Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Apmēram pirms stundas, kad tikko vēl sāka krēslot, Augustīniešu krastmalā pie baznīcas apstājās četri diezgan drūma izskata vīri, no galvas līdz papēžiem ietinušies ga­ros apmetņos. Krastmalu no upes šeit šķīra vienīgi zems akmens mūris, un vakaros šeit neredzēja neviena cilvēka. Pa visu šo laiku garām drūmajiem vīriem pagāja vienīgi prevo, kurš jau bija pavadījis Kolombu uz Mazo Nelas pili un kuru drūmie vīri sveicināja ar godu, kāds pienākas augstmanim.

Uzmaukuši cepures pāri acīm, viņi stāvēja kādā baznī­cas mūra nišā un pusbalsī sarunājās. Divi no viņiem mums jau pazīstami: tie ir algādži, kurus savā laikā de Marmaņs bija nolīdzis gājienam uz Lielo Nelas pili, kas beidzās ar pilnīgu neveiksmi. Viņu vārdi ir Ferrante un Frakāso. Arī abi pārējie nodarbojās ar to pašu «cienījamo» amatu, un viņus sauca Prokops un Maledāns. Bet, lai mūsu pēcteči nestrīdētos par šo zeļļu dzimteni, kā strīdas jau trīstūk­stoš gadu par Homēra dzimto pilsētu, piebildīsim, ka Ma­ledāns bija pikardietis, Prokops — čigāns, bet Ferrante un Frakāso bija nākuši pasaulē zem Itālijas saulainajām debesīm. Kas attiecas uz viņu atšķirīgajām pazīmēm, tad Prokops bija jurists, Ferrante — pedants, Frakāso — sapņotājs, bet Maledāns — muļķis. Kā lasītājs tagad redz, par spīti mūsu piederībai pie franču nācijas, mēs protam pienācīgi novērtēt mūsu tautiešu īpašības.

Kautiņā ikviens no viņiem bija gatavais sātans.

Bet tagad, kad esam ar viņiem iepazinušies, ieklausīsi­mies viņu draudzīgajā un visnotaļ pamācošajā sarunā. No tās mēs uzzināsim, kas viņi par cilvēkiem un kādas bries­mas draud mūsu draugam Benvenuto.

— Cik labi, ka šodien sarkanmatainais vikonts neme­tis mums sprunguļus ceļā, — Ferrante teica, griezdamies pie Frakāso, — beidzot mēs izvilksim no makstīm zobe­nus, un šis zaķapastala neapjauks mūs un neliks mums meklēt glābiņu bēgšanā.

— Tev taisnība, — Frakāso atbildēja, — taču, tā kā viņš uzvēlis mums visu risku, ķas saistīts ar šo darbiņu, par ko esmu viņam varen pateicīgs, tad viņam jāatdod mums ari viss laupījums. Nudien, kādas sarkanmataina­jam velnam ir tiesības piesavināties piecus simtus zelta ekiju? Tiesa, arī atlikušie pieci simti ir branga naudiņa. Iznāk simt divdesmit pieci ekiji uz galviņu — slavējami, nav vārdam vietas, grūtos laikos man gadijies nodurt cil­vēku ari par diviem ekijiem.

— Par diviem ekijiem! Svētā jaunava! Tas apkauno amatu! — Maledāns iesaucās. — Vai zini, draudziņ, labāk nerunā tādas lietas manā klātbūtnē, citādi, nedod dievs, kāds vēl var izdzirdēt un noturēt mani par tādu pašu stulbeni kā tu.

— Ko lai dara, Maledān, dzīvē visādi gadās, — Fra­kāso grūtsirdīgi atteica, — dažreiz, šķiet, es nogalinātu cilvēku maizes gabala dēļ. Bet atgriezīsimies pie lietas. Pēc manām domām, dārgie draugi, divsimt piecdesmit ekiju uz galviņu ir divreiz vērtīgāki par simt divdesmit pieciem ekijiem. Kā būtu, ja, nožmieguši šo vīru, mēs iebāztu kabatā visu naudiņu un nedotu šim draņķa Mar- maņam ne graša?

— Mīļais brāli, — Prokops pamācoši sacīja, — tas no­zīmētu lauzt līgumu, piekrāpt klientu, bet jebkurā darbā vispirms jābūt godīgam. Manuprāt, mums jārīkojas, kā bija norunāts, un jāatdod vikontam visi piecsimt ekiji. Distingimus kad viņš tos saņems un pārliecināsies, ka mēs esam godīgi ļaudis, es neredzu iemesla, kālab mēs nevarētu viņam uzbrukt un atņemt šo naudu.

— Vareni izdomāts! — Ferrante uzslavēja. — Mūsu Prokops godīgumu apvieno ar pārsteidzošu izdomu.

— Ak dievs, es taču esmu mazliet mācījies likumu zi­nības, — Prokops kautrīgi piebilda.

— Esi bez rūpēm, Ferrante! — Maledāns nicinoši no­burkšķēja. — Pats uz savas ādas esmu izbaudījis gan cir­tienus, gan dūrienus. Reiz naktī uzturējos amata darīša­nās kādā Burbonu pilī. Nepaguvis līdz rītausmai tikt ar visu galā, nolēmu kādā klusākā stūrītī sagaidīt nākamo nakti. Nospriedu, ka vispiemērotākā vieta būs ieroču zāle. Kādu vien ieroču un trofeju tur nebija: gan bruņu cepures, gan krūšu, roku un kāju bruņas, gan sejsegi un vairogi. Es izvilku mietu, kas saturēja kopā kādu bruņu­tērpu, apliku sev visas bruņas, nolaidu sejsegu un nostā­jos nekustīgi uz postamenta.

