Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Jūs vairs nekur neiesiet? — Skocone noprasīja.

— Nē, nē. Esi mierīga. Es tikai uzmeklēšu parkā Askā­nio, man ar viņu jāaprunājas.

Mācekļi kopā ar Katrīnu atgriezās darbnīcā, bet Benve­nuto devās uz parku. Tieši šai brīdī uzlēca pilns mēness, un viņš skaidri ieraudzīja Askānio; taču jauneklis nemaz nepastaigājās pa parku, pielicis kāpnes pie Mazās Nelas pils mūra žoga, viņš kāpa pa tām augšā. Uzkāpis žoga korē, viņš uzvilka augšā arī kāpnes un nozuda viņpus žoga.

Benvenuto parlaida roku pār acīm kā cilvēks, kas netic tam, ko redz; tad, pēkšņi par kaut ko izšķīries, aizsteidzās uz savu celli, no kurienes izkāpa pa logu uz jumta un veikli pārlēca uz Mazās Nelas pils žoga; pēc tam, ieķēries mezglainajās vīnstīgās, viņš klusi nolaidās Kolombas dārzā; no rīta bija nolijis lietus, un miklā zeme apslāpēja soļu troksni.

Pielicis ausi pie zemes, Benvenuto ieklausījās. Labu brīdi valdīja pilnīgs klusums. Beidzot kaut kur tālumā at­skanēja čuksti; Benvenuto tūdaļ piecēlās un sāka piesar­dzīgi lavīties uz priekšu, vai ik brīdi apstādamies un ieklausīdamies. Balsis kļuva aizvien skaidrāk sadzirdamas. Benvenuto jau droši devās turp, no kurienes tās atskanēja; beidzot, ticis līdz alejai, kas veda cauri parkam, viņš ieraudzīja vai, pareizāk sakot, samanīja Kolombu, kas, tēr­pusies baltā kleitā, sēdēja blakus Askānio uz mums jau labi zināmā sola. Jaunieši runāja klusi, taču viņu satrauk­tās balsis bija skaidri sadzirdamas.

Slēpdamies aiz kokiem, Benvenuto pienāca pavisam tuvu un sāka klausīties.

Vēlā rudens novakare bija klusa un rēna. Mēness bija aizgaiņājis gandrīz visus mākoņus, un atlikušie izklaidus slīdēja pa zilgo debess jumu, kas mirgoja kā sētin nosēts zvaigznēm. Rāms miers apņēma trīs cilvēkus, kas bija pa­slēpušies Mazās Nelas pils parkā, kamēr viņu sirdis bija pilnas mulsuma un satraukuma.

— Mīļā Kolomba, — Askānio sacīja, kamēr Benvenuto, kluss un bāls, stāvēja viņiem aiz muguras un uztvēra šos vārdus, šķiet, nevis ar dzirdi, bet ar visu savu būtni.

— Mana dārgā līgava, cik daudz ciešanu esmu jums sa­gādājis! Kāpēc gan esmu ielauzies jūsu klusajā dzīvē! Kad jūs uzzināsiet briesmīgo vēsti, kādu esmu atnesis, jūs mani nolādēsiet.

— Jūs maldāties, mans draugs, — Kolomba atbildēja,

— lai ko jūs man sacītu, es vienmēr svētīšu jūs, jo zinu, ka jūs man sūtījis pats dievs. Es nekad neesmu dzirdējusi savas mātes balsi, bet, kad jūs runājat ar mani, man šķiet, ka es to dzirdu. Runājiet taču, Askānio, lai cik briesmīga vēsts jums būtu man jāpaziņo! Mierinājumu man sagā­dās tas vien, ka es dzirdēšu šo vēsti no jūsu lūpām.

— Esiet vīrišķīga, cik vīrišķīga vien varat būt, saņe­miet visus savus spēkus! — Askānio sacīja.

