Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Braukdams zem triumfa arkām un klausīdamies ap­sveikuma runās, ar kādām viņu sagaidīja ikvienā pilsētā, viņš allaž vaicāja sev, vai tikai šai pilsētai nav lemts kļūt par viņa cietumu; pēc tam viņš klusībā nodomāja: «Nedz šī, nedz kāda cita, visa Francija ir mans cietums, bet visi šie pakalpīgie galminieki ir mani cietumsargi.» Un šo tīģeri, kuram šķita, ka viņš atrodas krātiņā un viņu no visām pusēm ielenc ienaidnieki, ar katru brīdi pār­ņēma aizvien lielākas bailes.

Kādu dienu izjādes laikā Orleānas Šarls, šis jaukais draiskulis, gribēdams pēc iespējas ātrāk kļūt par dros­mīgu un veiklu bruņinieku, kā tas pieklājas īstam Fran­cijas dēlam, zibenīgi uzlēca uz imperatora zirga muguras un, sagrābis jātnieku aiz pleciem, bērnišķīgā nebēdnībā iesaucās:

«Jūs esat mans gūsteknis!» Kārlis Piektais kļuva bāls kā līķis un gandrīz vai zaudēja samaņu.

Šatelro šķietamo gūstekni ar brālīgu sirsnību sagai­dīja Fransuā Pirmais un nākamajā dienā Romorantēna stādīja viņam priekšā visu galmu, drošsirdīgos un izne­sīgos bruņiniekus — tēvzemes lepnumu, māksliniekus un zinātniekus — karaļa lepnumu. Svētku ceremonijas un izpriecas kļuva aizvien krāšņākas. Imperators visiem laipni smaidīja, lai gan sirds dziļumos izjuta bailes un nemitīgi pārmeta sev neapdomāto soli. Reizēm, gribēdams pārliecināties, vai tiešām viņš ir brīvs, Kārlis Piektais mēdza rītausmā iziet no pils, kurā bija pavadījis nakti, un priecājās, redzēdams, ka, atskaitot oficiālās ceremoni­jas, viņš bauda neierobežotu brīvību. Un tomēr — vai iztālēm viņam kāds neseko? Dažkārt par lielu sarūgti­nājumu Fransuā Pirmajam imperators piepeši mainīja paredzēto ceļu, izjaukdams iepriekš sagatavoto godinā­šanu.

Divas dienas pirms ierašanās Parīzē Kārlis Piektais ar šausmām atcerējās, par ko savā laikā Francijas kara­lim bija kļuvusi Madride. Galvaspilsēta taču ir visgodā­jamākais un drošākais cietums imperatoram. Tālab Kār­lis Piektais pēkšņi apturēja zirgu un palūdza aizvest viņu uz Fontenblo, par kuru viņš esot tik daudz dzirdējis. Kaut gan tas izjauca visus Fransuā Pirmā plānus, karalis bija pārlieku viesmīlīgs, lai izrādītu savu neapmierinātību, un viņš lika steidzīgi nosūtīt uz Fontenblo karalieni un visas galma dāmas.

Imperatoru mazliet uzmundrināja vienīgi viņa māsas Eleonoras klātbūtne, viņas ticība sava laulātā drauga god­prātībai. Nomierinājies uz kādu brīdi, viņš tomēr nejutās omulīgi Fransuā Pirmā galmā, jo Fransuā Pirmais bija kā pagātnes spogulis, bet Kārlis Piektais — nākotnes pa­raugs. Jaunlaiku monarhs neizprata viduslaiku varoņa jūtas; nevarēja būt ne runas par simpātijām starp pēdējo bruņniecības pārstāvi un pirmo diplomātijas pārstāvi.

Tiesa, Luī XI ar zināmām atrunām varētu saukt par diplomātu, taču, mūsuprāt, šis monarhs bija drīzāk alka­tīgs krājējs nekā viltīgs diplomāts.

Imperatora ierašanās dienā Fontenblo mežā tika sarī­kotas medības. Tas bija viens no iemīļotākajiem Fransuā Pirmā izklaidēšanās veidiem. Kārli Piekto turpretī medī­bas vienīgi nogurdināja. Tomēr Kārlis Piektais nolēma izmantot jauno izdevību, lai pārbaudītu, vai viņš nav gūs­teknis: kad medības norisa pilnā sparā, viņš nošķīrās no pārējiem un aizaulekšoja dziji mežā, kur, palicis viens pats, viņš jutās brīvs kā vējš koku galotnēs, kā putns padebešos, tālab gandrīz pilnīgi nomierinājās un sāka atgūt labu garastāvokli. Un tomēr imperatoram nācās vēlreiz sajust baiļpilnu nemieru, kad, tuvodamies pulcē­šanās vietai, viņš ieraudzīja medību kaisles uzbudināto Fransuā Pirmo, kas steidzās viņam pretī ar asiņainu šķēpu rokā. Uzvarētājs pie Marinjāno un Pāvijas bija jaušams viņā pat karalisko izpriecu laikā.

