Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Un viņa atvadījās no saviem galminiekiem.

Pēc tam hercogiene sāka gudrot kādu ieganstu, lai iz­sauktu jaunekli, bet nebija vēl neko izdomājusi, kad kal­potājs paziņoja, ka ieradies Askānio; tātad viņš pats devās pretī viņas vēlmēm. Askānio bija mierīgs un at­turīgs.

Hercogiene d'Etampa uzlūkoja jaunekli ar caururbjošu skatienu, itin kā gribētu ieskatīties viņa visapslēptākājas domās, taču Askānio likās neko nemanām.

— Kundze, — viņš palocījies sacīja, — es atnesu jums parādīt liliju, kas ir tikpat kā gatava; trūkst vienīgi rasas lāses divdesmittūkstoš ekiju vērtībā, ko jūs solījāt man iedot.

— Bet kā jūtas tava Kolomba? — atbildes vietā herco­giene d'Etampa apvaicājās.

— Ja juņis labpatīk runāt par d'Esturvilas jaunkun­dzi, — Askānio drūmi atteica, — tad, es pazemīgi lūdzu jūs, kundze, nepieminiet vairs manā klātbūtnē viņas vārdu. Jā, es lūdzu jūs, piesaukdams visus svētos, kundze, nerunāsim vairs nekad par viņu, saudzējiet mani!

— Ko dzirdu! Jūs esat aizkaitināts? — hercogiene iesaucās, joprojām nenovērsdama no Askānio savu caur­urbjošo skatienu.

— Lai arī kādas būtu manas jūtas, kundze, es atsakos turpināt ar jums sarunu par šo tematu, kaut arī man būtu jākrīt jūsu nežēlastībā. Es esmu nozvērējies atmiņas par šo personu uz visiem laikiem izdeldēt no atmiņas un ap­bedīt manā sirdī.

«Vai tiešām es būtu kļūdījusies un Askānio nav iejaukts šai notikumā?» hercogiene domāja. «Un šī meitene, aiz­bēgdama ar kādu citu — vai arī aizvesta ar varu, — gan izjaukusi manus godkārīgos nodomus, toties neviļus iz­darījusi pakalpojumu manai mīlestībai?»

Pēc šīm klusajām pārdomām hercogiene skaļi sacīja:

— Askānio, jūs lūdzat mani nerunāt par Kolombu; bet par sevi es varu runāt? Kā redzat, es izpildu jūsu lūgumu, bet, kas zina, varbūt saruna par mani jums ir vēl nepa­tīkamāka. Kas zina …

— Piedodiet, kundze, ka es jūs pārtraucu, — jauneklis sacīja, — taču labvēlība, ar kādu jūs uzklausījāt un izpil­dījāt manu pirmo lūgumu, man dod drosmi griezties pie jums ar vēl vienu lūgumu. Lai gan esmu cēlies no dižciltīgas ģimenes, savu vientuļo un skumjo bērnību es pavadīju pieticīgā zeltkaļa darbnīcā, un te pēkšņi pēc šīs noslēgtības es negaidīti nonācu spožajā galmā, izrā­dījos iejaukts sazvērestībā kopā ar cilvēkiem, kas izšķir karalistes likteņus, iemantoju sev ienaidniekus starp šīs pasaules varenajiem un kļuvu par sāncensi pašam kara­lim — un vēl kādam karalim, kundze, Fransuā Pirmajam, varenākajam no visas kristīgās pasaules valdniekiem. Pēkšņi es iekļuvu Francijas izcilāko un dižāko cilvēku sabiedrībā; es iemīlējos bez kādām cerībām uz pretmī­lestību un pamodināju pret sevi mīlestību, uz kuru ne­spēju atbildēt. Un kas gan mani iemīlēja, augstais dievs!

Jus, pasaulē skaistākā un cēlākā sieviete! Tas viss sa­mulsināja manu dvēseli un sagrāva manus priekšstatus par pasauli, tas viss, kundze, mani pārsteidza, salauza, iznīcināja! Es esmu izbijies gluži kā pundurītis, kas pa­modies milžu valstībā; manas domas un jūtas mulst: es klimstu apkārt kā pazudis, baidīdamies no nežēlīga naida, nesaudzīgas mīlestības un augstprātīgas godkāres. Kun­dze, es jūs lūdzu, dodiet man iespēju saņemties, ļaujiet slīcējam ievilkt elpu, slimniekam atgūt spēkus pēc smaga satricinājuma; ceru, ka laiks izdziedēs manu sirdi, ienesīs kārtību manā dzīvē. Laiku, dodiet man laiku, kundze, un, lūdzama, uzlūkojiet mani pagaidām vienīgi kā māksli­nieku, kas ieradies uzzināt, vai jūs esat apmierināta ar viņa darināto liliju.

