Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Jūsu impērija ir tik plaša, ka tajā nekad nenoriet saule.

— Bet Francija tomēr pieder jums… Un ko gan teiktu jūsu majestāte, ja es tikpat karsti kārotu pēc šī briljanta starp karaļvalstīm kā jus pēc Milanas — šīs pērles starp hercogistēm?

— Paklausieties, dārgais svaini, — Fransuā Pirmais bargi sacīja, — izlemjot vissvarīgākos jautājumus, es va­dos vairāk pēc jūtām nekā prāta, un, kā jūsu zemē mēdz sacīt: «Neaizskariet karalieni!» — tāpat es sacīšu jums: «Neaizskariet Franciju!»

— Ak dievs, vai tad mēs neesam tuvi radi un sabied­rotie? — Kārlis Piektais iesaucās.

— Protams, — Fransuā Pirmais atbildēja, — un es ceru, ka no šī brīža vairs nekas nespēs iedragāt nedz mūsu radniecību, nedz mūsu savienību.

— Es arī ceru uz to pašu, — imperators sacīja. — Bet vai par nākotni var galvot? — viņš turpināja, smaidī­dams savu augstprātīgo smaidu un raudzīdamies sarunu biedrā ar dzedru skatienu. — Vai, piemēram, manos spē­kos ir novērst strīdu starp manu dēlu Filipu un jūsu Anrī?

— Ja Augusta vietā nāks Tibērijs, — Fransuā Pirmais atteica, — tad mums šis strīds nebūs bīstams.

— Kāda nozīme valdniekam! — Kārlis Piektais iekais­dams turpināja. — Impērija vienmēr paliek impērija, ķeizaru Roma vienmēr bija Roma pat tad, kad ķeizars vairs nebija nekas vairāk kā ķeizara vārds.

— Pareizi, bet Kārļa Piektā impērija nav Oktaviāna impērija, dārgais svaini, — Fransuā Pirmais aizskarts iebilda. — Un kauju pie Pāvijas, lai cik lieliska tā būtu, nevar salīdzināt ar kauju pie Akcijas; turklāt Oktaviāns bija bagāts, bet jums, kā stāsta, par spīti visiem Indijas dārgumiem un Peru zelta atradnēm, ar naudu esot pa- knapi. Neviena banka jums negrib izsniegt aizdevumu — pat par trīspadsmit vai četrpadsmit procentiem; jūsu ka­raspēks nesaņem algu, un jūsu zaldāti, lai nenomirtu badā, bija spiesti izlaupīt Romu, bet tagad, kad pilsēta ir izlaupīta un vairs nav ko ņemt, viņi dumpojas.

— Bet jūs, dārgais svaini, — Kārlis Piektais sacīja, — kā liekas, esat pārdevis karaļa zemes īpašumus un vi­sādi izdabājis Luteram, lai dabūtu naudu no vācu firstiem.

— Turklāt, — Fransuā Pirmais turpināja, — ar jūsu kortesiem nav tik viegli saprasties kā ar senātu, kamēr es varu lepoties, ka uz visiem laikiem esmu padarījis karaļus neatkarīgus.

— Pielūkojiet, ka jūsu daudzinatais parlaments kādā jauka diena neuzņemas pār jums aizbildniecību!

Strīds kļuva negants, abi monarhi iekarsa aizvien vai- rak un vairak, vecais naids, kas tik ilgi bija viņus šķī­ris, iedegas no jauna. Fransuā Pirmais gandrīz vai aiz­mirsa viesmīlību, bet Kārlis Piektais piesardzību, līdz bei­dzot Francijas karalis attapās pirmais.

— Zvēru pie sava goda, mans dārgais svaini, — viņš smiedamies iesaucas, — vēl mazliet, un mēs sastrīdēsi­mies! Es taču jūs brīdināju, ka nav vērts runāt par valsts­lietām, atstāsim tās mūsu ministru ziņā un būsim vien­kārši draugi. Nprunāsim reizi pār visām reizēm, ka jūs varat uzskatīt par savu visu pasauli, izņemot Franciju, un neatgriezīsimies vairs pie šā temata.

— Un izņemot Milānas hercogisti, dārgais svaini, — Kārlis Piektais piebilda, aptverdams savu kļūdu un cenz­damies to izlabot, — jo Milānas hercogiste ir jūsu. Es jums to apsolīju un vēlreiz apstiprinu savu solījumu.

Savstarpējie draudzības apliecinājumi vēl nebija iz­skanējuši, kad atvērās durvis un galerijā ienāca herco­giene d'Etampa. Karalis panāca viņai pretī un, paņēmis zem rokas, pieveda pie imperatora, kas. redzēdams ka­raļa favorīti pirmo reizi un zinādams par viņas sarunu ar vēstnieku de Medīnu, pētoši raudzījās uz viņu.

— Vai redzat šo daiļo dāmu, dārgais svaini? — Fran­suā Pirmais sacīja.