— Diezgan, dārgais svaini, esiet līksms! — Fransuā Pirmais iesaucās, kad abi monarhi nolēca no zirgiem pie pils durvīm, un, draudzīgi paņēmis Kārli Piekto zem ro­kas, ieveda viņu Diānas galerijā, kuras sienas rotāja Roso un Primatičo burvīgās gleznas. — Mans dievs! Jūs esat tikpat norūpējies kā es Madridē. Jums taču jāsaprot, dārgais svaini, ka man toreiz bija pamats tādam būt, jo es biju jūsu gūsteknis, turpretī jūs esat mans viesis, jūs esat brīvs un jūs gaida triumfs. Līksmojieties kopā ar mums, kaut arī mūsu izpriecas, iespējams, ir pārāk neci­las, lai izklaidētu tik spožu politiķi, kāds esat jūs, tur­klāt brīdī, kad jums jāapsver, kā labāk pārmācīt šos flāmu alustempējus, kas sadomājuši atjaunot komūnas… Labāk aizmirstiet par dumpiniekiem un ļaujieties kopī­giem priekiem! Bet varbūt mans galms jums nav pa prā­tam?

— Jūsu galms ir brīnišķīgs, — Kārlis Piektais atbil­dēja, — un es apskaužu jūs, dārgais svaini. Jūs bijāt manā galmā un zināt, ka tas ir skarbs un drūms, vienko­pus sapulcējušies tādi valstsvīri un ģenerāļi kā Lanuā, Peskērs, Antonio de Levra. Bet pie jums bez karavīriem un tirgoņiem, bez Monmoransī un Dibelē, bez zinību vīriem Bidē, Dišatela, Laskarī ir arī dzejnieki un māksli­nieki — Maro, Žans Gužons, Primatičo, Benvenuto — un, galvenais, apburošas dāmas: Navarras Margerita, Diāna de Puatjē, Katrīna de Mediči un daudzas citas; nudien, mans dārgais svaini, man tā vien liekas, ka es labprāt apmainītu savas zelta raktuves pret jūsu ziedu laukiem.

— O, jūs vēl neesat redzējis mūsu viskrāšņāko ziedu! — Fransuā Pirmais naivi iesaucās, aizmirsdams, ka runā ar Eleonoras brāli.

— Vēl ne, bet alkstu to apbrīnot! — imperators atsau­cās, saprazdams, ka Fransuā Pirmais ar viskrāšņāko ziedu domājis hercogieni d'Etampu. — Jau tagad varu teikt, ka taisnība ir tiem, kuri apgalvo, ka jums, svaini, pieder pasaulē labākā karaļvalsts.

— Bet jums ir pasaulē labākā grāfiste Flandrija un pasaulē labākā hercogiste Milāna.

— No pirmā dārguma jūs pats atteicāties pirms mē­neša, — imperators smaidīdams sacīja, — un es tālab esmu jums dziļi pateicīgs; bet otfo dārgumu jūs, pro­tams, vēlētos iegūt, vai ne? — viņš nopūzdamies piebilda.

— Dieva dēļ, dārgais svaini, — Fransuā Pirmais sa­cīja, — nerunāsim šodien par nopietnām lietām: atzīstos jums, ka pēc medību priekiem man nepavisam netīk bo­jāt dzīru priekus.

— Patiesību sakot, — Kārlis Piektais turpināja, savieb­damies kā skopulis, kas apzinās, ka parāds jāmaksā, — patiesību sakot, Milānas hercogiste man gaužām dārga, un sirds vai asiņo, iedomājoties, ka nāksies to uzdāvināt.

— Sacīsim labāk — atdot atpakaļ, dārgais svaini, tas būs daudz pareizāk teikts un, iespējams, varēs kaut maz­liet izkliedēt jūsu skumjas. Turklāt pašreiz nav. īstais laiks apspriest valsts lietas; tagad priecāsimies, bet par Milānu parunāsim vēlāk.

— "Vai nav vienalga — uzdāvināt vai atdot, — impe­rators iebilda, — galvenais, jums piederēs pasaulē labākā hercogiste, tas ir izlemts, dārgais svaini, un varat man ticēt, ka es tikpat svēti pildīšu savas saistības pret jums, kā jūs pildāt savējās pret mani.

— Ak dievs! — iesaucās Fransuā Pirmais, kuram jau sāka apnikt šī nopietnā saruna. — Kas jums ko žēlot, dār­gais svaini? Vai jūs neesat Spānijas karalis, Vācijas impe­rators, Flandrijas grāfs, vai jūs neesat pakļāvis ar savu ietekmi un. zobenu visu Itāliju no Alpiem līdz Kalabri- jai?

— Bet jums toties pieder Francija! — Kārlis Piektais nopūtās.

— Bet jums pieder Indija ar visām tās bagātībām, jums pieder Peru ar tās zelta atradnēm.

— Bet jums pieder Francija!