Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Bet miegs, kas tiek dots kā balva nabagajiem, kā dēļ bagātie bieži vien viņus apskauž, nepakļaujas cil­vēka gribai. Vakaros, kad dievs šo untumnieku izlaiž pa debesu vārtiem, tas dodas, kurp vien tam ienāk prātā, nelikdamies ne zinis par dedzīgiem aicinājumiem un ielauzdamies tur, kur viņu vismazāk gaida. Lai kā Ru­perta izlūdzās sev miegu, tas ilgi pie viņas nenāca.

Beidzot ap pusnakti nogurums tomēr darīja savu. Pa­mazām cienījamās saimnieces apziņa aizmiglojās, un viņas jau tāpat juceklīgās domas, pārrāvušas neredzamo pavedienu, kas saturēja tās kopā, izklīda uz visām pu­sēm kā sarauta rožukroņa krellītes. Vienīgi Rupertas sa­trauktā sirds joprojām pastiprināti dauzījās, tad nomie­rinājās ari tā, nomodā bija palicis tikai gaismeklis.

Taču, tā kā šai pasaulē visam reiz pienāk gals, tas pienāca arī gaismeklim apmēram divas stundas pēc tam, kad Ruperta bija iemigusi taisnprātīga cilvēka miegā. Izbeidzoties eļļai, gaismeklis sāka bālēt, pēc tam mirgot, līdz beidzot, pēdējo reizi spoži uzliesmojis, nodzisa pa­visam.

Tieši šai brīdī Ruperta redzēja briesmīgu sapni: viņa sapņoja, ka vēlu vakarā atgriežas no Perīnas kundzes un viņai nopakaļ seko drūmais mūks; par laimi, lai gan sap­ņos parasti notiek gluži otrādi, Rupertai, šķiet, bija piec­padsmit gadus vecas meitenes kājas, un viņa skrēja tik ātri, ka drūmais mūks, kurš, liekas, nevis soļoja, bet slīdēja pa zemes virsu, panāca viņu tikai pie pils dur­vīm, kas aizcirtās tam deguna priekšā. Aizvien vēl sapnī Ruperta dzirdēja, kā mūks žēlabaini vaid un dauzās pie durvīm. Bet viņai, protams, nenāca ne prātā vērt durvis vaļā; viņa iededza gaismekli, uzskrēja >augšā pa kāpnēm, lēkdama uzreiz pāri diviem pakāpieniem, iemetās savā istabā, apgūlās gultā un nodzēsa gaismu.

Un tad, tiklīdz nodzisa gaisma, Ruperta ieraudzīja aiz loga drūmā mūka galvu; gluži kā ķirzaka uzrāpies augšā

pa sienu, muks pūlējās tikt istabā pa logu. Ruperta dzir­dēja sapnī, kā spoka nagi skrāpē stiklu.

Pats par sevi saprotams, ka, redzot šādu sapni, nevar gulēt, itin kā nekas nebūtu noticis. Un Ruperta pamodās. Mati uz galvas viņai bija saslējušies stāvus, un viņa mirka aukstos sviedros. Acis viņai bija vaļā, un viņas mulsais, izbiedētais skatiens neapzināti pievērsās logam. Tad Ruperta spalgi iebrēcās, jo bija ieraudzījusi kaut ko šaušalīgu.

Viņa bija ieraudzījusi milzīgo Marsa galvu, kurai no acīm, nāsīm, ausīm un mutes lauzās laukā liesmas.

Pirmajā brīdī Ruperta nodomāja, ka viņa joprojām sapņo: gribēdama pārliecināties par pretējo, viņa līdz asi­nīm ieknieba sev rokā, pēc tam pārmeta krustu, trīsreiz noskaitīja «Mūsu tēvs debesīs» un divreiz «Esi sveicināta, Marija», tomēr briesmīgais rēgs neizzuda.

Saņēmusi spēkus, Ruperta pastiepa roku. satvēra slotu un sāka, cik jaudas, dauzīt ar slotaskātu pa griestiem. Tieši virs viņas atradās Hermaņa istaba, un viņa cerēja, ka dūšīgais vācietis uzmodīsies un atsteigsies palīgā.

Taču, lai kā Ruperta rībināja, Hermanis neizrādīja itin nekādas dzīvības pazīmes.

Tad Ruperta pārstāja dauzīt griestus, vairs necerē­dama uzmodināt Hermani, un sāka zvetēt pa grīdu, lai uzmodinātu Pagolo.

Pagolo istaba atradās zem Rupertas istabas, bet Pagolo bija tikpat kurls kā Hermanis, un Rupertas kundze va­rēja dauzīt, cik uziet, tik un tā neviens neatsaucās. " Tad Ruperta pagrieza slotu horizontāli: viņa atcerējās savu trešo kaimiņu Askānio un piedauzīja ar slotaskatu pie sienas.

Taču ari Askānio klusēja, tapat kā bija klusējuši Her­manis un Pagolo. Acīmredzot visi trīs mācekļi bija kaut kur aizgājuši. Ruperta pat nodomāja, vai tik viņus nav aiznesis drūmais mūks.

