Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Tas bija labākais, ko varēja darīt; jau sen neviens ne­bija redzējis hercogieni tik enerģisku, rosīgu un valdzi­nošu. Viņa starot staroja aiz prieka. Hercogiene tūdaļ no­sūtīja meseru d'Esturvilu pēc viņa sardzes vīriem, un drīz vien prevo, d'Orbeks un Marmaņs bruņotas sardzes pava­dība ieradās Nelas pilī, bet hercogiene d'Etampa lika ap­turēt karieti krastmalā kādu gabalu no pils un, degdama aiz nepacietības, vai ik brīdi lūkojās laukā pa karietes logu.

Tieši tai laikā mācekļi bija aizgājuši pusdienās, pilī bija vienīgi Askānio, Pagolo, mazais 2ans un abas sievietes. Benvenuto gaidīja pārrodamies tikai nākamajā vai aiznā­kamajā dienā. Ieraudzījis ciemiņus, Askānio nosprieda, ka prevo grib trešo reizi pārmeklēt pili, un, stingri sekodams skolotāja norādījumiem, ne vien nelika atnācējiem nekā­dus šķēršļus, bet sagaidīja tos ar vislielāko laipnību.

Prevo un viņa pavadoņi devās tieši uz lietuvi.

— Atveriet mums šīs durvis! — d'Esturvils griezās pie Askānio.

Jauneklim sažņaudzās sirds ļaiinā priekšnojautā. 7'aču viņš varēja arī kļūdīties, tālab, nodomājis, ka mazākā svārstīšanās radītu aizdomas, Askānio mierīgi atdeva at­slēgas.

— Paņemiet šīs garās kāpnes! — prevo pavēlēja sa­viem ļaudīm.

Apsardzes vīri paklausīja un, mesera d'Esturvila vadīti, taisnā ceļā devās uz Marsa statuju. Prevo pats pieslēja kāpnes pie statujas un grasījās jau kāpt augšā, kad Askā­nio, bāls aiz šausmām un aiz dusmām, uzlika kāju uz apak­šējā pakāpiena.

— Ko jūs darāt, kungi? — viņš iesaucās. — Šī statuja ir mana skolotāja dižākais darbs; viņš uzticēja man to apsargāt, un pirmais, kas pieskarsies tai, es jūs brīdinu, tiks nogalināts!

Un viņš izrāva aiz jostas aizbāzto plāno un aso dunci, kas bija tik labi norūdīts, ka ar vienu cirtienu varēja pār­šķelt uz pusēm zelta monētu.

Prevo pamāja sardzes vīriem, un tie metās ar pīķiem Askānio virsū. Jauneklis izmisīgi aizstāvējās un divus pat ievainoja, bet ko gan viņš varēja iesākt viens pret as­toņiem vīriem, neskaitot d'Esturvilu, Marmaņu un d'Or­beku! Beigās Askānio tika uzveikts; viņu nogāza zemē, sasaistīja, aizbāza muti ar vīkšķi, un prevo sāka kāpt augšā pa kāpnēm divu sardzes vīru pavadībā, lai viņam kāds neuzbruktu no mugurpuses;

Kolomba, kas visu redzēja un dzirdēja, nodomāja, ka Askānio ir nogalināts, un tēvs atrada viņu paģībušu.

Taču tas, ka viņa meita guļ bez samaņas, d'Esturvilu ,vēl vairak aizkaitināja, nevis modināja viņā līdzjūtību, un, rupji pārmetis Kolombu pār plecu, viņš nonesa to zemē. Pēc tam nelūgtie viesi devās atpakaļceļā, aizvez­dami prom Askānio, uz kuru d'Orbeks noraudzījās ar lielu ziņkāri. Pagolo stāvēja nekustīgi un skatījās, kā aiz­ved biedru. Mazais 2ans bija nozudis. Vienīgi Skocone, kas neko nesaprata no visa notiekošā, mēģināja aizstāties priekšā vārtiem.

— Kas šeit notiek, kungi? — viņa sauca. — Kāpēc jūs vedat prom Askānio? Kas ir šī sieviete?

Šai brīdī vējš pacēla plīvuru, kas sedza Kolombas seju, un Skocone sazīmēja meitenē Hēbes statujas modeli.

Nobālusi aiz greizsirdības, Skocone pagāja malā un klu­sēdama palaida garām prevo, viņa draugus, sardzes vī­rus un gūstekņus.

— Ko tas nozīmē? Kāpēc jūs tik nežēlīgi izturaties pret šo jauno cilvēku? — hercogiene d'Etampa jautāja, ierau­dzīdama sasaistīto, bālo un asinīm noplūdušo Askānio. — Tūlīt atbrīvojiet! Tūlīt pat!

— Kundze, šis jauneklis neganti pretojās un ievainoja divus sardzes vīrus, — prevo sacīja. — Esmu pārlieci­nāts, ka tas ir Benvenuto līdzdalībnieks, kas iespējami ātrāk jānogādā drošā vietā.

