Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— O, kundze! — Kolomba klusi iesaucās, pietrūkdamās kājās un izraudamās no hercogienes rokām. — Es nezinu, vai esmu jūs pareizi sapratusi, bet, manuprāt, jūs iesakāt man izdarīt nelietību.

— Ko jūs teicāt! — hercogiene izlikās sašutusi.

— Es teicu, kundze, ka tikums nav savienojams ar ze­misku viltu; es teicu, ka man ir kauns par jums; es teicu, ka jūs, maskēdama savu naidu ar draudzību, vilināt mani slazdā. Jūs gribat iegrūst mani negodā Askānio acīs, jo lieliski zināt, ka Askānio nekad nespēs mīlēt sievieti, ko viņš nicina, vai nav tiesa?

— Lai arī tas tā būtu! — hercogiene d'Etampa iesaucās, nejaudādama vairs savaldīties. — Galu galā šī komēdija mani ir nogurdinājusi. Tu saki, ka negribi nokļūt slazdā, kurā es tevi vilinu. Lieliski! Es iegrūdīšu tevi bezdibenī! Ielāgo reiz uz visiem laikiem: vai tu gribi to vai negribi, bet ar grāfu d'Orbeku tu apprecēsies!

— Tātad es kļūšu par vardarbības upuri, kas būs mans attaisnojums, un, pakļaudamās spēkam, ja vien es tam pa- kļaušos, es neaptraipīšu savu mīlestību.

— Tātad tu vēl domā cīnīties?

— Ar visiem līdzekļiem, kādi vien būs nabaga meitenes rīcībā. Es nekad nedošu piekrišanu šīm laulībām. Jūs ielik- siet ar varu manu roku šā cilvēka rokā, bet es sacīšu «nē»! Jūs aizvedīsiet mani pie altāra, un arī tad es sacīšu «nē»! Piespiedīsiet mani nomesties ceļos garīdznieka priekšā, un arī tad es sacīšu «nē»!

— Un kas par to! Ja laulības būs notikušas, Askānio noticēs, ka tu esi devusi tām savu piekrišanu.

— Es ceru, kundze, ka laulības nenotiks.

— Kas tad, interesanti zināt, tevi paglābs no tām?

— Debesu tēvs un kāds cilvēks uz zemes.

— Šis cilvēks atrodas cietumā!

— Nē, kundze, viņš ir brīvībā.

— Kas tad viņš ir?

— Benvenuto Čellīni.

Izdzirdusi pieminam tēlnieku, kuru viņa uzskatīja par savu niknāko ienaidnieku, hercogiene sakoda zobus aiz dusmām. Viņa jau dzīrās pavērt muti, lai atkārtotu šo vārdu kopā ar kādu briesmīgu lāstu, kad pēkšņi pavērās portjera un pāžs paziņoja, ka ieradies karalis.

Hercogiene ar smaidu uz lūpām aizsteidzās pretī Fran­suā Pirmajam un ieveda viņu savā istabā, pamājusi kal­potājiem, lai uzmana Kolombu.

Stundu pēc Askānio apcietināšanas un Kolombas aizve­šanas Benvenuto lēnā solī jāja pa Augustīniešu krastmalu: viņš nule bija šķīries no karaļa un galminiekiem, kurus visu ceļu tika smīdinājis ar saviem amizantajiem stāstiem, veikli savīdams izdomu ar paša piedzīvojumiem; turpretī tagad, palicis viens, viņš pilnām nodevās savām domām: jautrais stāstnieks bija pārvērties par sapņotāju. Pavada izslīdēja viņam no rokām, un sejā iegula pārdomu rievas; Čellīni domāja par Jupitera atliešanu bronzā, no kā tagad bija atkarīga ne vien viņa tēlnieka slava, bet arī viņam tik dārgā Askānio laime; šķita, ka bronza pirms vārīšanās kausējamā krāsnī jau virda viņa smadzenēs. Tomēr ārēji viņš bija mierīgs.

Pie sava nama vārtiem Benvenuto apstājās, izbrīnījies, ka nedzird ierastos veseru klaudzienus: pils melnoja drūma un mēma, itin kā tajā nebūtu nevienas dzīvas dvēseles; pēc tam maestro divreiz pieklauvēja pie vār­tiem, taču neviens neatsaucās; tikai pēc trešā klauvējiena iznāca Skocone un atdarīja vārtus.

— Ak, mans kungs, beidzot! — viņa iesaucās, ierau­dzījusi Benvenuto Čellīni. — Ak vai! Kāpēc gan jūs ne- pārradāties pāris stundu agrāk?

— Kas tad noticis? — Benvenuto jautāja.

— Bija ieradušies prevo, grāfs d'Orbeks un hercogiene d'Etampa.

— Un tad?

— Viņi pārmeklēja pili.

— Tālāk!

— Marsa galvā viņi atrada Kolombu.

— Nevar būt!

— Hercogiene aizveda Kolombu sev līdzi, bet prevo nosūtīja Askānio uz Šatlē.

— Mūs kāds ir nodevis! — Benvenuto iesaucās, iesiz­dams ar roku pa pieri un piecirzdams kāju pie zemes.

Un tūdaļ viņā, kā parasti, iedegās atriebības alkas, viņš palaida zirgu vienu pašu uz stalli, bet pats iemetās darbnīcā.

