta, pava­dījusi savu Romeo līdz Lielās Nelas pils lievenim, atgrie­zās mājās, iedama gar dārza vārtiem, viņa ieraudzīja balto rēgu, par kuru mēs jau stāstījām un kurš, pēc cie­nījamās dueņjas domām, nevarēja būt nekas cits kā drū­mais mūks. Nemaz nav jāteic, ka Perīnas kundze pār­skrēja mājās ne dzīva, ne mirusi un steidzīgi ieslēdzās savā istabā.