— Es ne tikai redzu, — Kārlis Piektais atbildēja, — bet arī apbrīnoju viņu!

— Lieliski! Bet vai zināt, ko viņa no jums vēlas?

— Varbūt kādu no manām Spānijas provincēm! Lab­prāt uzdāvināšu.

— Nē, nē, jūs neuzminējāt, dārgais brāli!

— Bet ko tad?

— Viņa vēlas, lai es aizkavētu jūs Parīzē tik ilgi, ka­mēr jūs nebūsiet saplēsis Madrides līgumu un neapstip­rināsiet ar dokumentu savu neseno solījumu.

— Ja padoms ir labs, tas ir jāuzklausa. — Imperators zemu palocījās hercogienei — nevis aiz godbijības pret karaļa favorīti, bet vairāk gan tālab, lai apslēptu bālumu, kas bija pārklājis viņa seju, dzirdot šos karaļa vārdus.

Kārlis Piektais nepaguva neko vairāk piebilst un Fran­suā Pirmais pamanīt, kādu iespaidu atstājis viņa joks, kuru imperators, kā parasti, uztvēra nopietni, kad durvis atkal atvērās un galerijā ieplūda galminieku pūlis.

Eleganto, asprātīgo un grezni tērpto galminieku trok­šņainā sabiedrība, kas pulcējās šeit pirms zālē paredzēta­jām dzīrēm, gaužām atgādināja pieņemšanu Luvrā, kuru mēs jau aprakstījām. Tie paši kavalieri un dāmas, tie paši augstmaņi un pāži. Tāpat kā parasti, sastapās mīlē­tāju maigie skatieni un ienaidnieku naidpilnie mirkļi, skanēja tās pašas glaimīgās runas un izsmalcinātās zob­galības.

Pamanījis ienākam konetablu de Monmoransī, pamatoti uzskatīdams viņu par savu uzticamāko sabiedroto, Kār­lis Piektais panāca viņam pretī un aizveda viņu klusākā stūrī kopā ar savu vēstnieku hercogu de Medīnu.

— Es parakstīšu visu, ko jūs vēlaties, konetabl, — im­perators sacīja, paļaudamies uz vecā karavīra godprātību. — Sagatavojiet aktu par Milānas hercogistes nodošanu Francijai, un. zvēru pie svētā Jēkaba, es atdošu to jums veselu un neskartu, lai gan tas ir krāšņākais zieds manā kronī.

— Aktu! — konetabls iesaucās, sašutis par šādu piesar­dzību, kas tik ļoti atgādināja neuzticību. — Vai tad jums, sir, jāparaksta akti? Ko jūs runājat, jūsu majestāte? Nav vajadzīgi nekādi akti, sir, nekādi dpkumenti, pietiek ar jūsu vārdu. Vai tad jūs, jūsu majestāte, ieradāties Francijā, iepriekš saņēmis kaut kādu rakstu? Un vai tie­šām jūs domājat, ka mēs jūsu vārdam ticam mazāk nekā jūs mūsējam?

— Jums taisnība, msjē de Monmoransī, — imperators atbildēja, sniegdams konetablam roku. — Jums ir tais­nība.

Konetabls aizgāja.

— Nelaimīgais nelga! — imperators noteica. — Vai zināt, msjē de Medīna, viņš nodarbojas ar politiku tikpat akli, kā kurmis rok savu alu.

— Bet karalis, sir? — de Medīna vaicāja.

— Viņš pārāk dižojas ar savu cēlsirdību, lai šaubītos par mūsējo. Viņš pārsteidzīgi mūs atlaidīs, bet mēs sa­prātīgi liksim viņam pagaidīt. Likt gaidīt vēl nenozīmē lauzt doto vārdu, msjē, — Kārlis Piektais turpināja, — tas nozīmē neizpildīt solījumu laikā un neko vairāk.

— Bet hercogiene d'Etampa? — de Medīna atkal pa­jautāja.

— Ar viņu mēs sapratīsimies, — imperators atbildēja, gan novilkdams, gan atkal uzvilkdams ar lielisku bril­jantu rotātu gredzenu, ko viņš valkāja uz kreisās rokas īkšķa. — Jā, man jāaprunājas ar viņu bez lieciniekiem.

Kamēr imperators pusbalsī apspriedās ar savu ministru, hercogiene d'Etampa mesera d'Esturvila klātbūtnē nežē­līgi izzoboja vikontu de Marmaņu par viņa neveiksmīgo nakts piedzīvojumu.

— Vai tiešām tie bija jūsu ļaudis, msjē de Marmaņ, — viņa sacīja, — par kuriem Benvenuto visiem stāsta tik amizantu atgadījumu? Viņam uzbrukuši četri laupītāji, bet viņš, aizsargādamies tikai ar vienu roku, piespiedis šos «kavalierus» pavadīt viņu līdz mājām. Vai arī jūs, vikont, neesat bijis viens no šiem galantajiem drosminie­kiem?