Hercogiene izbrīnījusies palūkojās uz Askānio ar ne­uzticības pilnu skatienu; viņa nebija gaidījusi, ka šis jau­neklis, gandrīz vēl bērns, tik dzejiski un tai pašā laikā tik nopietni un skaidri izklāstīs savas domas; viņai ne­atlika nekas cits kā pakļauties, un viņa sāka runāt par liliju, uzslavēja Askānio, deva dažus padomus un apso­līja pēc iespējas ātrāk aizsūtīt lielo briljantu, kas lotātu viņa darbu. Askānio pateicās hercogienei, atvadoties jo dedzīgi apliecinādams savu atzinību un godbijību.

«Vai tiešām tas ir Askānio?» hercogiene d'Etampa prātoja, kad jauneklis bija aizgājis. «Viņš, šķiet, kļuvis vecāks par desmit gadiem. Kur viņā pēkšņi radusies tāda nopietnība, gandrīz vai cienīgums? Kas tam varētu būt par iemeslu — bēdas vai laime? Vai viņš ir patiess, vai arī viņu samācījis šis nolādētais Benvenuto? Vai viņš spēlē labi iemācītu lomu vai ari rīkojas, sekojot savai sirdsbalsij?»

Un Anna d'Eilī neizturēja. Par spīti viņas gaišajam pra- tam, hercogieni pamazām pārņēma drudžains satrau­kums — tāpat kā visus tos, kam bija nācies cīnīties ar Benvenuto Čellīni. Viņa norīkoja spiegus, kuriem vaja­dzēja izsekot katru Askānio soli; bet arī tas neko nedeva. Beidzot hercogiene lika ataicināt prevo un grāfu d'Or­beku un ieteica viņiem kārtības labad vēlreiz negaidīti pārmeklēt visu Nelas pili.

Abi galminieki viņai paklausīja; taču Benvenuto, lai gan viņam bija jāpārtrauc darbs, uzņēma nelūgtos viesus vēl laipnāk, nekā pirmajā reizē bija uzņēmis meseru d'Esturvilu. Mākslinieks izturējās tik brīvi un vēlīgi, itin ka pils pārmeklēšana viņu nemaz neaizvainotu. Viņš draudzīgi pastāstīja grāfam d'Orbekam par laupītājiem, kas bija viņam uzbrukuši pirms dažām dienām, kad viņš atgriezies ar zeltu no grāfa mājām; tieši tai dienā, māksli­nieks uzsvēra, nozuda d'Esturvilas jaunkundze. Arī šoreiz viņš piedāvājās pavadīt viesus pa pili, lai tādējādi pa­līdzētu d'Esturvilam atgūt tēva tiesības, kuras Benvenuto uzskatīja par svētām. Laipnais saimnieks bija ļoti prie­cīgs, ka viesi viņu vēl sastapuši mājās un viņš varot viņus pienācīgi uzņemt, jo pēc divām stundām viņš iz­braucot uz Romorantēnu, kur viņu un vēl citus māksli­niekus ielūdzis Fransuā Pirmais, lai kopā dotos pretī im­peratoram.

Patiešām, politiskie notikumi risinājās tikpat strauji kā mūsu necilais stāsts. Kārlis Piektais, kuru bija nomieri­nājis viņa sāncenša oficiālais solījums un hercogienes d'Etampas slepenais padoms, jau atradās dažu dienu brau­cienā no Parīzes. Viņa sagaidīšanai bija izraudzīta depu- tācija, un, ieradušies Lielajā Nelas pilī, prevo un d'Or­beks sastapa Čellīni jau ceļa drēbēs.

— Ja viņš atstāj Parīzi kopā ar eskortu, — d'Orbeks klusi ieteicās, — tad Kolombu acīmredzot nav nolaupījis viņš un mums šeit nav ko darīt.

— Es jau jums sacīju to, kad nācām šurp, — prevo atbildēja.

Un tomēr, gribēdami reizi par visām reizēm pielikt punktu, viņi sāka jo rūpīgi pārmeklēt pili. Sākumā Ben­venuto viņus pavadīja, taču, redzēdams, ka apskate ieilgst, palūdza atļauju ciemiņus atstāt, jo pēc pusstun­das viņam jābraucot prom, bet pirms tam vēl jādodot daži norādījumi mācekļiem, lai pēc atgriešanas viss butu sagatavots Jupitera statujas atliešanai.

Benvenuto patiešām devās uz darbnīcu, sadalīja mā­cekļiem darbus un" palūdza viņiem visās lietās klausīt Askānio, pēc tam viņš kaut ko itāliski iečukstēja Askānio ausī, atvadījās no visiem un dzīrās jau atstāt pili. Pa­galmā viņu gaidīja apseglots zirgs, kuru aiz iemauktiem turēja mazais Zans.

Šai brīdī pie Benvenuto pieskrēja Skocone un, pagā­jusi ar viņu malā, nopietni sacīja:

— Vai zināt, mans kungs, ka jūsu aizbraukšana nostāda mani visai grūtā stāvoklī?

— Kā tā, dārgumiņ?

— Pagolo mīl mani aizvien vairāk.

— Patiešām?