Tā kā šī doma viņai nesniedza nekādu mierinājumu, viņu pārņēma vēl lielākas šausmas, un, pārliecinājusies, ka neviens viņai palīgā nenāks, Ruperta pabāza galvu zem segas un sāka gaidīt.

Pagaidījusi stundu, pusotras stundas, iespējams, pat divas stundas un nesadzirdējusi ne mazāko troksnīti, viņa beidzot sadūšojās, pacēla lēnītēm segas malu un palūko­jās uz logu — vispirms ar vienu aci, pēc tam ar abām.

Parādība bija izgaisusi. No Marsa galvas vairs nelauzās laukā liesmas, atkal viss grima nakts tumsā.

Bet, lai cik nomierinoši iedarbojas tumsa un klusums, nav grūti saprast, ka nabaga sievietei miegs bija laupīts visu atlikušo nakts daļu. Sasprindzinājusi dzirdi, Ruperta gulēja plaši ieplestām acīm līdz tam brīdim, kad cauri loga rūtīm ielauzās pirmie uzlecošās saules stari, vēstī­dami, ka spoku laiks ir beidzies.

Tāds bija Rupertas stāsts, un viņai par godu jāsaka, ) ka tam bija vēl lielāka piekrišana nekā vakardienas stās­tam; īpaši spēcīgu iespaidu tas atstāja uz Hermani un Pe­rīnas kundzi, uz Pagolo un Skoconi. Abi vīrieši zvērēja, ka neesot dzirdējuši nekādu klauvēšanu, taču darīja to tik kaunīgi un tik nedroši, ka Zaks Obrī sāka skaļi smie­ties. Turpretī Perīnas kundze un Skocone klausījās klu­sēdamas, aizturējušas elpu. Viņas gan sarka, gan bālēja, un, ja vien nebūtu bijis tik tumšs, kas neļāva viņu sejās saskatīt atspoguļojamies to, kas norisa viņu dvēselēs, va­rētu likties, ka abas sievietes teju, teju ķers trieka vai arī tās tūdaļ nomirs no bālasinības.

— Tātad, Perinās kundze, jūs esat pārliecināta, ka re­dzējāt drūmo mūku Lielās Nelas pils parkā? — Skocone jautāja, pirmā atguvusies no pārdzīvojuma.

— Es redzēju viņu tikpat skaidri, kā tagad redzu jūs, mana dārgā, — Perīnas kundze atbildēja.

— Bet jūs, Rupertas kundze, redzējāt, ka no Marsa galvas laužas laukā liesmas?

— Vēl tagad tās redzu!

— Skaidrs, — Perīnas kundze secināja, — nolādētais pēc atgriešanās izraudzījies statujas galvu par savu mā­jokli, un, tā kā arī spokam, tāpat kā dzīvam cilvēkam, jāpastaigājas svaigā gaisā, nakts stundās viņš nokāpj zemē, staigā, klimst apkārt, bet piekusis atkal ierāpjas tai pašā galvā. Elki un gari, kā redzat, sadzīvo kā cirnds ar roku: viņi visi ir elles izdzimumi, un šis briesmīgais pagānu dievs Marss laipni pieņēmis savā paspārnē šo drausmīgo drūmo mūku.

— Jūs tā domāt, jafkundz Perin? — naivais vācietis vaicāja.

— Esmu par to pārliecināta, Hermaņa kungs, pilnīgi pārliecināta.

— Man skudriņ skriet pa mugur, god vārd! — Herma­nis drebinādamies nomurmināja.

— Tatad jūs, Hermani, ticat spokiem? — Zaks Obrī noprasīja.

— O jā, es tic!

Žaks Obrī paraustīja plecus, taču savā prātā tomēr no­lēma izdibināt spoka noslēpumu. It īpaši tāpēc, ka viņš to varēja izdarīt bez lielām pūlēm, jo pilī viņš bija tik­pat kā paša cilvēks, kas nāca un gāja, kad viņam labpa­tikās. Tālab viņš nosprieda, ka satikties ar Zervēzu pagūs arī rītdien, bet šo nakti pavadīs Lielajā Nelas pilī; pulk­sten desmitos viņš atvadīsies no visiem, izlikdamies, ka aiziet prom, bet patiesībā paliks dārzā, uzrāpsies papelē un, paslēpies tās lapotnē, iepazīsies ar spoku.

Viss notika tieši tā, kā bija paredzēts. Zaks Obrī at­stāja darbnīcu kā parasti bez pavadītājiem, skaļi aizcirta ārdurvis, kas veda uz krastmalu, lai visi domātu, ka viņš aizgājis mājās, pēc tam ātri pieskrēja pie papeles, kas auga netālu no statujas, palēcienā satvēra apakšējo zaru, pievilkās pie tā un pēc mirkļa jau bija koka galotnē, tieši pretī Marsa galvai. No šejienes viņš varēja lieliski pārredzēt gan Lielās, gan Mazās Nelas pils pagalmus un parkus.

Tai laikā, kad Zaks Obrī centās ērtāk iekārtoties uz savas laktas, Luvrā notika liels sarīkojums, visi logi mir­dzēja vienās ugunīs. Kārlis Piektais beidzot bija sadūšo­jies pārbraukt no Fontenblo uz Parīzi, kur abi monarhi ieradās tai pašā vakarā, par kuru mēs tagad stāstām.