— Tas tik ir joks! — Ferrante viņu pārtrauca. — Stāsti tālāk, Maledān! Kad cilvēks gatavojas izdarīt kādu varoņ­darbu, vislabāk iedvesmo stāsti par citu drošsirdību. Stāsti taču!

— Tā nu es noslēpos ieroču zālē, nezinādams, — Ma­ledāns turpināja,— ka šos nolādētos bruņutērpus pils īpaš­nieka dēliņi izmanto, lai mācītos apieties ar ieročiem. Drīz vien ieroču zālē ienāca divi dūšīgi jaunekļi, kādus divdesmit gadus veci, paņēma katrs pa šķēpam un zo­benam — un nu tik zvetēt pa manām bruņām. Varat man ticēt, varat ari neticēt, dārgie draugi, bet es izturēju visus viņu cirtienus un dūrienus, stāvēju taisni un stingri, itin kā no tiesas būtu darināts no koka un pieskrūvēts pie postamenta. Man par laimi, jaunie dulburi ar diez kādu spēku nevarēja lepoties. Bet tad ieradās viņu tētiņš un sāka viņus visādi skubināt, norādīdams uz vārīgām vietām manās bruņās, taču mans patrons svētais Maledāns, kuru es visu laiku klusībā lūdzos, novērsa no manis bīstamākos dūrienus. Beidzot šis velna tētiņš, lai parādītu, kā ar vienu vēzienu jānosit sejsegs, paķēra šķēpu, un patiešām sej- segs nokrita zemē, atklādams manu bālo, pārvērsto seju, «Esmu pagalam!» es nodomāju.

— Mans nabaga draugs! — Frakāso līdzjūtīgi noteica. — Tā varēja būt tava pēdējā stundiņa.

— Nekā nebij! Varat iedomāties, ieraudzījuši manu bālo un pārvērsto seju, šie stulbeņi, kā es jums saku, no­turēja mani par sava vecvectēva rēgu; un tētiņš ar abiem dēliem laidās prom tik nadzīgi, itin kā pats nelabais svi­linātu viņiem pēdas. Un ko es? Kā lai jums to pasaka? Es uzgriezu viņiem muguru un laidos uz pretējo pusi; taču šoreiz tas nav svarīgi, galvenais, ka jūs lieku reizi varat pārliecināties par manu izturību.

— Tā jau tas būtu, taču mūsu amatā galvenais nav iz­turēt dūrienus, bet gan durt pašam, dārgais Maledān, — Prokops noteica. — Bet labi durts ir tad, ja upuris nogā­žas zemē, nepaguvis ne iekliegties. Tad paklausieties. Kādā no maniem ceļojumiem pa Flandriju man bija jā­palīdz kādam klientam tikt vaļā no četriem viņa sirds­draugiem, kas ceļoja vienā kompānijā. Man piedāvāja trīs palīgus, bet es paziņoju, ka uzņemos darīt visu viens pats, ja ne, es atsakos pavisam. Mani noteikumi tika pie­ņemti, un man apsolīja par četriem līķiem četrkārtēju samaksu. Es zināju, pa kādu ceļu draugi brauks, un gai­dīju viņus krodziņā, kur viņiem vajadzēja apstāties.

Krodzinieks kādreiz bija laupījis uz lielceļa, pēc tam viņš mainīja amatu, jo krogā varēja aplaupīt ceļiniekus daudz vieglāk un drošāk; taču krodzinieka krūtīs vēl ne­bija pilnīgi apdzisušas cēlas jūtas, un man nenācās grūti panākt viņa atbalstu, apsolot desmito daļu no atlīdzības. Norunājuši par visu, mēs sākām gaidīt mūsu zeļļus un pēc kāda laiciņa ieraudzījām ceļa līkumā četrus jātniekus; pie krodziņa viņi nolēca zemē, lai ieturētu pusdienas un atpūtinātu zirgus. Krodzinieks viņiem sacīja, ka viņa stal­lis esot ļoti šaurs un četri tur nevarēšot apgriezties, tāpēc vajadzēšot ievest zirgus pa vienam. Pirmais iegāja stallī un pazuda, neatlika nekas cits kā iet nākamajam, lai uz­zinātu, kas noticis. Taču arī otrs neatgriezās. Pēc tam gāja trešais, kuram bija apnicis gaidīt, un arīdzan pa­zuda. «A, saprotu!» saimnieks iesaucās, redzēdams, ka ceturtais sāk uztraukties par biedriem. «Tā kā stallītis ir tik šaurs, viņi izgāja laukā pa otrām durvīm.» Šie vārdi nomierināja ceturto — viņš nolēma sekot biedriem un sa­tikās ar mani, jo stallī, kā jūs droši vien jau esat atskārtusi, atrados es; tad nu pēdējam, atvadoties no šis saules, es devu iespēju vienreiz iekliegties, tā kā tas vairs nevarēja nevienu izbiedēt. Ferrante, kā tu domā, vai sa­skaņā ar romiešu tiesībām to nevarētu nosaukt par truci- datio per divisionem necis? [21] Bet mūsu itālietis aizvien vēl nerādās un nerādās, — Prokops piebilda. — Vai tik vi­ņam nav kas atgadījies? Drīz iestāsies melna nakts.