Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Kā teiks Askānio,, — Kolomba nočukstēja.

— Benvenuto ir cēls un labs, — Askānio atbildēja, — viņš mīl mūs un piedod mums pāridarījumu. Klausīsim viņam, Kolomba, es jūs lūdzu!

— Pavēliet, maestro, — Kolomba sacīja, — un es klau­sīšu jums kā dieva vēstnesim.

— Labi, mans bērns, es prasīšu no jums tikai vienu, kaut arī jums droši vien nebūs viegli izšķirties par šo soli, taču jāizšķiras vien būs, un pēc tam jūsu vienīgais pie­nākums būs gaidīt, paļaujoties uz notikumu gaitu un mani. Bet, lai jūs pilnīgi uzticētos cilvēkam, kura dzīve, iespē­jams, ir aptraipīta, bet sirdsapziņa palikusi tīra, es izstās­tīšu jums savu jaunības stāstu. Ak vai, visi šie stāsti līdzīgi cits citam, un katrs no tiem slēpj sevī ciešanas. Es pa­stāstīšu tev, Askānio, kā iepazinu savu Beatriči, kā manā dzīvē ienāca šis eņģelis, par ko jau reiz tev ieminējos, un tu sapratīsi, kas viņa man bija, un nebrīnīsies vairs, ka es tavā labā nekurnēdams atsakos no Kolombas, jo ar šo upuri es tikai cenšos .izpirkt asaras, kuras lējusi tava māte, Askānio. Jā, tava māte debesīs ir svētā! Beatriče — svētlaimīgā, bet Stefāna — kronētā.

— Jūs jau sen solījāt man izstāstīt šo stāstu, skolotāj.

— Jā, — Čellīni turpināja, — un tagad pienācis brīdis,, kad jums tas ir jāzina. Noklausījusies šo stāstu, jūs sa­pratīsiet, Kolomba, kāpēc es tik ļoti mīlu mūsu Askānio, un varēsiet man pilnīgi uzticēties.

Un lūk, ko pastāstīja savā labskanīgajā, vīrišķīgajā balsī Benvenuto Čellīni šai klusajā, smaržīgajā naktī zem zvaigžņu nosētajām debesīm, turēdams abu mīlētāju rokas savējās.

— Kopš tā laika aizritējuši jau divdesmit gadi, kad es, tāpat ka tu, Askānio, biju divdesmit gadus vecs jauneklis; strādāju Florencē par mācekli pie zeltkaļa, kuru sauca Rafaels del Moro. Viņš bija labs meistars, kam netrūka gaumes, taču viņš vairāk mīlēja atpūtu nekā darbu, lab­prāt pavadīja laiku izpriecās, šķiezdams pēdējo naudu un aizraudams sev līdzi mācekļus. Bieži es paliku viens pats darbnīcā, lai pabeigtu kādu darbu, ko darīju dziedādams. Es toreiz visu laiku dziedāju tāpat kā tagad Skocone. Maestro Rafaels bija pazīstams kā bezrakstura cilvēks, viņš nevienam nespēja neko atteikt, un pie viņa saplūda, meklējot darbu vai, pareizāk sakot, izpriecas, visi Floren­ces sliņķi. Saprotams, ka, šādi dzīvojot, nav iespējams tikt pie turības; tāpēc viņam nekad nebija naudas un drīz vien viņš kļuva pazīstams kā meistars ar nelāgu slavu.

Taču gluži tā vis nebija, Florencē dzīvoja kāds cits vēl mazāk cienīts mana skolotāja amatabrālis, lai gan viņš bija cēlies no slavenas mākslinieku dzimtas. Es runāju par Džismondo Gadi; florencieši bija par viņu vēl sliktākās domās nevis tāpēc, ka viņš nemaksāja nodokļus kā Ra­faels del Moro, bet gan tāpēc, ka viņš neprata strādāt, un, galvenais, viņa pretīgā skopuma dēļ. Tā kā galu galā viņš pazaudēja visus savus klientus un viņa darbnīcā tikai re­tumis iegriezās kāds nezinātājs svešzemnieks, Džismondo sāka nodarboties ar augļošanu, aizdodams naudu pret mil­zīgiem procentiem bagātnieku dēliņiem, kas šķērdēja savu nākamo mantību. Šis amats viņam padevās daudz labāk, jo Gadi vienmēr ņēma vērtīgas ķīlas, neielaidās nevienā darījumā, ja nebija drošas garantijas. Turklāt, viņa paša vārdiem runājot, viņš bija ļoti piesardzīgs un ļoti iecie­tīgs: aizdeva naudu itin visiem — gan saviem tautiešiem, gan svešzemniekiem, gan kristiešiem, gan ebrejiem. Viņš labprāt būtu aizdevis arī svētajam Pēterim, ja tas ieķīlātu paradīzes atslēgas, un sātanam, ja tas ieķīlātu elles dār­gumus.

Vai maz jāteic, ka viņš aizdeva naudu arī manam ne­laimīgajam saimniekam Rafaelam del Moro, kas ar katru dienu aizvien vairāk iestiga parādos, lai gan joprojām palika godīgs cilvēks, kas nekad nemelo. Abu zeltkaļu pa­stāvīgās kopīgās darīšanas, līdzpilsoņu nicīgā izturēšanās pret viņiem un, beidzot, tas, ka viņi dzīvoja kaimiņos, abus ļoti tuvināja. Del Moro bija bezgala pateicīgs Džis­mondo Gadi, ka tas viņam vienmēr neierobežotā dau­dzumā aizdeva naudu. Savukārt Gadi izjuta cieņu pret savu godīgo un biklo parādnieku. Vārdu sakot, drīz vien viņi kļuva par sirdsdraugiem, un Džismondo ne par kādiem dārgumiem nebutu palaidis garam nevienas dzī­res, kurās Rafaels del Moro viņu allaž ielūdza.