— Turklāt, — d'Orbeks pusbalsī piebilda, — jaunais cilvēks kā divas ūdens lāses līdzīgs itāliešu pāžam, kas bija klāt mūsu slepenajā sarunā, un, ja viņam mugurā būtu citas drānas un viņš nerunātu mūsu valodā, es va­rētu apzvērēt, kundze, ka šis jauneklis ir tas pats pāžs.

— Jums taisnība, prevo kungs, — hercogiene d'Etampa ierunājās, atsaukdama savu pavēli par Askānio atbrīvo­šanu, — jums ir pilnīga taisnība, šis jaunais cilvēks var izrādīties mums bīstams. Aizturiet viņu.

— Nogādājiet arestēto uz Šatlē! — prevo pavēlēja.

— Bet mēs, kungi, dosimies uz d'Etampas pili! — sa­cīja hercogiene, kurai blakus karietē bija novietota Ko­lomba, kas aizvien vēl nebija nākusi pie samaņas.

Pēc kāda brīža pa krastmalas akmens bruģi aizdipēja zirga pakavi.

Mazais 2ans steidzās paziņot Čellīni par to, kas bija noticis.

Askānio tai brīdī gāja iekšā pa Šatlē cietokšņa vār­tiem, tā arī neieraudzījis hercogieni un neuzzinājis, kāda loma tai bijusi notikumos, kas sagrāva visas viņa ce­rības.

Kopš brīža, kad hercogiene d'Etampa bija dzirdējusi pieminam Kolombu, viņu nemitīgi tirdīja vēlēšanās re­dzēt meiteni tuvumā, un nu viņas vēlēšanās bija piepil­dījusies: nabadzīte vēl aizvien gulēja bez samaņas ka­rietē blakus hercogienei.

Redzot, cik daiļa ir Kolomba, hercogienes d'Etampas acis ļauni iedzalkstījās. Visu ceļu viņa nenovērsa greizsirdī­bas pilnu skatienu no sāncenses, kas bija nonākusi viņas varā, ielūkojās ikvienā bālās sejiņas vaibstā, nopētīja ik­vienu brīnišķīgā auguma līniju. Tagad viņas atradās bla­kus — šīs abas sievietes, kuras mīlēja vienu un to pašu . vīrieti, cīnījās par vienu un to pašu sirdi. Viena ļauna un varena, otra bezpalīdzīga, taču mīlēta; viena valdzināja ar savu spožumu, otra — ar jaunības svaigumu, viena — ar kaisli, otra — ar tikumu. Beidzot viņas abas bija sa­stapušās, par spīti visiem šķēršļiem, kas viņas šķīra, un hercogienes smagā samta kleita pieskārās vienkāršajai, baltajai Kolombas kleitai.

Un, lai gan Kolomba vēl nebija atguvusi samaņu, bija grūti pateikt, kura no abām sievietēm ir bālāka. Acīmre­dzot klusā vērošana bija sāpīgi ievainojusi hercogienes godkāri, laupīdama viņai cerības, jo viņa neviļus nočuk­stēja: «Patiešām! Viņa ir skaista, viņa ir ļoti skaista!» Un hercogiene d'Etampa tik krampjaini sažņaudza Kolombas roku, ka meitene, sajutusi sāpes, atvēra savas lielās acis un sacīja:

— O, kundze, man sāp!

Hercogiene d'Etampa tūdaļ palaida vaļā Kolombas roku.

Jaunā gūstekne nāca pie samaņas tikai pamazām. Iekliegušies aiz sāpēm, viņa vēl labu brīdi izbrīnījusies skatījās uz hercogieni, nevarēdama sakopot domas. Pēc tam viņa pavaicāja:

— Kas jūs esat, kundze, un kurp jūs mani vedat? — un tūdaļ, strauji atvirzījusies, iesaucās: — A, atceros, at­ceros! Jūs esat hercogiene d'Etampa!

— Klusējiet! — Anna pavēloši nočukstēja. — Drīz mēs būsim divas vien, un tad jūs varēsiet kliegt un brīnīties, cik jums labpatiksies.

Sacīdama šos vārdus, hercogiene skatījās uz meiteni ar dzedru un augstprātīgu skatienu, taču nevis šis skatiens, bet gan pašcieņa lika Kolombai apvaldīties, un visu atli­kušo ceļu viņa klusēja. Kad kariete apstājās pie d'Etam­pas pils, Kolomba, paklausot hercogienes mājienam, de­vās viņai līdzi uz pils kapelu.

Palikušas divatā, abas sāncenses krietnu brīdi klusēda­mas uzlūkoja viena otru ar pētošu skatienu, kamēr viņu sejas pauda krasu kontrastu: Kolomba bija mierīga, jo viņu spēcināja ticība dievam un cerības ,uz Benvenuto; turpretī Annu meitenes miers kaitināja un viņas seja sa- drūma, tomēr viņa centās apvaldīt dusmas, jo lika cerī­bas uz savu varenību un gribasspēku, kam bija jāsalauž vārā būtne.