Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Pie Marsa statujas pamatnes Benvenuto atstāja uz bridi Kolombu; aizgājis uz lietuvi, viņš iznesa no turienes ga­ras kāpnes un pieslēja tās pie milzīgās statujas. Visu šo ainu apspīdēja vienīgi blāvā mēness gaisma; nostiprinājis kāpnes, Benvenuto nometās Kolombas priekšā uz viena ceļgala. Viņa skarbajā skatienā pavīdēja aizkustinoša godbijība.

— Mans bērns, — viņš teica, — apņem ar abām rokām manu kaklu un turies labi stingri.

Kolomba klusēdama paklausīja, un Benvenuto viegli kā spalviņu pacēla meiteni savās rokās.

— Es domāju, — viņš griezās pie Askānio, kas tik­mēr bija pienācis klāt, — ka brālis atļaus tēvam aiznest savu mīļoto meitu uz drošu vietu.

Un spēcīgais zeltkalis sāka kāpt pa kāpnēm augšup ar dārgo nastu, turklāt tik uzmanīgi, itin kā nestu mazu put­nēnu. Bet Kolomba, noliekusi galviņu uz Benvenuto pleca, cauri plīvuram vēroja sava glābēja vīrišķīgo un labsir­dīgo seju un juta sevī pamostamies pret šo cilvēku mei­tas uzticību, jūtas, kādas nabaga bērns, ak vai, līdz šim nebija pazinis. Vēl pirms divām stundām Čellīni par Ko­lombas mīlestību būtu atdevis dzīvību, bet tagad šis dzel­žainais, ar spēcīgu gribu apveltītais vīrs turēja meiteni savos apkampienos un viņa rokas nedrebēja, sirds puk­stēja vienmērīgi, tā ka neviens muskulītis neietrīsējās viņa sejā. Benvenuto pavēlēja sirdij nomierināties, un sirds viņam paklausīja.

Ticis līdz statujas kaklam, Benvenuto atvēra tajā ma­zas durtiņas, iegāja iekšā Marsa galvā un nolaida Ko­lombu zemē.

Turpat sešdesmit pēdas augstās statujas milzīgajā galvā atradās apaļa istabiņa, kuras diametrs bija kādas astoņas pēdas, bet augstums — apmēram desmit pēdas; gaiss un gaisma tajā ieplūda pa statujas acu dobumiem, nāsīm un muti. Čellīni bija ierīkojis šo istabiņu, kad veidoja Marsa galvu, lai būtu kur nolikt darbarīkus un nevajadzētu kāpt tiem pakaļ vairākas reizes dienā; bieži vien viņš paņēma līdzi arī ēdamo un ieturēja brokastis pie galdiņa, kas stā­vēja šās neparastās ēdamistabas vidū, tālab viņam nebija jākāpj lejā pat ēdienreizēs. Šī istabiņa tēlniekam tā iepa­tikās, ka viņš blakus galdiņam bija novietojis arī šauru gultu un pēdējā laikā Marsa galvā ne vien ieturēja bro­kastis, bet arī atpūtās. Tāpēc, gluži dabiski, viņam ienāca prātā paslēpt šeit Kolombu, jo būtu grūti atrast vēl dro­šāku patvērumu.

— Kādu laiku, Kolomba, jums būs jāpaliek šai pa­jumtē, — Benvenuto teica, — un nokāpt zemē, mans bērns, jūs varēsiet vienīgi naktīs. Jūs sargās dieva visu- redzošā acs un mēs, jūsu draugi. Dzīvojiet un gaidiet, kad mani pūliņi vainagosies ar panākumiem. Ceru, ka Jupiters pabeigs darbu, ko iesācis Marss. — Viņš pa­smaidīja, atcerēdamies karaļa solījumu. — Manu vārdu jēgu jūs sapratīsiet vēlāk. Par mums rūpējas viss Olimps, bet par jums, mans bērns, aizlūdz visi eņģeļi. Kā lai tad negūstām panākumus! Uzsmaidiet, Kolomba, ja arī ne ta­gadnei, tad vismaz nākotnei! Ticiet, mums ir cerības. Pa­ļaujieties droši, mans bērns, ja ari ne uz mani, tad uz dievu to kungu! Es kādreiz sēdēju cietumā, kas bija daudz sliktāks par jūsējo, ticiet man, un vienīgi cerības lika man aizmirst nebrīvi. Mēs neredzēsimies, Kolomba, līdz tai dienai, kad būsim guvuši panākumus. Par jums rūpēsies jūsu brālis Askānio, kuru neviens netur aizdo­mās un tālab tik stingri neuzmanīs kā mani; es palūgšu viņu pārvērst šo darbnīcu par mūķenes celli. Iegaumē­jiet labi, ko es jums atvadoties sacīšu: jūs izdarījāt visu, kas bija atkarīgs no jums, mans bērns, jūs bijāt drosmīga un uzticējāties mums. Pārējo atstājiet manā ziņā un pa­ļaujieties uz likteni! Uzklausiet mani, Kolomba, un atce­rieties! Lai notiktu kas notikdams, lai kādā bezizejas stāvoklī jūs, šķiet, atrastos pat pie altāra, pirms jūs sacītu liktenīgo jāvārdu, kas uz mūžu jūs saistītu ar grāfu d'Orbeku, — nešaubieties, Kolomba, par savu draugu, ne­šaubieties par savu tēvu, mans bērns, paļaujieties uz dievu un uz mums! Galvoju, ka es ieradīšos laikā. Vai jums pietiks ticības un izturības? Atbildiet — vai pie­tiks?

