Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Jā, tas ir īsts šedevrs! — Marmaņs iesaucās.

— Pilnīgi pareizi, īsts šedevrs! Kā visi Čellīni darbi. Un tad nu cienījamās dāmas, tas ir, Perīnas kundze un Rupertas kundze, nosprieda, ka abas redzējušas vienu un to pašu spoku, kurš naktī pastaigājies pa dāizu drūmā mūka drānās un līdz ar pirmajiem gaiļiem ielīdis Marsa galvā, kas ir jo piemērota mājvieta dieva nolādētai dvēselei, un dedzis tur elles ugunīs, kuras tad ir lauzušās laukā no elka acīm, nāsīm un ausīm.

— Kādas blēņas jūs melšat, mans dārgais draugs! — Marmaņs iesaucās, nesaprazdams, vai students runā no­pietni vai dzen jokus.

— Tas ir spoku stāsts, dārgais draugs, parasts spoku stāsts.

— Vai tiešām jūs, būdams prātīgs zēns, — Marmaņs brīnījās, — varat ticēt šādām pasaciņām?

— Es jau neticu, — 2aks Obrī atbildēja, — tāpēc arī notupēju veselu nakti kokā, lai tiktu pie skaidrības, kas īsti ir šis ļaunais gars, kura dēļ pilī izcēlusies tāda jezga. Izlikdamies aizejam prom, es tikai pavēru Lielās Nelas pils vārtus un atkal aizcirtu tos ciet, pats palikdams pa­galmā, pēc tam, neviena nemanīts, pa tumsu aizlavījos līdz iepriekš noskatītai papelei un drīz vien atrados tās kuplajā lapotnē tieši Marsa galvas augstumā. Un vai va­rat iedomāties, ko es ieraudzīju?

— Kā lai es to uzminu? — Marmaņs atsaucās.

— Pilnīgi pareizi, to uzminēt nespētu pat gaišreģis. Vispirms es ieraudzīju, ka pavērās pils lielās durvis, nu, tās, kas iziet uz lieveni, — vai zināt?

— Jā, protams, es zinu, — Marmaņs apliecināja,

— Tātad durvis pavērās, un laukā pa tām paraudzījās kāds cilvēks, acīmredzot gribēdams pārliecināties, vai pagalmā kāda nav. Tas nebija neviens cits kā Hermanis, resnais vācietis.

— Jā, Hermanis, resnais vācietis, — Marmaņs atkār­toja.

— Pārliecinājies, ka pagalmā neviena nav, paskatījies uz visām pusēm, izņemot manu koku, jo, saprotiet paši, viņam nevarēja ne prātā ienākt, ka tajā kāds tup, viņš tūdaļ iznaca laukā, uzmanīgi pievēra durvis, nokāpa lejā no lieveņa un devas taisnā ceļā uz Mazās Nelas pils pa­galmu, kur pieklauvēja trīs reizes pie vārtiem. Pēc šā signālā no Mazās Nelas iznāca kāda sieviete un ielaida vācieti iekšā. Šī sieviete bija mūsu godājamā Perīnas kundze, kurai gaužām patīk naktīs pastaigāties mūsu Go­liātā sabiedrībā.

— Ir gan numurs! Ak, nabaga prevo!

— Pagaidiet, pagaidiet! Tas vēl nav viss. Es sekoju viņiem ar skatienu, kamēr viņi iegāja Mazajā Nelas pilī, kad pēkšņi pa kreisi no manis iečīkstējās loga rāmis. Es ātri pagriezos un ieraudzīju nekrietneli Pagolo, — kas to būtu domājis, ka šis lēnprātīgais Pagolo ar savu mū­žīgo «Mūsu tēvs debesīs» un «Esi sveicināta, Marija» ir spējīgs naktīs rāpties laukā pa logu, — aplaidis apkārt tramīgu skatienu gluži tāpat kā Hermanis, viņš izkāpa uz balustrādes, nolaidās lejup pa notekcauruli un, pār­iedams no viena balkona uz otru, aizkļuva līdz logam… Atminiet, vikont, — līdz kādas istabas logam?

— Kā lai es to zinu! Varbūt līdz Rupertas kundzes lo­gam?

— Kur nu! Liela viņam vajadzība! Viņš iekārojis ne­vienu citu kā Skoconi, Benvenuto iemīļoto modeli, šo ap­burošo bruneti. Kāds blēdis! Ko jūs par to sacīsiet, vi­kont?

— Patiešām amizanti, — Marmaņs piekrita. — Un vai­rāk neko jūs neredzējāt?

— Pacietību, pacietību, dārgais vikont! Visgardāko ku­mosiņu es pataupīju uz beigām, kā saka, desertam; mēs vēl neesam līdz tam tikuši, bet varat būt mierīgs, gan tiksim.

— Es klausos, — Marmaņs atteica. — Goda vārds, mans dārgais draugs, tas ir varen uzjautrinošs stāsts!