Del Moro bija atraitnis, un viņam bija sešpadsmit gadus veca meita, vārdā Stefāna.

Stefāna nebija skaistule šā vārda stingrākajā nozīmē, taču viņas valdzinājums bija jūtams jau no pirmā ska­tiena. Zem viņas gludās pieres, kas meitenei, šķiet, bija pārāk augsta un stāva, jautās domu rosme. Viņas lielo, samtaini melno acu skatiens iespiedās līdz dvēseles dziļu­miem, un tas, uz ko viņa raudzījās, neviļus sajuta maigu bijību. Liegs, skumīgs smaids kā rudens rīta rēnā saule apstaroja viņas bālo, mazliet melnīgsnējo seju. Es aiz­mirsu vēl pateikt, ka meitenei bija dievišķīgi skaistas ro­kas un viņas galvu rotāja kuplas melnu matu cirtas.

Stefānai bija paradums mazliet noliekt galvu uz sāniem, un tad viņa atgādināja vētras aizlauztu liliju. Vārdu sa­kot, viņa bija dzīvs melanholijas iemiesojums. Taču, kad viņa deva rīkojumus, pavēloši pacēlusi roku, viņas au­gums lepni izslējās, brīnišķīgās acis iekvēlojās, nāsis trī­sēja,-un viņu, šķiet, varēja pielūgt kā erceņģeli Gabrielu. Tu esi ļoti līdzīgs viņai, Askānio, bet tev nav viņas slimīgā vāruma un ciešanu pilnās sejas izteiksmes. Nekad vēl nemirstīgo dvēseli neesmu saskatījis tik skaidri kā šai trauslajā, graciozajā-un vijīgajā augumā. Del Moro, kurš mīlēja savu meitu un tai pašā laikā mazliet baidījās no viņas, bieži vien sacīja, ka. lai arī viņa sieva atdusas kapā, viņas dvēsele turpina dzīvot Stefānā.

Es tolaik biju vieglprātīgs, neapvaldīts un dedzīgs jau­neklis. Par visu augstāk pasaulē es vērtēju brīvību; jau­nības spēks manī kūsāt kūsāja, un es šķiedu to pārgalvī­gos kautiņos un trakā mīlestībā. Taču es strādāju tikpat dedzīgi kā līksmojos, tālab, par spīti visām trakulībām, biju labākais Rafaela māceklis, un vienīgi mana izpeļņa pa­līdzēja kaut kā saturēt visu māju. Itin viss, ko es pagata­voju, šķiet, iznāca labs tīri nejauši, gandrīz nemaz nepie- domājot. Es cītīgi studēju antīko mākslu. Augas dienas pa­vadīju, kopēdams grieķu un romiešu meistaru statujas un bareljefus, un šī iepazīšanās ar dižajiem senatnes tēl­niekiem deva man līniju skaidrību un formas pilnību; taču toreiz es biju tikai labs atdarinātājs, nevis jaunu vērtību radītājs. Un tomēr, kā jau teicu, es tiku uzskatīts par vis­prasmīgāko un uzcītīgāko Rafaela del Moro mācekli. Tā­lab arī mans skolotājs, kā es vēlāk to uzzināju, cerēja izprecināt man savu meitu.

Turpretī man tai laikā precības nenāca ne prātā. Es alku pēc neatkarības, izpriecām un brīvības; veselām dienām pazudu no mājām, vakaros atgriezos, pagalam pārguris, un tomēr dažās stundās paguvu panākt darbā pārējos Ra­faela mācekļus; es metos divkaujā par vienu nevietā iz­teiktu vārdu, iemīlējos no viena man uzmesta skatiena. Kāds gan vīrs no manis varēja iznākt!

Manas jūtas pret Stefānu itin nemaz nebija līdzīgas manai mīlestībai pret Portas del Prāto vai Bergo Pinti skais­tulēm. Es gandrīz vai mulsu viņas priekšā; ja toreiz man kāds būtu teicis, ka mīlu viņu nevis tā, kā mīl māsu, es smietos par to pilnā kaklā. Atgriezies no savām dēkām, es neuzdrošinājos pacelt uz viņu acis. Stefāna tādās reizēs nebija barga, nē, viņa bija skumja. Turpretī, kad, noguris no izpriecām vai darba alku pārņemts, es paliku mājās, man patika sajust sev pievērstu Stefānas skaidro skatienu, dzirdēt viņas maigo balsi: mana mīlestība pret viņu bija dziļa, gandrīz līdzīga pielūgsmei, es pats nesapratu, kas tās bija par jūtām, bet tās lika saldi ietrīsēties manai sir­dij. Bieži vien trokšņainās dzīrēs man pēkšņi ienāca prātā Stefāna, un tai pašā mirklī es kļuvu kluss un grūtsirdīgs; ja, izvilcis zobenu vai dunci, es piesaucu viņas vārdu kā savu svēto aizstāvi, tad ik reizes beidzu cīniņu kā uzvarē­tājs, turklāt bez nevienas sķrambiņas. Taču šīs jūtas pret daiļo, nevainīgo un maigo meiteni slēpās manas sirds dzi­ļumos kā vislielākais svētums.