Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Lūk, tādu es iedomājos savu dzīvi.

Bet, kad jūs mani atstājāt, es pakļāvos liktenim un jūsu gribai, es atsacījos no laimes un rīkojos tā, kā man lika mans meitas pienākums; tēvs vēlējās, lai es paglābtu viņu no negoda, apprecēdamās ar viņa kreditoru, un es paklau­sīju viņam. Mans vīrs izrādījās bargs, nežēlīgs un cietsir­dīgs cilvēks, viņu neapmierināja mana padevība, un viņš pieprasīja, lai es viņu mīlētu, kas biia pāri maniem spē­kiem, un, redzēdams manas skumjas, viņš izturējās pret mani rupji. Es samierinājos ar to. Biju viņam uzticīga un gādīga sieva, taču mani nomāca skumjas, Benvenuto. Dievs gandarīja mani par ciešanām, dāvādams man dēlu. Četrus gadus bērna maigie glāsti ļāva man aizmirst apvainoju­mus, sitienus un beigās arī nabadzību, jo, dzīdamies pēc lielākas peļņas, mans vīrs izputēja un pirms mēneša no­mira aiz bēdām. Lai dievs viņam piedod, kā es viņam pie­dodu!

Tagad mirstu arī es, jau šodien manas mokas šai saulē beigsies, un es novēlu jums, Benvenuto, savu dēlu.

Varbūt viss labi vien bija. Kas zina, vai es, vāja sie­viete, būtu varējusi līdz galam izpildīt grūto misiju, ko gribēju uzņemties jūsu dzīvē. Mans dēls Askānio (viņš ir līdzīgs man) jums būs stiprāks un uzticamāks pavadonis, viņš pratīs jūs mīlēt — ja arī ne vairāk, tad vismaz labāk nekā es. Un es tāpēc nebūt neesmu greizsirdīga uz jums.

Benvenuto, esiet pret manu dēlu tik labs, cik laba es gribēju būt pret jums.

Ardievu, mans draugs, es jūs mīlēju un mīlu, es ne­kaunos atzīties šai mīlestībā, stāvēdama mūžības vārtu priekšā, jo tā ir svēta mīlestība. Ardievu! Esiet liels māk­slinieks, tad es būšu laimīga, un paraugieties kādreiz uz debesīm, lai es varētu no turienes jūs ieraudzīt.

Jūsu Stefāna.»

Vai tagad jūs ticat man, Kolomba un Askānio, vai esat gatavi darīt, ko es jums ieteikšu?

— Jā! — abi mīiētāji iesaucās reizē.

Nākamās dienas rītā pēc tam, kad Mazās Nelas pils dārzā zem zvaigžņu blāvā mirdzuma tika izstāstīts šis stāsts, Benvenuto darbnīca izskatījās kā parasti; pats ma­estro strādāja pie sālstrauka, kura pagatavošanai vaja­dzīgo zeltu viņš tik drosmīgi bija aizstāvējis pret četriem algādžiem, kas bija iekārojuši šo cēlo metālu un pie reizes arī viņa dzīvību. Askānio darināja liliju hercogienei d'Etampai; Žaks Obrī, laiski atlaidies krēslā, bērtin apbēra Čellīni ar jautājumiem un tūdaļ pats uz tiem atbildēja, jo Benvenuto pat nevēra vajā muti; Pagolo slepus meta ska­tienus uz Katrīnu, kas izšuva kādu rokdarbu. Hermanis un pārējie mācekļi vīlēja, kala, metināja, gravēja, un šo mierīgo darbu atdzīvināja Skocones dziesmiņa.

Turpretī Mazajā Nelas pilī no rāma miera nebija ne vēsts. Kolomba bija pazudusi.

Satraukums bija milzīgs; meiteni meklēja, sauca; Pe­rīnas kundze skaļi vaimanāja, bet prevo, kuram tika ne­kavējoties paziņots par notikušo, velti centās izdabūt no dueņjas kaut vienu saprātīgu vārdu, kas palīdzētu nokļūt uz pēdām nolaupītajai vai, iespējams, aizbēgušajai meitai.

— Tātad, Perīnas kundze, — viņš vaicāja, — jūs sacī­jāt, ka pēdējo reizi redzējāt viņu vakar vakarā drīz pēc manas aiziešanas?

— Kā tad, mans kungs, tā tas bija. Jēzus Kristus! Kāda nelaime! Nabaga drostaliņa izskatījās tāda kā skumīga, viņa novilka grezno galma tērpu un noņēma dārglietas, pēc tam uzvilka vienkāršu baltu kleitu … augstais dievs, apžēlojies par mums! ,.. Un tad viņa sacīja man: «Perīnas kundze, šodien ir tik jauks vakars, es mazliet pastaigāšos pa aleju.» Bija ap pulksten septiņiem vakarā. Šī dāma, — Perīnas kundze sacīja, norādīdama uz Pilšerī kundzi, kas nesen bija atsūtīta viņai palīgos vai, pareizāk sakot, iecelta par viņas priekšnieci, — šī dāma jau bija aizgājusi savā istabā un acīmredzot, kā parasti, noņēmās ar tērpiem, ku­rus viņa tik veikli darina, bet es nokāpu lejas zālē un sāku izšūt. Vairs neatceros, cik ilgi es nosēdēju pie darba, iespējams, ka manas nogurušās nabaga acis aizvērās pašas no sevis un es uz brītiņu aizsnaudos.

