Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Jā, tas piepildīsies, mans dižais zeltkali, bet nu ap­mieriniet mūsu ziņkāri un parādiet, kas jums tur azotē.

— Sir, tas ir sudraba .sālstrauks, papildfnājums biķe­rim un bļodai.

— Tad rādiet to mums ātrāk, Benvenuto!

Karalis, kā viemēr, jo uzmanīgi, krietnu brīdi klusē­dams, pētīja Čellīni brīnišķīgo darbu.

— Kāda kļūda! — viņš beidzot ierunājās. — Kāds ne­prāts!

— Kā, sir, — Benvenuto, pagalam vīlies, iesaucās, — mans darbs jūsu majestāti neapmierina?

— Protams, msjē, es esmu neapmierināts. Kā jūs drīk­stējāt sabojāt tik brīnišķīgu ieceri, atveidodams to su­drabā! Šo trauku vajadzēja gatavot no zelta, Čellīni, un jūs to izdarīsiet.

— Ak vai, sir, — Benvenuto skumīgi sacīja, — mani necilie darbi nav pelnījuši tik jūsmīgas uzslavas. Es bai­dos, ka vērtīgais materiāls var pazudināt manas fantāzi­jas lolojumu. Māls dod paliekošāku slavu nekā zelts, sir, tālab zeltkaļu vārdi nedzīvo ilgāk par viņiem pašiem. Dzīve reizēm ir nežēlīga, sir, bet cilvēku alkatība un muļ­ķība neizmērojama: kas zina, vai kāds manis darināts sudraba biķeris, par kuru jūsu majestāte labprāt samak­

sātu desmit tūkstošus dukātu, netiks kādreiz pārkausēts metāla gabalā desmit ekiju vērtībā?

— Paklausieties, vai tiešām jūs domājat, ka Francijas karalis ieķīlās lombardiešiem sālstrauku no sava galda?

— Sir, Konstantinopoles imperators taču ieķīlāja venē­ciešiem Jēzus Kristus ērkšķu kroni.

— Bet Francijas karalis to izpirka, msjē!

— Jā, es zinu, jūsu majestāte. Bet padomājiet par da­žādām briesmām, kādām pakļauti karaji, par revolūcijām, par trimdām! Manā dzimtenē Mediči trīsreiz tika padzīti un trīsreiz atgriezās, un diez vai visā pasaulē ir vēl otrs tāds karalis kā jūsu majestāte, kura slava un bagātība būtu tik noturīga.

— Vienalga, Benvenuto, vienalga, es tomēr vēlos, lai jūs pagatavotu man zelta sālstrauku, mans mantzinis šo­dien pat noskaitīs jums-šim nolūkam tūkstoš sena kaluma ztelta ekiju. Dzirdiet, grāf d'Orbek, šodien pat, jo es nevē­los, lai Čellīni velti zaudētu jel minūti. Palieciet sveiks, Benvenuto, vēlu sekmes, karalis gaida Jupiteru, palieciet sveiki, kungi, neaizmirstiet par Kārli Piek.to!

Kamēr Fransuā Pirmais kāpa lejā pa kāpnēm, lai sēstos mugurā zirgam un jāšus pavadītu karalieni, kas jau sēdēja karietē, pils zālē risinājās sarunas, kurās vērts ieklausī­ties.

Benvenuto piegāja pie grāfa d'Orbeka un sacīja:

— Esiet tik laipns un papūlieties sagādāt man zeltu, mantziņa kungs. Paklaudamies viņa majestātes pavēlei, es aiziešu uz mājām pēc maišela un pēc pusstundas būšu pie jums.

Grāfs klusēdams paklanījās, izteikdams savu piekrišanu, un Čellīni, aplaidis visapkārt skatienu un neatradis Askā­nio, atstāja Luvru viens pats.

Tikmēr Marmaņs klusi sarunājās ar prevo, kurš vēl aizvien turēja Kolombu pie rokas.

— Kāda lieliska izdevība! — Marmaņs sacīja. — Steig­šos brīdināt algotņus. Jūs pasakiet d'Orbekam, lai viņš pēc iespējas ilgāk aiztur pie sevis Benvenuto.

Marmaņs nozuda, bet mesers d'Esturvils, piegājis pie grāfa d'Orbeka, kaut ko iečukstēja viņam ausī un tūdaļ skali piebilda:

— Bet es, grāf, pa to laiku aizvedīšu Kolombu uz Nelas pili.

— Labi, — d'Orbeks atbildēja, — un šovakar pat pazi­ņojiet man par rezultātiem.

Viņi izšķīrās, un prevo ar meitu patiešām bez steigas devās uz Mazo Nelas pili, nemaz nemanīdami, ka viņus pavada Askānio, kurš ne brīdi nebija izlaidis Kolombu no acīm un tagad iztālēm vēroja viņas graciozo gaitu.

Tikmēr karalis, ielicis kāju kāpslī, uzlēca mugurā savam iemīļotajam zirgam, lieliskam sarkanbrūnam rikšotājam, ko viņam bija uzdāvinājis Henrijs VIII.

— Mums abiem, draudziņ, šodien priekšā tāls ceļš.

Tu, rumak staltais, viegli alpo, Lai ceļš zem kājām grūts un tāls …

Lūk, divas pirmās rindas no četrrindes, — Fransuā Pir­mais piebilda. — Tālāk rīkojieties jūs, Maro, vai arī jūs, Melēn de Senželē.