Un viņš izstāstīja Kolombai, ko viņa klātbūtnē bija ru­nājusi hercogiene d'Etampa un grāfs d'Orbeks, attēloja viņu neģēlīgo sazvērestību, viņu nodomu nodot karalistes intereses un iegrūst Kolombu negodā; Askānio izcieta īs­tas mokas, skaidrojot šai nevainīgajai dvēselei, kas vēl nepazina cilvēku nelietību, mantziņa zemisko nodevību; viņam vajadzēja atklāt šai jaunajai meitenei, kas bija tik sirdsšķīsta, ka dzirdētais nelika viņai pat nosarkt, karaļa favorītes ļaunās un izsmalcinātās intrigas, uz kādām to mudināja atraidītā mīlestība. Kolomba skaidri saprata tikai to, ka viņas mīļotais ir riebuma un šausmu pārņemts, un, gluži kā nabaga efeja, kas apvijusies ap jaunu kociņu, viņa drebēja un trīsēja kopā ar to.

— Dārgais draugs, — viņa sacīja, — šī pretīgā sazvē­restība, kas paredz laupīt man godu, jāatklāj manam tē­vam. Tēvs pat nenojauš, ka mēs mīlam viens otru, tēvs ir jums pateicību parādā, jūs esat izglābis viņam dzīvību, tēvs jūs noteikti uzklausīs. O, nomierinieties, viņš izraus mani no grāfa d'Orbeka rokām!

— Ak vai! — Askānio tikai nopūtās.

— Kā, mans draugs, jūs arī manu tēvu turat aizdomās par līdzdalību tik nekrietnā sazvērestībā? — Kolomba iesaucās, saklausīdama mīļotā balsī šaubas. — Tas būtu pā­rāk briesmīgi, Askānio! Nē, es esmu pārliecināta, ka tēvs neko nezina, neko nenojauš, un, lai gan viņš nekad pret mani nav bijis īpaši mīļš, viņš nevar pats ar savu roku grūst mani negodā un nelaimē.

— Piedodiet, Kolomba, — Askānio turpināja, — bet jūsu tēvs laimi izprot gluži citādi nekā jūs, augsts tituls viņa acis apslēpj negodu; būdams augstprātīgs kā visi galminieki, viņš uzskata, ka kļūt par karaļa favorīti jums būtu lielāka laime nekā apprecēties ar vienkāršu māksli­nieku. Kolomba, es negribu no jums neko slēpt: grāfs d'Orbeks pateica hercogienei d'Etampai, ka viņš esot pār­liecināts par jūsu tēva piekrišanu.

— Žēlīgais dievs, vai tas var būt? — meitene iesaucās. — Kur tas redzēts, Askānio, ka tēvs pārdotu savu bērnu?

— Tādas lietas notikušas visās zemēs *m visos laikos, mans nabaga eņģeli, un īpaši bieži tās notiek mūsu laikā un mūsu zemē. Nedomājiet, ka pasaule ir līdzīga jūsu cē­lajai dvēselei, bet sabiedrība tikpat tikumīga kā jūs pati. Jā, Kolomba, Francijas dižciltīgākie cilvēki bez kautrē­šanās upurē' karaļa iegribām savu sievu un savu meitu jaunību un skaistumu; galma aprindās tas nav nekas sevišķs, un jūsu tēvs sev par attaisnojumu var minēt ne vienu vien piemēru. Piedod, mana mīlā, ka lieku tavai skaidrajai un maigajai dvēselei saskarties ar šo atbaidošo īstenību, bet es gribēju parādīt tev bezdibeni, kurā tevi grasās iegrūst.

— Askānio, Askānio! — Kolomba iesaucās, pieplak- dama jaunekļa plecam. — Vai tiešām arī tēvs ir pret mani? O, man kauns par viņu! Kur lai meklēju glābiņu? Vienīgi pie jums, Askānio! Tikai jūs varat mani glābt! Vai jūs esat runājis ar savu skolotāju Benvenuto, kurš, kā jūs man teicāt, ir tik labs, tik cēls un tik varens un kuru es mīlu tāpēc, ka jūs viņu mīlat.

— Nemīli viņu, nemīli viņu, Kolomba! — Askānio iesau­cās.

— Kāpēc? — meitene nomurmināja.