— Kā jau parasti, — Pilšerī iedzēla.

— Ap pulksten desmitiem, — Perīnas kundze turpināja, pat neuzskatīdama par vajadzīgu atbildēt neslavas cēlā­jai, — es piecēlos no krēsla un devos uz dārzu palūkoties, vai Kolomba nav tur aizsapņojusies. Es viņu skaļi pa­saucu, taču Kolomba neatsaucās; tad es nodomāju, ka viņa jau atgriezusies mājās un devusies pie miera, negri­bēdama mani traucēt, jo viņa bieži vien tā darīja, mana dūjiņa. Žēlīgais dievs, kas to varēja paredzēt! Ak, meser prevo, varu likt galvu ķīlā, ka viņu nav aizvedis mīļākais, bet gan nolaupījis kāds laupītājs. Es viņu audzināju …

— Bet šorīt, — prevo viņu nepacietīgi pārtrauca, — kas •notika šorīt?

— Šorīt, kad es redzēju, ka viņa ilgi nenāk laukā no istabas… svētā jaunava Marija, apžēlojies par mums!

— Pie velna jūsu lūgšanas! — mesers d'Esturviis ierē­cās. — Stāstiet vien pēc kārtas bez šīs idiotiskās vaimanā­šanas! Tātad kas notika šorīt?

— Ak, meser prevo, es nemitēšos raudāt, kamēr nebūs atrasta mūsu dūjiņa. Šorīt, mans kungs, sākdama jau uz­traukties, ka viņa tik ilgi nerādās (Kolomba taču ir tik agrs putniņš!), es devos viņu modināt un pieklauvēju pie viņas istabas durvīm. Tā kā Kolomba neatsaucās, es iegāju istabā. Ne dzīvas dvēseles. Pat gulta nav aizskarta. Tad es sāku kliegt, saukt palīgā, es galīgi pazaudēju galvu, un jūs vēl gribat, lai es neraudu!

— Vai jūs esat kādu šeit ielaidusi manas prombūtnes laikā, Perīnas kundze? — prevo bargi noprasīja.

— Ko tad es, piemēram, būtu varējusi šeit ielaist? — pagalam sašutusi, iesaucās cienījamā dueņja, kuras sirds­apziņa nebija gluži tīra. — Vai tad jūs man neaizliedzāt to darīt, mans kungs? Vai tad kaut reizi es neesmu jūs paklausījusi? Ielaist šeit kādu? Vai prāts!

— Nu, piemēram, to pašu Benvenuto, kas uzdrošinājās pateikt, ka mana meita ir skaistule, — vai viņš necentās jūs uzpirkt?

— Benvenuto šeit? Viņam vieglāk būtu uzkāpt līdz mē­nesim; es viņu sagaidītu, kā pieklājas, vārāt man ticēt!

— Tātad jūs Mazajā Nelas pilī nekad neesat ielaidusi nevienu vīrieti, nevienu jaunu cilvēku?

— Jaunu cilvēku! Augstā debess, jaunu cilvēku! Kāpēc jūs nevaicājat, vai neesmu ielaidusi sātanu?

— Bet kas tādā gadījumā, — Pilšerī kundze ieteicās, — ir šis glītais jauneklis, kurš reizes desmit tika klauvējis

pie durvīm, kopš es šeit strādāju, un kuram es ikreiz aiz- cirtu durvis deguna priekšā.

— Glītais jauneklis? Jūs maldāties, mīļā; tas droši vien bija grāfs d'Orbeks. Ak dievs, es saprotu: jūs laikam ru­nājat par Askānio. Vai atceraties Askānio, mans kungs, to zēnu, kas izglāba jums dzīvību? Jā, patiešām, es atdevu viņam salabot savu kurpju sudraba sprādzes. Un jūs šo zeņķi, šo amata mācekli, uzskatāt par jaunu cilvēku? At­jēdzieties, mīļā! Pat šie mūri un akmens plāksnes var ap­liecināt, ka šeit neviens vīrietis nav bijis.

— Diezgan! — prevo viņu bargi pārtrauca. — Un ielā­gojiet, Perīnas kundze, ja esat pievīlusi mani un zaudēsiet manu uzticību, jūs dārgi par to samaksāsiet. Bet tagad es došos pie Benvenuto; dievs vien zina, kā šis nekauņa mani sagaidīs, taču jāiet ir.

Par spīti visām bažām, Benvenuto sagaidīja d'Esturvilu atplestām rokām. Mākslinieks bija tik mierīgs un nepie­spiesti laipnt, ka prevo neuzdrošinājās viņam neko sacīt par savām aizdomām. Viņš tikai paskaidroja, ka Kolomba rīta agrumā no kaut kā briesmīgi izbijusies un kā neprā­tīga aizbēgusi prom no mājām; tad nu viņš domājot, vai viņa neesot paslēpusies, protams, bez Čellīni ziņas, Lie­lajā Nelas pilī vai arī, skriedama cauri pils pagalmam, zaudējusi samaņu un tagad kaut kur guļ. Vārdu sakot, d'Esturvils meloja acīm redzami.