— Visi pie manis! — viņš iekliedzās. — Visi!

Vienā acumirklī ap viņu sapulcējās visi mācekļi.

Čellīni katru stingri nopratināja, taču neviens nezināja

ne vien Kolombas paslēptuvi, bet arī to, kā ienaidniekam bija izdevies to atklāt; visi, pat Pagolo, kuru Čellīni tū­rē j'a aizdomās vairāk par citiem, pilnīgi attaisnoja sevi viņa acīs. Un lieki būtu sacīt, ka uz krietno vācieti ne­krita pat aizdomu ēna, bet Simonām Kreilim tā tikai viegli pārslīdēja pāri.

Redzēdams, ka turpināt nopratināšanu nav nekādas jēgas un nav arī kam atriebties, Benvenuto, kā parasti, zibenīgi pieņēma lēmumu, un, pārbaudījis, vai zobens ir pie sāniem un duncis viegli slīd makstī, viņš piesacīja mācekļiem palikt savās vietās, lai nepieciešamības gadī­jumā viņus varētu viegli atrast. Pēc tam viņš strauji iz­gāja no darbnīcas, noskrēja lejā pa lieveņa kāpnēm un izmetās uz ielas.

Benvenuto seja, gaita un visas kustības liecināja par vislielāko satraukumu. Patiešām — viņu tirdīja milzums domu, milzums plānu, milzums šaubu. Askānio ieslodzīts cietumā tieši tagad, kad Jupitera atliešanai nepieciešams ikviens māceklis un it īpaši Askānio, kam ir visgaišākā galva. Aizvesta prom Kolomba, un kas zina, vai viņa ne­zaudēs vīrišķību, atrazdamās ienaidnieka nometnē. Ko­lombas skaidrā un klusā ticība, kas bija viņas labākais sargs pret nelāgām domām un visu slikto, varēja atstāt meiteni, kad viņai visapkārt tik daudz briesmu un draudu.

Nokaudamies ar visām šīm domām, Čellīni pēkšņi at­cerējās kādu sarunu ar Askānio. Viņš toreiz bija brīdi­nājis savu skolnieku par viltīgās hercogienes iespējamo atriebību, taču Askānio smaidīdams bija atteicis: «Her­cogiene d'Etampa neuzdrošināsies darīt man ļaunu, jo es viņu varu ar vienu vārdu pazudināt.» Kad Čellīni lūdza paskaidrot sacītā jēgu, Askānio paziņoja: «Atklāt jums tagad noslēpumu nozīmētu kļūt par nodevēju. Pagaidīsim līdz tai dienai, kad tas man būs vienīgais glābiņš.»

Benvenuto toreiz saprata, ka viņa māceklim tā darīt liek cēlas jūtas, un viņš vairāk neko nejautāja. Tāpēc tagad vispirms jāsatiek Askānio. Viņš vairs nedrīkst būt tik delikāts kā iepriekšējā reizē.

Benvenuto Čellīni vārdi nekad neatšķīrās no darbiem. Doma par tikšanos ar Askānio nebija vēl lāgā ienākusi prātā, kad viņš jau dauzījās pie Šatlē cietokšņa durvīm. Drīz vien atvērās lodziņš, un cietumsargs noprasīja Čel­līni, kas viņš tāds ir. Aiz cietumsarga pustumsā stāvēja vēl kāds cilvēks.

— Es esmu Benvenuto Čellīni, — zeltkalis atbildēja.

— Kas jums vajadzīgs? — cietumsargs turpināja iz­vaicāt.

— Man jāsatiek apcietinātais, kas tiek turēts šai cie­tumā.

— Kā sauc šo cilvēku?

— Askānio.

— Askānio ieslodzīts vieninieku kamerā, un viņam nav tiesību tikties ar apmeklētājiem.

— Bet kāpēc Askānio atrodas vieninieku kamerā?

— Viņš tiek apvainots noziegumā, kas sodāms ar nāvi. „ — Tad vēl jo vairāk man viņš ir jāredz! — Benvenuto iesaucās.

— Jums ir dīvaina loģika, senior Čellīni, — ņirdzīgi sacīja cilvēks, kas slēpās ēnā. — Satlē cietumā tā spriest nav pieņemts.

— Kas tur ņirgājas par maniem vārdiem? Kas uzdroši­nās smieties par manu lūgumu? — Benvenuto iekaisa.

— Es, — atbildēja tā pati balss, — es, Robērs d'Estur­vils, Parīzes prevo. Katram sava reize, senjor Čellīni. Katrā spēlē ir zaudējums un revanšs. Jūs vinnējāt pirmo partiju, es — otro. Jūs nelikumīgi atņēmāt man pili, es likumīgi arestēju jūsu mācekli. Jūs nevēlējāties atdot man pili, varat būt mierīgs, es neatdošu jums mācekli. Bet jūs jau esat tik uzņēmīgs un drosmīgs, jums ir vesela armija uzticamu draugu! Drošāk uz priekšu, bezbailīgais cietokšņu sturmētāj! Drošāk uz priekšu, veiklais mūru iekarotāj! Drošāk uz priekšu, vārtu dragātāj! Taisnā ceļā uz Šatlē! Es jūs gaidu!