— Tāpēc, ka viņš mīl jūs, un tādēļ viņš vairs nav mūsu draugs, uz kuru mēs varētu paļauties, viņš ir mūsu ienaid­nieks, pret kuru mums būs jācīnās. Saprotiet, viens no mūsu niknākajiem ienaidniekiem. Klausieties!

Un Askānio pastāstīja Kolombai, ka tai brīdī, kad viņš bija dzīries par visu pateikt Benvenuto, skolotājs pats at­zinies viņam savā cēlajā mīlestībā un paziņojis, ka viņš kā īpašu žēlastību nodomājis lūgt karalim viņas roku. Un Benvenuto var pilnām paļauties uz šo žēlastību, jo kara­lis apsolījis izpildīt jebkuru viņa lūgumu pēc tam, kad viņš būs pabeidzis Jupitera statuju, turklāt visiem zināms, ka Fransuā Pirmais nekad nelauž doto vārdu.

— Ak dievs! — Kolomba iesaucās, paceldama pret de­besīm savas brīnišķīgās acis un sniegbaltās rokas. — Ta­gad jūs esat mūsu vienīgais aizstāvis. Visi pārējie no mums novērsušies, un miera ostas vietā mūs sagaida sa­bangota jūra. Bet vai jūs esat droši pārliecināts, Askānio, ka mēs esam pamesti gluži vieni?

— Ak vai, es esmu pilnīgi pārliecināts, — jauneklis atbildēja. — Mans skolotājs tagad mums ir tikpat bīs­tams kā jūsu tēvs, Kolomba. Kā lai to aptver — man ir jābaidās no Benvenuto. jāienīst mans draugs, mans sko­lotājs, mans aizstāvis, mans tēvs, mans dievs! — Askānio iesaucās, lauzīdams rokas. — Un kāpēc tas viss, es jau­tāju jums, Kolomba? Tikai tāpēc, ka viņš sastapa jūs un viņu pārņēma pret jums cēlas jūtas, kādas jūs iedvešat ikvienam, kas apveltīts ar mākslinieka dvēseli; tāpēc, ka viņš jūs mīl, tāpat kā es jūs mīlu. Tātad viņa noziegums ir tāds pats kā manējais. Taču jūs, Kolomba, mani mīlat, un tas ir mans attaisnojums. Ak dievs, ko lāi dara? Jau divas dienas mani plosa pretrunīgas jūtas, brīžam man šķiet, ka es ienīstu savu skolotāju, brīžam atkal jūtu, ka mīlu viņu tāpat kā agrāk. Viņš mīl jūs, tas ir tiesa, bet viņš mīl arī mani! Es mulstu, un mans gars dreb kā niedre vētras brāzmās. Ko darīs Benvenuto, kad visu uzzinās? O, vispirms es pastāstīšu viņam par grāfa d'Orbeka no­domu un ceru, ka viņš mūs atpestīs no grāfa. Taču pēc tam, kad mēs nostāsimies viens otram pretī kā ienaidnieki, kad es viņam pateikšu, ka viņa skolnieks ir viņa sāncen­sis, es baidos, Kolomba, ka viņa dusmas būs nepielūdza­mas un aklas kā pats liktenis; viņš aizmirsīs Askānio, lai domātu vienīgi par Kolombu, viņš novērsīs skatienu no drauga, ko viņš mīlēja, lai redzētu vienīgi sievieti, kuru viņš mīl, jo arī es nesvārstītos, ja man būtu jāizšķiras starp viņu un jums. Arī es bez nožēlas upurētu senu drau­dzību plaukstošas mīlestības vārdā, apmainītu zemi pret debesīm! Kālab lai viņš nerīkotos tāpat? Galu galā viņš ir cilvēks, bet upurēt mīlestību nav cilvēka spēkos. Tātad mums būs jācīnās vienam pret otru, bet vai es, tik bezpa­līdzīgs un vientuļš, varu stāties viņam pretī? Un tomēr, Kolomba, lai kā es reiz ienīdīšu to, kuru tik ļoti un tik ilgi mīlu, nē, es saku jums — nē, ne par kādiem pasaules labumiem nelikšu viņam izciest tādas mocības, kādas iz­cietu es, kad viņš atklāja man savu mīlestību pret jums.