Kamēr Maro kasīja pakausi, Senželē aizsteidzās viņam priekšā, neparasti ātri un veiksmīgi turpinādams:

Par Aleksandru diženākam kalpo, Kaut arī neesi tu Bucefāls!

Vārsmas tika uzņemtas ar skaļiem aplausiem, un karalis, jau sēdēdams seglos, ar graciozu žestu pateicās dzejnie­kam par zibenīgo izdomu.

Turpretī Maro atgriezās mājās vēl drūmāks nekā pa­rasti.

— Netieku gudrs, kas galminiekiem šodien lēcies, — viņš pukojās, — viņi visi bija tik stulbi.

Pārgājis pāri Sēnai, Benvenuto aizsteidzās uz mājām, taču nevis pēc maisa, kā viņš bija teicis grāfam d'Orbe- kam, bet gan pēc neliela groziņa, kuru Florencē viņam bija uzdāvinājusi viena no viņa māsīcām, kas bija mū­ķene; tā kā pulkstenis jau rādīja divi pēc pusdienas un Benvenuto gribēja nokārtot naudas lietas tai pašā dienā, nesagaidījis mājās nedz Askānio, kuru bija pazaudējis no redzes loka, nedz savus mācekļus, kuri bija aizgājuši pusdienās, viņš devās viens pats uz Fruāmanto ielu, kur dzīvoja grāfs d'Orbeks. Kad Čellīni ieradās pie grāfa, tas paziņoja, ka nevarot tūlīt izsniegt zeltu, jo vispirms jā- izpildot dažas formalitātes, jāataicinot notārs, jāsastādot kontrakts; pazīdams Čellīni neiecietīgo raksturu, grāfs visādi izlocījās un runāja tik pārliecinoši, ka Benvenuto noticēja neesošajām grūtībām un bija ar mieru gaidīt.

Lai izmantotu kaut cik lietderīgi šo aizkavēšanos, viņš nolēma ataicināt dažus savus mācekļus, kas pavadītu vinu uz mājām un palīdzētu aiznest zeltu. D'Orbeks tūdaļ lika nosūtīt ar šo ziņu uz Nelas pili savu kalpotāju; pēc tam viņš sāka tērzēt ar Čellīni par viņa darbu, par karaļa labvēlīgo izturēšanos pret mākslinieku, vārdu sakot, par visu, kas varēja īsināt ciemiņam laiku, turklāt Benvenuto ne­bija nekāda iemesla turēt grāfu par kaut ko aizdomās un vēl jo vairāk uzskatīt par savu ienaidnieku. Par vina mīlestību uz Kolombu taču zināja vienīgi viņš pats un Askānio. Tāpēc Čellīni diezgan laipni uzklausīja mant­ziņa glaimīgās runas.

Pēc tam bija vajadzīgs laiks, lai atlasītu tieši tādas mo­nētas, par kādām bija runājis karalis. Bet notārs aizvien vēl kavējās. Beidzot atnācis, viņš ilgi noņēmās 'ar kon­trakta sastādīšanu. Vārdu sakot, kad bija izteiktas pēdējās laipnības un Benvenuto posās uz promiešanu, sāka jau krēslot. Čellīni lika pasaukt kalpotāju, kas bija sūtīts uz Nelas pili, taču tas pateica, ka neviens no mācekļiem nav varējis atnākt, toties viņš pats labprāt palīdzēšot senjoram juvelierim aiznest uz mājām zeltu. Tikai tad Benvenuto pamodās kaut kādas aizdomas, un viņš atteicās no palīdzī­bas, lai cik laipni tā tika piedāvāta.

Viņš sabēra zeltu groziņā, pēc tam izbāza roku cauri abiem groziņa rokturiem, tā ka groziņa vāks tika cieši noslēgts; arī nest zeltu šādā veidā bija daudz ērtāk nekā maisā. Benvenuto zem kamzoļa bija lielisks bruņukrekls ar piedurknēm, pie sāniem īss zobens, bet aiz jostas ass duncis; tālab viņš bez vilcināšanās apņēmīgi devās ceļā. Kad Čellīni gāja laukā n<> d'Orbeka nama, viņam likās, ka grāfa kalpotāji par kaut ko sačukstas, bet pēc tam kaut kur aizsteidzas, izlikdamies, itin kā dotos uz pretējo pusi.

Tagad, kad pāri Sēnai ved Aras tilts, no Luvras līdz In­stitūtam nieka gabals vien ir, turpretī tais laikos Benvenuto bija spiests noiet jo garu ceļu. Patiešām — no Fruāmanto ielas pa krastmalu vajadzēja aiziet līdz Šatlē pilij, pāriet pāri Menjē tiltam, šķērsot Sitē pa Svētā Bartolomeja ielu, pāriet uz upes kreiso krastu pa Senmišela tiltu un tad doties pa vientulīgu krastmalu lejup līdz Lielajai Nelas pilij. Un lasītājs lai nebrīnās, ka tais zagļu un laupītāju laikos pat drošsirdīgais Benvenuto diez cik labi nejutās, domājot par lielo naudas summu, ko viņš nesa azotē. Un, beidzot, ja lasītājam nav nekas pretī kopā ar mums aiz­steigties Benvenuto priekšā par dažiem simtiem soļu, viņš pārliecināsies, ka šīs bažas nebija bez pamata.