— Pagaidiet, ne to vien dzirdēsiet! Tātad es vēroju Pagolo, kurš, riskēdams lauzt sprandu, rāpās no viena balkona uz otru, kad izdzirdu vēl kādu troksni, šoreiz gandrīz pie paša koka, kurā es tupēju. Palūkojies lejup, es ieraudzīju Askānio, kas klusi kā kaķis iznāca no lietu­ves.

— Benvenuto mīļākais māceklis?

— Tas pats, mans dārgais, tas pats. Pēc izskata nevainīgs

baznīcas kora zēns, kas var slavēt dievu bez grēksūdzes. Un še tev! Tici nu ārējam izskatam!

— Bet kāds bija Askānio nāciena nolūks?

— Pilnīgi pareizi — kāds bija viņa nolūks? To pašu vispirms es jautāju arī sev, taču drīz vien viss noskaidro­jās, jo Askānio, pavēries visapkārt tāpat kā Hermanis un Pagolo un pārliecinājies, ka tuvumā neviena nav, atstiepa no lietuves garas kāpnes un, pieslējis tās pie Marsa ple­ciem, sāka kāpt augšā. Tā kā kāpnes atvadās statujas pre­tējā pusē, es pazaudēju Askānio no redzes loka un sāku jau gudrot, kur gan viņš palicis, kad pēkšņi ieraudzīju iedegamies Marsa acis.

— Nu gan jūs melšat blēņas! — Marmaņs iesaucās.

— Es stāstu vistīrāko patiesību, mans dārgais, un, jā­atzīstas, ja nebūtu zinājis to, kas risinājās iepriekš, dūša man būtu papēžos. Taču, tā kā biju redzējis Askānio kāpjam augšā un pēc tam kaut kur nozūdam, es biju gan­drīz vai pārliecināts, ka gaismu iededzis viņš.

, — Bet kas tad Askānio bija meklējams naktī Marsa galvā?

— Tieši šo jautājumu es uzdevu arī sev, bet, tā kā ne­viens nevarēja uz to atbildēt, es nolēmu ar visu tikt skaidrībā pats. Es skatījos abām acīm un beidzot, šķiet, goda vārds, saskatīju caur Marsa acu dobumiem kādu parādību — baltās drānās tērptu sievieti, kurai pie kā­jām gluži kā svētās madonnas priekšā bija noslīdzis mūsu Askānio. Diemžēl madonna sēdēja ar muguru pret mani un es neredzēju viņas seju, toties es redzēju viņas kaklu. O, cik gan burvīgs kakls bija parādībai, mans dārgais vikont! īsts gulbja kakls, iedomājieties, balts kā sniegs! Un Askānio, šis bezdievis, raudzījās uz to ar tādu pie­lūgsmi, ka es uzreiz sapratu — tā nav nekāda parādība, tā ir visparastākā sieviete. Ko jūs par to sakāt, mans dār­gais? Vareni! Paslēpt mīļoto Marsa galvā!

— Jā, jā, ļoti oriģināli, — smiedamies un tai pašā laikā kaut ko apsvērdams, Marmaņs murmināja. — Patiešām ļoti oriģināli. Un jūs nenojaušat, kas varētu būt šī sie­viete?

— Goda vārds, man nav ne miņas. Un jums?

— Man arī. Nu, bet kas notika pēc tam?

— Pēc tam? Es sāku tik nevaldāmi smieties, ka zaudēju līdzsvaru un novēlos no zara, uz kura tupēju, un, ja ne­būtu pieķēries pie kāda cita zara, kā likts būtu nolauzis sprandu. Tad ari nospriedu — ja reiz esmu visu redzējis un turklāt jau ticis tuvāk zemei, tad prātīgāk būs lasīties ātrāk prom, tālab nokāpu zemē, klusītēm izgāju laukā pa vārtiem un devos mājup, vēl aizvien smiedamies; pa ceļam sastapu jūs, un jūs likāt man izstāstīt manus pie­dzīvojumus. Bet tagad, ja esat Benvenuto draugs, dodiet man padomu. Ko lai es daru? Kas attiecas uz Perīnas kundzi, tad tā ir viņas pašas darīšana: daiļā dāma ir piln­gadīga un pati atbild par savu rīcību. Bet ko iesākt ar Skoconi, kā izturēties pret Venēru, kas apmetusies Marsa galvā?

— Jūs vēlaties, lai es dodu padomu, kā jums rīkoties?

— Jā, būdams godīgs cilvēks, esmu nonācis diezgan neērtā stāvoklī, mans dārgais … mans dārgais .,. Mūžīgi aizmirstu jūsu vārdu!

— Es iesaku jums klusēt. Jo ļaunāk nelgām, kuri ļauj vazāt sevi aiz deguna. Bet tagad, dārgais Zak Obrī, at­ļaujiet pateikties par jauko sabiedrību un amizanto stāstu, jo esmu spiests jūs atstāt, un, gribēdams būt pret jums tikpat atklāts, cik atklāti bijāt pret mani, varu jums pa­ziņot, ka mēs atrodamies Otfejas ielā, kur dzīvo mana sirdsdāma.