— Ja! — Kolomba apliecināja.

— Lieliski, — Čellīni noteica, — bet tagad palieciet sveika! Atstāju jūs pagaidām vienu šai necilajā mītnē; kad visi būs devušies pie miera, Askānio atnesis jums visu nepieciešamo. Ardievu, Kolomba!

Benvenuto sniedza viņai roku, bet Kolomba ļāva no­skūpstīt pieri, kā bija paradusi darīt, atvadoties no tēva. Benvenuto nodrebēja, taču tūdaļ apvaldīja satraucošās domas un jūtas un, pārlaidis roku pār acīm, itin kā at­gaiņādams kādu vīziju, uzspieda uz Kolombas skaidrās pieres maigu un tēvišķīgu skūpstu.

— Ardievu, manas mīļotās Stefānas meita, — viņš no­čukstēja.

Pateicis šos vārdus, Benvenuto ātri nokāpa lejā, kur viņu gaidīja Askānio; abi vīrieši, itin kā nekas nebūtu noticis, iegāja pilī un pievienojās mācekļiem, kuri jopro­jām dzīroja pie mielasta galda.

Kolombai sākās jauna, dīvaina un neierasta dzīve, kas viņai šķita pašas karalienes cienīga.

Istabiņa statujas galvā tika iekārtotā, cik labi vien iespējams.

Kā mēs jau zinām, tajā atradās gulta un galds; Askānio vēl uznesa ar samtu pārvilktu krēslu, venēciešu spoguli, reliģioza rakstura grāmatas, kuras izvēlējās pati Kolomba, brīnišķa kaluma krucifiksu un Čellīni darinātu sudraba vāzīti, kurā katru nakti tika ielikti svaigi ziedi.

Tas arī bija viss, ko varēja novietot šai baltajā cellē, kas slēpa sevī tik daudz dvēseles skaistuma un skaidrī­bas.

Pa dienu Kolomba parasti gulēja: tā viņai bija ieteicis Askānio, kas baidījās, lai meitene nenodotu sevi ar kādu neuzmanīgu kustību; tiklīdz pie debesīm iemirdzējās zvaigznes un sāka pogot lakstīgalas, viņa pamodās un, no­metusies ceļos krucifiksa priekšā, ilgi un dedzīgi lūdza dievu; pēc tam viņa ģērbās, sukāja savus krāšņos, garos matus un sapņoja. Tad ieradās Askānio: pieslējis kāpnes un uzkāpis augšā, viņš pieklauvēja pie mazajām durti­ņām. Ja Kolomba bija pabeigusi savu tualeti, viņa ielaida draugu iekšā, un viņš palika tur līdz pusnaktij. Pusnaktī, ja laiks bija jauks, Kolomba nokāpa lejā; Askānio atgrie­zās Lielajā Nelas pilī, lai nosnaustos kādu stundiņu, ka­mēr Kolomba devās savā nakts pastaigā, ļaudamās iemīļo­tajā alejā aizsāktajiem sapņiem, kam tagad bija drīz jā­piepildās. Pēc divām stundām baltā parādība atgriezās savā ērtajā ligzdiņā un pavadīja atlikušo nakts daļu.

ieelpodama pastaigas laikā saplūkto puķu smaržu, ieklau­sīdamās Mazās Nelas pils parka lakstīgalu pogošanā un gaiļu dziedāšanā Prēoklēras pusē.

īsi pirms rītausmas Askānio ieradās vēlreiz, viņš atnesa savai līgavai ēdienu, ko bija ar Čellīni ziņu veikli no­čiepis Rupertas kundzei. Mīlētāji pavadīja laiku aizrau­jošās sarunās, atcerēdamies pirmās tikšanās, sapņodami par ģimenes laimi. Reizēm Askānio klusēdams raudzījās uz savu dievieti, un Kolomba, tāpat klusi smaidīdama, ļāva sevi pielūgt. Bieži vien līdz šķiršanās brīdim viņi nebija bilduši ne vārda, taču tas bija tā, itin kā viņi būtu visu laiku runājuši. Ikviens no viņiem izjuta ar sirdi visu to, ko būtu varējis pateikt, un pat to, kas nemaz nav pa­sakāms un ir zināms vienīgi dievam.

Vientulība un ciešanas jaunības gados padara dvēseli skaidrāku un cēlāku, saglabā to ilgi jaunu. Kolomba, šī lepnā un cienījamā jaunava, tai pašā laikā bija arī jautra un dzīvespriecīga meitene; tālab līdzās dienām vai, pa­reizāk sakot, naktīm, — jo mīlētāji, kā mēs zinām, bija mainījuši dabisko laika plūdumu, — tātad līdzās naktīm, kad viņi sarunājās un sapņoja, bija arī tādas naktis, kad viņi smējās un draiskojās kā mazi bērni, un arī šīs nak­tis pagāja viņiem bezgala ātri. Mīlestībai, tāpat kā jeb­kuram gaismas avotam, nepieciešama tumsa,, lai spožāk starotu.